Raksts

Baraka Obamas pirmais gads


Datums:
19. janvāris, 2010


Autori

Andris Banka


Tieši pirms gada Baraks Obama stājās prezidenta amatā. Vērtējums viņa padarītajam ir bijis dažāds, tāpat kā pielietotās analīzes metodes – no tradicionālajiem sabiedrisko domu pētījumiem un ekspertu viedokļiem, līdz detalizētam vārdu izvērtējumam (prezidenta visbiežāk lietotais vārds pagājušajā gadā bija „Ekonomika”, frāze „Es teikšu atklāti”)

Sev Obama ielika atzīmi B +, bet kopumā viņa pirmais gads ir raksturojams kā lielu cerību un neizbēgamas realitātes sajaukums. No žilbinošā 67 % atbalsta uzsākot prezidentūru, šobrīd pāri palicis ir vien ap 50 %. Obamas personīgā harizma un popularitāte, kas nodrošināja uzvaru priekšvēlēšanu kampaņā, lielā mērā pagriezās pret viņu stājoties prezidenta amatā. Fons uz, kura jaunais prezidents nāca pie varas bija viņam pateicīgs, tajā pašā laikā maldinošs. Milzīgais kontrasts ar Džordžu Bušu radīja pārliecību, ka viena cilvēka nomaiņa Amerikā var ienest ievērojamas pārmaiņas. Mediju ažiotāža radīja priekšstatu, ka prezidenta amatam praktiski nepiemīt nekādu limitu, liekot piemirst par Kongresa, daudzo lobiju un biznesa interešu nozīmi ASV politiskajā procesā. Obamas reitingu kritums ir skaidrojams ne tik daudz ar viņa pieļautajām kļūdām, kā ar pārspīlētajām cerībām ar kurām viņš tika sagaidīts.

Iekšpolitika

44. Prezidents darbu uzsāka bezprecedenta apstākļos – ar strauji grimstošu ekonomiku un pārpildītu ārpolitikas e-pastu. Pirmais nozīmīgais lēmums bija 787 miljardu vērta ekonomikas stimulēšana, kas skatoties no šodienas skatupunkta ir sasniegusi savu mērķi. Amerikas finanšu rādītāji ir tālu no ideāliem un nepieciešamība pēc reformām joprojām ir liela, tajā pašā laikā vairums ekonomistu ir vienisprātis – nekāda Lielā Depresija ASV vairs nedraud un tas galvenokārt ir pateicoties laicīgi pieņemtajam stimula plānam. Lielākā daļa iedzīvotāju gan personīgi vēl neizjūt valsts iziešanu no recesijas un augstais bezdarba līmenis ir viens no galvenajiem Obamas zemo reitingu faktoriem. Brīdi, kad sāks samazināsies bezdarbs, varētu atgriezties arī plašāks atbalsts prezidentam. Bez ekonomikas glābšanas nozīmīgs jautājums bija veselības aprūpes reforma. Neskatoties uz ievērojamajiem Republikāņu protestiem Obama šobrīd ir tuvu patiesām vēsturiskam panākumam. Trumens, Džonsons, Kārters un Klintons – visi ir centušies dabūt cauri Kongresam izmaiņas veselības sistēmā, tomēr bez panākumiem. Ja reforma tiks pieņemta, tā ieliks labu pamatu prezidenta reputācijai kā kādam, kurš ne tikai spēj skaisti izteikties, bet sasniegt savus mērķus politiskajā procesā.

Ārpolitika

Lielas izmaiņas tika gaidītas ārpolitikā, kur Buša uzbrukuma doktorīnu nomainīja Obamas dialoga pieeja. Kā izrādījās, tad ilgi patiešām nevajadzēja gaidīt. Tā vietā, lai sniegtu intervijas ASV medijiem Obama izvēlējās Tuvo Austrumu Al Arabiya sūtot skaidru ziņojumu Musulmaņiem visā pasaulē. Vēlāk caur youtube apsveica Irānu Persiešu Jaunajā gadā, kā arī devās vizītē uz Turciju un Ēģipti. Obama pārspēja iepriekšējo rekordu – pirmajās 100 dienās apmeklējot 9 valstis, tiekoties ar 23 nāciju vadītājiem. Rezultātā viņa popularitāte Eiropā un Āzijā ir pat lielāka nekā ASV.

Tomēr laikam ejot arvien skaidrāk iezīmējās prezidenta diplomātijas limiti un nojausma, ka ar smaidīšanu un popularitāti vien daudzie ārpolitikas izaicinājumi netiks atrisināti. Neskatoties uz sadarbības piedāvājumiem Irāna un Ziemeļkoreja izvēlējās saglabāt savas atomieroču ambīcijas un pat atsakoties no aizsardzības sistēmas plāniem Centrāleiropā Krievija automātiski nekļuva par labāko draugu. Aicinājumi Izraēlai pārtraukt apmetņu būvniecību Palestīnas teritorijā palika nesadzirdēti un ar personisku ierašanos Kopenhāgenā bija par mazu, lai panāktu cerētās izmaiņas klimata jautājumā. Ārpolitikā visticamākais iznākums izrādījās pelēks vidusceļš nevis spoža un acīmredzama uzvara.

