Raksts

Barot pa spundi. Ar pozitīvismu


Datums:
14. janvāris, 2009


Autori

Dita Arāja


Deputātu bezkaunībai nav robežu. Atkal ķeras klāt sabiedriskajiem medijiem, Saeimas Budžeta un finanšu komisijā kritizējot Latvijas radio par 13.janvāra protesta akcijas translēšanu tiešraidē.

Saeimas komisijā kritizē LR par protesta atspoguļošanu
Bet uzteicot Latvijas televīziju (LTV), kas to nedarīja.

Šo dzirdot, bezspēcībā nolaižas rokas. Kā tas iespējams, ka gandrīz 20 gadus pēc valstiskās neatkarības atgūšanas tautas priekšstāvji vēl joprojām ir tik aprobežoti, ka neslēpti uzbrūk vārda brīvībai? Jā, Saeima lemj par Latvijas radio un LTV budžetu, bet tas nenozīmē, ka deputāti drīkst „pasūtīt” sev tikai izdevīgus un tīkamus raidījumus. Tā nauda, ko balsojot sabiedriskajiem medijiem atvēl Saeima, jau nav deputātu personīgā nauda. Tā ir visu nodokļu maksātāju nauda, un sabiedriskie mediji tāpēc strādā visas sabiedrības, ne tikai deputātu labā, rūpējoties par visu Latvijas iedzīvotāju, ne tikai parlamenta interesēm.

Vakar, klausoties Latvijas radio tiešraidi no Doma laukuma un pēc tam arī ziņu dienesta žurnālistu operatīvo reakciju, ziņojot par grautiņiem Vecrīgā, politika.lv redakcijā ar kolēģiem nopriecājāmies, cik tomēr šoreiz Latvijas radio profesionāli strādā. Ne vēsts no tā baiļu radītā kūtruma, ko sabiedriskais radio nodemonstrēja, tiešraidē netranslējot 2007.gada 3.novembra Tautas sapulci Doma laukumā. Jā, tiesa, šoreiz Latvijas radio naudu translācijai iedeva Brīvo arodbiedrību savienība. Var jau būt, ka Latvijas radio vadību tikai tas vien arī mudināja protesta akciju raidīt tiešajā ēterā. Bet mani iepriecina mani kolēģi žurnālisti, kas teicami pildīja savu profesionālo pienākumu ne tikai vakar, bet arī šodien, stāstot par sapulces „atskaņām” un analizējot notiekošo.

Protams, valdošajiem jau patiktu, ja Latvijas radio un LTV to tik vien darītu, kā stāstītu par viņu „labajiem” darbiem — kur kurš deputāts un ministrs bijis, kādu iestādi, ceļu vai tiltu atklājis un ar savu klātbūtni svētījis, cik bērniņiem galviņas noglaudījis. Taču, šķiet, valdošie nav pamanījuši, ka būtībā Latvijas cilvēkiem šāds pozitīvisms vairs nav vajadzīgs, jo Saeima un valdība tik ilgi ir ignorējušas sabiedrības viedokli, tik bezkaunīgi ir turpinājušas valsts stūrēšanu grāvī, ka tagad ar pliku pozitīvismu vien šo plašo plaisu starp politiķiem un tautu nepārvarēt.

Latvijas cilvēkiem ir jāzina arī opozīcijas viedoklis. Latvijas cilvēkiem, kas dažādu iemeslu dēļ nevarēja aizkļūt līdz Doma laukumam, ir jāredz un jādzird, ko vienā no lielākajām pēdējo gadu protesta akcijām valdošajiem pieprasa pasākuma dalībnieki. Latvijas cilvēkiem ir jājūt, ka viņi var sapulcēties un izteikt savu viedokli. Mums visiem kopā ir jājūt, ka varam būt spēks, kas ne tikai Dziesmu svētkos kopā padzied un padejo, bet reāli arī varam prasīt uzlabot politikas kvalitāti. Un, ja esam kopā, tad arī panākt, lai politiķi maina savu attieksmi pret mums.

Taču pašreiz valdošajiem tas, acīmredzot, nav izdevīgi. Izdevīgāk ir tad, ja mediji klusē. Ja nerāda. Ja cilvēkus tur mucā, lai pašreizējie politiķi dienas pozitīvās ziņas tautai varētu iebarot pa spundi. Tāpēc parlamenta Budžeta komisijas vadītājs un tautpartejietis Kārlis Leiškalns ir neapmierināts ar Latvijas radio, bet priecājas par klusējušo LTV, ko jau pēc būtības politiķi ir iebāzuši savā kabatā. Tāpat kā šo valsti.

Tagad daudz kas būs atkarīgs, kā uz deputātu dusmām reaģēs Latvijas radio vadība. Vai klusais, tik klusais radio ģenerāldirektors Aigars Semēvics paliks tikpat kluss kā līdz šim, vai tomēr politiķiem skaidri un nepārprotami pateiks, ka Latvijas radio pildīja tikai savu Radio un TV likumā ierakstīto misiju — nodrošināt visām sabiedrības grupām daudzveidīgu un līdzsvarotu programmu. Jā, un citastarp, šajā pašā likumā arī ir skaidri un nepārprotami pateikts, ka „sabiedriskās raidorganizācijas nav pakļautas valsts un pašvaldību institūciju, politisko partiju, reliģisko konfesiju un finanšu un ekonomisko aprindu ietekmei.”

Sabiedriskās raidorganizācijas strādā tikai un vienīgi sabiedrības labā. Un citās valstīs sabiedriskās raidorganizācijas līdztekus citiem ienākumu avotiem tiek finansētas no sabiedrības līdzekļiem — no abonentmaksām. Zinu, ka šis nav piemērots brīdis, lai atkal veicinātu diskusiju par sabiedrisko mediju neatkarīgām finansēšanas iespējām, bet — varbūt politiķiem tagad tik viegli nebūtu nepamatoti uzbrukt Latvijas radio, ja Latvijas sabiedriskos medijus vismaz daļēji finansētu arī paši nodokļu maksātāji.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!