Foto: Michael and Jo
Bezmaksas izglītība ne vienmēr ir bezmaksas. Trūkst burtnīcu un citu mācībām nepieciešamo lietu, un vairums skolēnu skolas pagalmā skraida basām kājām.
Turpinām rakstu sēriju par attīstības sadarbību un attīstīto valstu palīdzību Āfrikai. Reizi nedēļā lasītājus iepazīstinām ar Edgara Skvarika klātienes vērojumiem, kā Āfrikā tiek izlietota donoru nauda un kādi iecerētie mērķi tiek vai netiek sasniegti. Šoreiz – par izglītību.
Subsahāras reģionā katru gadu vismaz desmit miljoni bērnu priekšlaicīgi pamet skolu. Tas ir liels šķērslis, lai sasniegtu Tūkstošgades attīstības otro mērķi — nodrošināt, lai līdz 2015. gadam visiem bērniem būtu iespēja iegūt pamatizglītību, vispārējo vidējo vai profesionālo vidējo izglītību. Mērķis pats par sevi ir apsveicams, tomēr savā ziņā tas ir pakļauts neveiksmei kopš tā stāšanās spēkā. Būtībā tam ir jāīsteno trīs pamatmērķi: 1) lai bērni iestātos pamatskolā; 2) lai viņi to pabeigtu; 3) lai nodrošinātu lasītprasmi 15-24 gadus veciem jauniešiem. Tomēr nekas nav minēts par izglītības kvalitātes uzlabošanu.
Izglītībai ir liela ietekme ilgtermiņa attīstībā, lai palielinātu produktivitāti, izskaustu nabadzību, uzlabotu veselību, samazinātu nevienlīdzību, uzlabotu sieviešu situāciju sabiedrībā, kā arī veicinātu valsts stabilu attīstību. Ja izglītība nav pieejama, kvalitatīva un pietiekami finansiāli atbalstīta, tas ietekmē ne tikai Tūkstošgades attīstības mērķu (TAM) realizāciju, bet arī iespēju miljoniem cilveku visā pasaulē aizmirst badu kā ikdienas realitāti.
Lai arī kopš 2010. gada ir panākts acīmredzams progress, miljoniem bērnu visā pasaulē joprojām nav iespējas apmeklēt skolu. Tāpat ir jāmaina pašreizējie pamatmērķi, tiem pievienojot kvalitatīvu vidusskolas un augstskolas izglītību, jo ir vairāk nekā skaidrs, ka pamatizglītība neveicinās attīstības valstu strauju uzplaukumu. Jau tagad miljoniem bērnu, kuri pabeidz pamatskolu, ir bez pietiekamām priekšzināšanām.[1] Lielākoties tas ir tādēļ, ka nav vienotas sapratnes par kvalitatīvu izglītību. Tas rada jaunas problēmas un nākotnē prasīs lielākus finansiālos līdzekļus.
Palīdzības joprojām par maz
Kopš 2003. gada palīdzības programma TAM otrajam mēŗķim ir nokļuvusi stagnācijā. Palīdzības apjoms izglītības attīstībai ir krities par 22%. Tas nozīmē, ka vairākām pasaules valstīm nav iemaksāti 1,2 miljardi dolāru, lai īstenotu izglītības pieejamību. Lai arī palīdzības piegādes tehnika ir pilnveidota, kopējais naudas līdzekļu apmērs attīstības valstīm nav būtiski mainījies.[2] Pašreizējie aprēķini liecina — lai sasniegtu nospraustos mērķus līdz 2015. gadam, ir nepieciešams palielināt palīdzības apjomu par 16 miljardiem dolāru gadā.
Eiropas Komisija un Eiropas Savienības (ES) dalībvalstis ir pasaules lielākie donori, atbalstot izglītības attīstību vairāk nekā 140 valstīs. 2007. gadā aptuveni 57,7% no ES palīdzības apjoma bija veltīti izglītībai. Tomēr šo apmēru varētu palielināt, ja valstis pildītu savu apņemšanos līdz 2015. gadam palielināt sniegto finansējumu Attīstības mērķiem 0,7% no valsts nacionālā kopprodukta (NKP). Līdz 2010. gadam dalībvalstu finansējumam vajadzēja sasniegt 0,56% no NKP, diemžēl vairākas valstis nespēja pilnībā īstenot šo prasību. Ja tas tiktu izdarīts, ES kopējais palīdzības apjoms dubultotos, paātrinot un nodrošinot TAM mērķu īstenošanu.