Liels pārsteigums bija Nobela miera prēmijas piešķiršana, kas ironiskā kārtā sakrita ar prezidenta lēmumu nosūtīt papildus 30 tūkstošus karavīru uz Afganistānu. Lai cik arī neatbilstošs šis apbalvojums bija, to saņemot Obama iezīmēja jaunu tendenci – runāt nevis par to kādu viņš pasauli vēlās redzēt, bet par to kāda tā realitātē ir. „Es esmu pilnībā atbildīgs par ASV karavīru nosūtīšanu uz Afganistānu. Daži no viņiem nogalinās un daži tiks nogalināti…Dažkārt lai iegūtu mieru ir jādodas karā…” Katrā ziņā pēc šīs runas Afganistāna oficiāli kļuva par ‘Obamas karu’ un neveiksmes gadījumā atsauces uz Džordžu Bušu vairs nebūs korektas.

Kopumā ņemot prezidenta iniciatīva samazināt kodolieroču skaitu, atteikties no spīdzināšanas metodēm un balstīt savu ārpolitikas pieeju uz dialogu un sadarbību ir atzinības vērts sasniegums. Kopš Reigana prezidentūras neviens nav spējis tik īsā laika posmā ievērojami mainīt ārpolitikas kursu. Ar interesantu pētījumu Obamas diplomātijas kontekstā klajā ir nācis valstu zīmolu pētnieks Saimons Anholts, kurš aprēķinājis, ka „Obamas efekts” – viņa nākšana pie varas un morālā autoritāte ASV zīmolam ir nopelnījusi 2 triljonus dolāru ! ASV tēla uzlabošanai bija jābūt vienam no galvenajiem ārpolitikas mērķiem un var apgalvot, ka Obama to lielā mērā arī sasniedza.

Administrācija

Obamas administrācija lielākoties ir strādājusi kopā kā komanda – nekādi iekšējie skandāli nav novēroti vai arī tika veiksmīgi paslēpti. Baltā Nama paziņojumi ir bijuši pārdomāti un saskaņoti, kas arī bija raksturīgs Obamas priekšvēlēšanu kampaņai. Viena no administrācijas iezīmēm ir bijusi lielā piesardzība, lai izvairītos no apsūdzībām par to, ka ASV iejaucas citu valstu iekšpolitikā. Lai arī kā valdošā elite Irānā gaidīja ASV prezidenta kritiku par tur notiekošo, lai vēlāk to izmantotu savā labā, Obama izvairījās no asiem paziņojumiem, vien izsakot atbalstu vardarbīgi apspiestajiem. Ne tik pozitīvi ir tas, ka administrācija nav spējusi atrast reālu Obamas aizvietotāju, brīžos kad ir jārisina vairāki svarīgi jautājumi vienlaicīgi. Pēc hierarhijas lielākā atbildība būtu jāuzņemas viceprezidentam Baidenam, bet izņemot vizīti Gruzijā grūti atcerēties ar ko vēl viņš būtu palicis atmiņā. Mediju lielā koncentrēšanās uz vienu personu rada iespaidu, ka Obama ir atbildīgs par pilnīgi visu un ilgtermiņā tas var atspēlēties.

Demokrāti Vs Republikāņi

Obama sevi prezentēja kā tādu, kurš būtu gatavs uzklausīt politiķu priekšlikumus neskatoties uz to ideoloģisko piederību. Nevarētu teikt, ka viņš necentās iesaistīt pretējās partijas pārstāvjus politiskajā procesā, bet izņemot atsevišķus ārpolitikas jautājumus un Augstākās tiesas nomināciju, nekāda demokrātu – republikāņu vienprātība balsošanas sadaļā nav novērota. Sākot jau ar ekonomikas stimula paketes pieņemšanu Obamam nācās saskarties ar ievērojamu republikāņu pretestību, kas vēl vairāk uzliesmoja veselības aprūpes reformas laikā. Ierasts, ka ASV mediji diezgan atklāti atbalsta vienu vai otru politisko partiju, tomēr Baraka Obamas nākšana pie varas šo ievirzi pilnībā dramatizēja. Skatoties divus dažādus TV kanālus rodas iespaids, ka ASV vada divi pilnīgi dažādi prezidenti. MSNBC Obamu prezentē kā brīvās pasaules līderi, kamēr FOX kritizē viņa naivumu un pārāk zemo liekšanos Japānas Imperatora priekšā. Kaut kāds vidusceļš prezidenta darbības atspoguļošanā bija reta parādība.

Atskatoties uz Baraka Obamas darbu ir iespējams vērtēt un kritizēt viņa lēmumus vai vadības stilu. Tomēr grūti pārmest to, ka viņš būtu izvairījies risināt kādu noteiktu jautājumu. Bieži ir bijusi dzirdama frāze – „pārāk daudz, pārāk ātri” norādot uz prezidenta vēlmi risināt vairākus jautājumus reizē. Žurnālisti arī pamanījuši, ka Baraks Obama gada laikā izskatās kļuvis vecāks par 5 – 10 gadiem, bet tas jau laikam bija paredzams. Katrā ziņā 2010. gads Obamam nesola vairāk atpūtas – uzlabojoties ekonomikas rādītājiem prezidentam būs jāpievēršas imigrācijas un izglītības reformai, jaunu darba vietu radīšanai, kā arī jāsāk karaspēka izvešana no Irākas.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!