Raksts

Banku uzraudzība: uzticēšanās bankrots


Datums:
24. novembris, 2011


Autori

Iveta Kažoka


Nav bieži tie gadījumi, kad varu pievienoties Nacionālās apvienības iniciatīvām. Bet aicinājums FKTK vadītājai Irēnai Krūmanei atkāpties no amata ir viena no šīm retajām reizēm. Pat vairāk - man šķiet, ka viņai ap šo laiku jau pašai būtu bijis jāprotas no amata aiziet.

Tūlīt paskaidrošu iemeslus.

Pirms tam gan viens pieņēmums. Pieņemsim, ka FKTK patiešām ir izdarījuši VISU, lai nosargātu Krājbankas klientu un visas Latvijas sabiedrības intereses. Reaģējuši maksimāli ātri, rīkojušies izsvērti, kompetenti, saprātīgi – tā, ka pārmest nav ko.

Tas ir liels pieņēmums. Nedrošs. Bet kaut vai argumentācijas tīrības labad ir vērts to veikt.

Tagad par Krūmani un bankām.

Kādēļ vispār mūsdienu valstīs ir iespējama bankas? Visi taču apzinās, ka gadījumā, ja liels procents noguldītāju dotos no kādas bankas izņemt naudu, banka bankrotētu, jo tai nav tik daudz brīvu līdzekļu. Kādēļ, to apzinoties, cilvēki nogulda bankās naudu?

Uzticēšanās. Uzticēšanās tam, ka uz bankām var paļauties. Un (varbūt iracionāla, bet tomēr) ticība tam, ka bankas tiek uzraudzītas – ka kāds dienām un naktīm seko līdzi tam, ko bankas dara, mācās no iepriekš pieļautām krīzēm (Latvijā par tām nav jāatgādina) un spēj garantēt, ka nekas tik dramatisks vairs neatkārtosies.

Jā, tā nav sevišķi racionāla attieksme. Neviens mīts nav racionāls. Bet tas ir fundamentāli svarīgs mīts normālai banku funkcionēšanai. Lai uzticētu dažkārt varbūt visus savus iekrājumus bankām, sabiedrībai ir jātic, ka tās tiek uzraudzītas tik pat nopietni, kā tiktu uzraudzīta atombuma.

Lūk, šo fundamentālo mītu tad Irēna Krūmane ir pamanījusies sagraut. Un tam nav nekāda sakara ar to, vai FKTK “nostrādāja” pa visiem 100% vai arī viņu darbā bijušas kļūdas. Problēma ir vadītājas komunikācijā ar sabiedrību.

Ne pirmdien naktī, kad sabiedrībai tika paziņots par Krājbankas darbības apturēšanu, ne otrdien līdz pat 100.panta speciālizlaidumam FKTK vadītāja vispār publiski nebija redzama. Viņas vietā uz svarīgām intervijām tika sūtīti FKTK darbinieki, kas acīmredzami netika galā – ne viņi spēja atbildēt uz jautājumiem, ne izrādīt pietiekamu cieņu pret intervētājiem (kuriem nav jāzina visas banku sistēmas nianses) un Krājbankas klientiem (ko vien vērts bija ciniskais joks par to, ka Raimondam Paulam būs iespēja izņemt no bankomāta 50 latus). Tikmēr žurnālisti tviterī sūdzējās par to, ka Krūmane no viņiem apzināti bēguļo. Pirmā saturā normālā intervija ar FKTK darbinieku (kur iestādes darbinieks neizklausījās pēc, es atvainojos, augstprātīga kretīna) bija trešdien, Latvijas Radio 1 Aida Tomsona raidījumā (intervija ar Jāni Brazovski).

Pati Krūmane piedalījās otrdienas 100.panta speciālizlaidumā. Ko no viņas atbildēm uzzināja sabiedrība? Pirmkārt, ka tad ja ir svētku dienas/brīvdienas, uz banku pārkāpumiem sevišķi operatīvas reakcijas nebūs, pat ja zināms, ka noticis noziegums. Otrkārt, ja banku vadība pārkāpj Krimināllikumu, uzraugi ir bezspēcīgi (tas nekas, ja teorētiski šādi dienas laikā banku var novest līdz bankrotam un radīt milzu zaudējumus klientiem, sadarbības partneriem un valsts budžetam). Treškārt, valsts galvenais banku uzraugs tad, kad jau ir zināms, ka vienas pietiekami lielas vietējās bankas mātes bankai un tā īpašniekam ir nopietnas krimināla rakstura problēmas, neatceļ savu komandējumu. Un pat pēc atgriešanās ar “es ar viņu nerunāju. Man nav informācijas par sarunām” atbild uz aicinājumu izstāstīt, ko tad viņas iestādes darbinieki uzzinājuši no bankas īpašnieka. Nekompetence, augstprātība, neieinteresētība – tas bija jaušams šajās atbildēs.