Viena no donoru sadarbības skolām ir Rabuoras (Rabuor) pamatskola, Kenijā. Tā pastāv jau 18 gadus un kopš 2008. gada septembra ir sākusi sadarbību ar Millennium Villages Project (MVP). Skolas direktore ar prieku stāsta, ka trīs gadu laikā bērnu atzīmes ir uzlabojušās. Tāpat ir uzlabojušies skolu apmeklējuma rādītāji. Tas galvenokārt panākts, pateicoties skolu ēdināšanas programmai, kas gandrīz 50 Kenijas skolas nodrošina ar siltām pusdienām. Līdz programmas uzsākšanai bērniem pusdienlaikā nācās doties uz mājām un tikai retais pēc tam atgriezās skolā. Tagad, kad skola nodrošina brīvpusdienas, neviens no bērniem nevēlas kavēt skolu, jo mājās viņi netiek baroti. Skolu pavāriem tiek maksāti aptuveni desmit dolāri mēnesī un MVP pārstāve atzīst, ka tas ir vairāk kā aicinājums, nevis iztikas avots. Tomēr, kad bērniem tika doti saldumi, tie sakāvās un vairāki no viņiem ieguva nelielus nobrāzumus. Malārijas eksperts Bārts Knols (Bart G.J. Knols), kurš Kenijā dzīvo jau vairākus gadus, pauda pārliecību, ka šādos brīžos skaidri var redzēt patieso nabadzību, ko nav iespējams noslēpt ar ēdināšanas programmām.
Vispirms jāmācās skolotājiem
Viens no skolas, kurā mācās 370 skolēni, lielākajiem ieguvumiem ir jaunās tualetes, jo iepriekš bērniem starpbīžos bija jāstav garās rindās, un tas bija par iemeslu mācību stundu kavēšanai. Lai skola spētu sevi pilnvērtīgi nodrošināt ar visām nepieciešamajām precēm, tā spiesta nodarboties ne tikai ar bērnu izglītošanu. Skolēnus iesaistīta mini fermu izveidē, daļu no izaudzētajiem dārzeņiem pārdod un par iegūto naudu iepērk trušus. Skolas vadība uzskata, ka tas ir lielisks veids, lai ne tikai cīnītos ar nepietiekamo finansējumu, bet arī dotu skolēniem iespēju iemācīties vēlāk dzīvē noderīgas prasmes.
Datori ieslēgti telpā ar restotiem logiem, jo, pirms sākt datormācības skolēniem, ir nepieciešama skolotāju izglītošana.
MVP kopumā 25 skolām nodrošina datorklases, tomēr jau vairākus mēnešus datori Rabour pamatskolā ir neizmantoti. Tie ir ieslēgti telpā ar restotiem logiem, un skolas vadība istabai ir norīkojusi nakts apsardzi. Pirms skolēniem būs ļauts piekļūt pie datoriem, ir nepieciešama datormācības skolotājiem. Taču šis process ir ieildzis, un nav zināms, kad varētu sākties skolēnu datormācības. Mazliet labāka situācija ir Kisumu dienas vidusskolā, kurā datorus piegādāja kāda ASV sadraudzības skola. Skolēniem pēc skolas ir atļauts pāris stundas izmantot internetu, un viņi ar prieku rāda uzņemtos video un foto failus. Freds Monhairi (Fred Monchari), kurš mācās vidusskolas pēdējā klasē, atzīst, ka vēlētos kļūst par arhitektu. Viņam un viņa klasesbiedriem ir daudz jautājumu par Eiropas izglītības sistēmu, un viņi ir pārsteigti, ka Eiropā skolotāji nemēdz iekaustīt savus audzēkņus.
