Raksts

Bažas par Eirovīziju


Datums:
17. janvāris, 2011


Autori

Kārlis Streips


Labdien, lasītāji!Vakar pavadīju laiku, kāds bija nepieciešams, lai noklausītos visas 20 dziesmas, kuras pretendē uz uzvaru šī gada Eirodziesmas konkursā, lai iegūtu ceļa zīmi uz konkursa finālu Vācijā. Baidos, ka pirmais iespaids nav no labākajiem. Visnotaļ bez izņēmuma, dziesmas šogad ir rēnas un mierīgas. Nekāda aktīva grāvēja -- tāda, kā Marijas Naumovas "I Wanna" -- šogad nav. Un tas, manuprāt, nozīmē pāris lietas.

Pirmkārt, ja dziesma ir lēna un rāma, tad tai nu reiz ir jābūt pilnīgi izcilai dziesmai ar kādu knifiņu. Tāds bija abiem opīšiem ar ģitārām no Dānijas, kuri triumfēja 2000. gadā. Kaut kas par viņiem bija interesants. Pirms diviem gadiem gandrīz uzvarēja Johanna no Islandes ar dziesmu “Šī ir mana dzīve.” Mierīga, bet izcila dziesma. Taču, ja paskatāmies uz to, kas pēdējos gados ir plūcis uzvaras laurus, tad redzams, ka lielākoties tās ir bijušas gana aktīvas dziesmas — Aleksandrs Ribaks ar savu vijoli, Dima Bilans ar daiļslidotāju, Marija Šerifoviča ar spēcīgo “Moltiva,” pirms tam Lordi no Somijas ar smago metālu, grieķiete Helena Paparizu ar ļoti popsisko “Mans numurs viens,” Ruslana ar savām dārdošajām “Trakajām dejām,” turciete Sertaba Erenere ar aktīvo “Vienalga kā.” Negribu kritizēt nevienu šī gada dziesmu autoru konkrēti, bet kopējais iespaids ir tāds, ka visnotaļ nekā no tā visa nav nevienā no šī gada dziesmām. Iespējams, vaina ir meklējama šī gada Eirodziesmas organizētāju noteiktajā, ka dziesmas drīkst iesniegt tikai Latvijas iedzīvotāji. Tas ir ļoti patriotiski, bet vai tas ir pats labākais variants? Daudzas no popsīgajām dziesmām, ar kurām māksliniekiem Eirodziesmas konkursā ir veicies pavisam labi, tomēr ir rakstījuši un komponējuši ārzemnieki, it īpaši no Zviedrijas. Viņi, iespējams, labāk par pašmāju ļaudīm saprot, kas “Eirovīzijas skaņa.” Tajā skaitā to, ka tā nu nav tā vieta, kur vienkārši nostāties uz skatuves un nodziedāt dziesmiņu.

Ir arī jautājums par valodas kvalitāti. Pilnīgi visas šīgada dziesmas ir angļu valodā, un tur nu var atrast visādus brīnumus. Piemēram, vienā dziesmā autors ir mēģinājis rakstīt “sagatavoju ceļu” (paved the road), bet ir sanācis (un tā arī cilvēks dzied) “situ ceļam ar ķepiņām” (pawed the road). Zinu, ka manu “fanu” kopienā ir arī tādi ļaudis, kuri uzskata, ka Eirovīzijā valodas kvalitātei nav nekādas nozīmes, bet tomēr atļaušos nepiekrist. Dziedot tomēr ir svarīgi, lai klausītājs saprastu, kas tiek dziedāts. “Situ ceļam ar ķepiņām” nebūs pats labākais variants.

Un, tāpēc, vienalga, kuru dziesmu šogad ļaudis Latvijā nolems sūtīt uz Diseldorfu, būs ļoti stingri jāpiestrādā pie (un būs arī jāfinansē) kārtīgs šovs. Pērn Aišai tomēr bija divas problēmas. Pirmkārt, dziesma nebija labā angļu valodā (“What for are we living” ir negramatiski, un angļu valodā Dievu nesauc “Misters dievs”; arī latviešu valodā ne) un, otrkārt, Aiša tomēr izskatījās tā, it kā kāds bija izgriezis caurumu galdautā un tad to uzmaucis uz Aišas ķermeņa. Saprotu, ka tāds šovs, kādu pietiekami bieži ļaudis liek uz Eirovīzijas skatuves (pērn no pirmajām 10 dziesmām tikai beļģieša “Mana ģitāra un es” bija klusa un mierīga, visas pārējās dziesmas bija skaļas, aktīvas un pat dārdošas) — tas nav no lētākajiem priekiem, bet tomēr.

Kā vienmēr, reiz būs notikusi Eirodziesma, es uzvarētāju atbalstīšu ar visām kājām un rokām. Taču ļoti ceru, ka balsotāji šogad būs gudri un uz Vāciju nosūtīs nevis to cilvēku, kurš attiecīgā brīža konjunktūrā ir vispopulārākais, bet gan to, kura dziesmai ir vislabākās izredzes vismaz izkļūt no pusfināla. Teikšu atkal — pirmais iespaids, vakar noklausoties visas 20 dziesmas, nav īpaši iepriecinošs.

Jauku visiem dienu!

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!