Domāju, ka daudziem, šo skatoties, radās vēlme aicināt tuviniekus draugus, paziņas raut ārā naudu no visām Latvijas bankām, jo ja tām ir ŠĀDI uzraugi, tad piedodiet atvainojiet. Rindas pie Krājbanka bankomātiem 50latnieku OTRAJĀ dienā (kad daudziem tas vairs nebija eksistences jautājums) ir labākais apliecinājums tam, ka cilvēki neuzticās sistēmai. Šādi komunicējot, FKTK ir nodarījusi ilgtermiņa kaitējumu visai Latvijas banku sistēmai. Nezinu, cik ilgam laikam būtu jāpaiet, lai atkal rastos ticība tam, ka bankas tiek kvalitatīvi uzraudzītas. Pat ja tiešām ir tā, ka objektīvi FKTK izdarījis maksimumu. Bezatbildīga komunikācija uzticēšanos ir sagrāvusi vienas dienas laikā.

Kronis visam, protams, ir tas, ka Irēna Krūmane atļāvās pielīdzināt viņai adresētu publisko kritiku un atkāpšanās aicinājumus pielīdzināt FKTK neatkarības apdraudējumam, teju vai sabotāžai.

Dārgā kundze, pat ja jūs kaut kur esat dzirdējusi izteikumu, ka uzbrukums ir labākā aizsardzība, ŠIS NAV TAS GADĪJUMS!

Pazemība. Tik simboliski svarīgs amats prasa pazemību, pat ja tiešām ir sajūta, ka izdarīts maksimums. Galu galā – nepietiekamas informācijas apstākļos valsts institūciju darba kritika ir sagaidāma. Ar to jārēķinās. Gan žurnālisti, gan visa sabiedrība no dažādām amatpersonām, viedokļu līderiem visu iepriekšējo nedēļu bija dzirdējusi mierinošas vēstis, ka ja vien FKTK uzraudzība ir bijusi kvalitatīva, tad Krājbankai nekas nedraud. Un uzraudzība neesot varējusi nebūt kvalitatīva, jo piedzīvotas jau tik daudz krīzes, no kurām izdarīti secinājumi. Pašas FKTK komunikācija līdz pat trešdienas pēcpusdienai bija vienkārši briesmīga. Kādā veidā tiek ikdienā īstenota banku uzraudzība – tas tā arī netika izstāstīts. Vispār nav ticis publiski minēts neviens FKTK veiksmes stāsts. Kaut gan nē, viens gan ir – FKTK izdevās veiksmīgi nolobēt savu algu neiekļaušanu vienotajā atalgojumu sistēmā. Retā reize, kad par šo iestādi varēja publiski uzzināt.

Lūk tādēļ. Tādēļ, pat ja Krūmane ir lieliska speciāliste un/vai vadītāja (ko nevaru novērtēt), valsts banku galvenā uzrauga amatam viņa neder – viņa šobrīd sabiedrības daļai, kas redzēja 100.pantu, nesimbolizē cilvēku, kam varētu uzticēt savas un valsts naudas sargāšanu. Es nevaru iedomāties, kā ir iespējams pat mēģināt atjaunot uzticēšanos Latvijas banku uzraudzībai, nerēķinoties ar šo faktoru.

P.S. Vēlos pieminēt tās lietas, kas Krājbankas kontekstā izdarītas labi. Man šķiet, ka 50latnieku pieeja bija ne tikai operatīva, bet arī ļoti pareiza pēc būtības – tā atvieglo visvairāk to cilvēku dzīvi, kuriem tas varētu būt eksistences jautājums, vienlaikus neļaujot no bankas aizplūst pārāk daudz naudai. Arī konkrēta termiņa nosaukšana garantēto noguldījumu izmaksai bija gana operatīva.

P.P.S. Es ļoti ceru, ka finanšu ministrs A.Vilks ir citēts ārpus konteksta … 1) finanšu ministrs, bijusī bankas amatpersona, nav nekāds vienkāršais lasītājs; 2) arguments “vajadzēja būt uzmanīgākiem” ir universāls. Var tikt izmantots par jebkuru banku – piemēram, sak, vajadzēja sekot līdzi tam, ka bankai nav “mātes” ārpus Latvijas, kas padara to par nedrošu banku. Vai – vajadzēja sekot līdzi finanšu presei par problēmām “mātes” bankas valstī un plāniem attiecībā uz Baltiju, tad nebūtu pārsteigumu.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!