Tikai 87 lati mēnesī
2003. gadā Kenijas valdība pasludināja, ka pamatskolas izglītība valstī ir bezmaksas. Taču tikai aptuveni 30% skolēnu attīstības valstīs ir pieejama skola un iespēja to apmeklēt.[3] Rabouras pamatskolas direktore ar noželu atzīst, ka tikai 70% audzēkņu ir gatavi mācīties vidusskolā. MVP pārstāvis šo situāciju cenšas skaidrot ne tikai ar izglītības kvalitāti, bet arī ar vairākiem sociālajiem faktoriem. UNSECO 2010. gada ziņojumā Reaching the marginalized pauž bažas, ka vairākās Subsahāras valstīs pat pēc pamatizglītības iegūšanas aptuveni 40% skolēnu ir analfabēti.[4] Bezmaksas izglītība ne vienmēr ir bezmaksas. Lai arī valdība tiek slavēta, brīžiem rodas sajūta, ka skolas personāls ir spiests nestāstīt par slikto finansiālo stāvokli. Direktore atzīst, ka trūkst burtnīcu un citu mācībām nepieciešamo lietu. Skolēnu vecākiem ir jānodrošina uniformas un somas, un kopumā tas izmaksā aptuveni 2800 Kenijas šiliņu jeb 16 lati. Ģimenēm tā ir liela naudas summa un vairums skolēnu skolas pagalmā skraida basām kājām, bet uniformas ir nolietotas un pāršūtas vairākas reizes. Tāpat ne visi skolēni klasēs ir viena vecuma. Daudzi no viņiem ir bāreņi un stāsta, ka dažreiz jūtas nevēlami un tiek izsmieti, jo nespēj atļauties nepieciešamos mācību priekšmetus.
Kopumā Rabouras pamatskolā ir 11 skolotāji — 7 valdības norīkotie, 2 projektam piesaistītie un 2 neatkarīgie. Kenijas valdība nodarbojas ar skolotāju darbu organizēšanu, un skolotāji tiek norīkoti darbā pat vairākus simtus kilometru no vietas, kur tie uzturas konkrētajā brīdī. Tas tiek darīts, lai nodrošinātu valsts attālākos reģionus ar skolotājiem. Tomēr neviens nesedz ceļa un uzturēšanās izmaksas. Ir bijuši gadījumi, kad skolotājs ir spiests kādu laiku dzīvot pie skolēnu vecākiem, jo nav iespējams atrast piemērotu dzīvesvietu. Kenijā, tāpat kā citās attīstības valstīs, ir liels kvalificētu skolotāju trūkums. Pateicoties dažādu donoru atbalstam, nesen ir uzsākta skolotāju mācības, taču neviens negarantē, ka pēc to beigšanas skolotājs strādās valsts skolās, atsakoties no privāto mācību iestāžu piedāvājumiem. Tas ir liels risks, bet projekta iniciatori neveikli aizbildinās, ka Kenijā ir tikai pāris privātskolas un šāda iespējamība ir neliela.
Ir aprēķināts — lai noturētu pašreizējo izglītības līmeni un sasniegtu TAM otro mērķi, Āfrikai līdz 2015. gadam papildus būs nepieciešams 1,1 miljons skolotāju.[5] Tāpat Kenijā nav noteikta minimālā alga, tāpēc skolotāju atalgojums ir mainīgs. Rabouras pamatskolas skolotājas saņem 15 000 Kenijas šiliņus jeb 87 latus mēnesī. Salīdzinājumam — medmāsas vidējā alga tādā pašā laika posmā ir 22 000 šiliņu jeb 127 lati. Kad tiek jautāts, cik saņem valsts premjerministrs, skolas mazajā kabinetā atskan skaļi smiekli, un nerodas pārliecība, ka visa donoru nauda, kas atvēlēta izglītībai, arī tiek tērēta tieši šim mērķim, un ka korupcija šajā Subsahāras valstī ir izskausta.
_________________________
[1] Education For All Global Monitoring Report 2010.
http://www.unesco.org/fileadmin/MULTIMEDIA/HQ/ED/GMR/pdf/..
[2] Severino. Jean-Michel and Ray. Olivier The End of ODA: Death and Rebirth of a Global Public Policy.
CGD Working Paper 2009 http://www.cgdev.org/content/publications/detail/1421419/
[3] GMR 2009, CREATE Policy brief 1, March 2008
http://www.create-rpc.org/pdf_documents/Policy_Brief_Zones.pdf
[4] UNESCO, Reaching the marginalized 2010, http://unesdoc.unesco.org/images/0018/001866/186606E.pdf
[5] Commission Staff Workinġ Document, More and Better Education in Developing Countries, http://ec.europa.eu/development/icenter/repository/SEC2010_0121_EN.pdf