Raksts

Baltkrievu saknes un integrācija Latvijā


Datums:
24. februāris, 2004


Autori

Vjačka Celešs


Foto: A. Jansons © AFI

No Latvijā dzīvojošiem 90 tūkstošiem baltkrievu tikai ceturtā daļa ir Latvijas pilsoņi, tātad baltkrievu naturalizācijas un integrācijas process noris ļoti lēni. Nepietiekamas latviešu valodas zināšanas un materiālās problēmas ir redzamākie iemesli, bet arī – zemā nacionālā pašapziņa.

Pirmie baltkrievi Latvijā ieceļojuši jau viduslaikos un kopš tā laika visdažādāko iemeslu un apstākļu vadīti apmetušies uz dzīvi latvju zemē. Šo procesu veicināja baltkrievu un latviešu apdzīvoto zemju ģeogrāfiskais tuvums un abu tautu kaimiņattiecības.

Zinātnieku arheoloģiskie izrakumi liecina par seniem tirdzniecības sakariem, kuru attīstību sekmēja Daugavas ūdensceļš starp krivičiem (baltkrieviem) un baltiešu ciltīm (latviešiem). 1229. gadā tika noslēgts tirdzniecības līgums starp Rīgu un baltkrievu pilsētām Polocku un Smoļensku. Tieši kopš tā laika Latvijā līdztekus latviešu valodai sāka skanēt arī baltkrievu. 12.- 13. gs. tā bija dzirdama kņazu karadraudzēs Jersikā un Koknesē, kur latviešu un baltkrievu senči kopīgi cīnījās pret vācu krustnešiem. Vēlāk tā skanēja strūdzinieku un plostnieku sarunās Rīgas piestātnēs, kā arī pie svētā Mikolas baznīcas, kas 16. gs. slējās Vecrīgā netālu no Jēkaba baznīcas, bet 18.- 19. gs. arī pie svētās Trīsvienības baznīcas Klīversalā.

Daugava bija galvenais tirdzniecības ceļš starp baltkrievu un latviešu tautām līdz pat 20. gs., kad radās dzelzceļš un HES dambji nosprostoja Daugavu. Protams, pa šo laiku ne viens vien baltkrievs izvēlējās latvju zemi par savu mājvietu. Krievu impērijas valdīšanas laikā Latgales teritorija ietilpa Vitebskas guberņā. 19.- 20. gs. mijā tagadējo Latvijas teritoriju apdzīvoja aptuveni 70 tūkstoši baltkrievu.

1920. gadā, līdz ar neatkarīgās Latvijas Republikas nodibināšanu, baltkrieviem tika piešķirts nacionālās minoritātes statuss, Latvijas pilsonība un nacionālās kultūras autonomijas tiesības. Latgalē, kur to bija visvairāk, 1921. gadā vietējā baltkrievu inteliģence nodibināja kultūras un izglītības biedrību “Tēvija” (“Бацькаушчина”), kas 20. gados atvēra vairāk nekā 50 skolu, kā arī ģimnāzijas Ludzā, Daugavpilī un Rīgā. Mācības tajās noritēja dzimtajā valodā ar padziļinātu valsts valodas apguvi. Skolu absolventi sekmīgi studēja Latvijas augstskolās, kurās mācības notika latviešu valodā. Rīgā tika nodibināta baltkrievu izdevniecība, kas izdeva laikrakstus, žurnālus un mācību grāmatas baltkrievu skolām. Daugavpilī un Rīgā tika organizēti kursi skolotāju apmācībai, darbojās tautas teātris. Tas viss ļāva Latvijas baltkrieviem saglabāt savu nacionālo identitāti un vienlaicīgi integrēties Latvijas valstī.

1934. gadā, kad pie varas nākusī Kārļa Ulmaņa autoritārā valdība uzsāka Latgales latviskošanu, baltkrievu izglītībai un kultūrai veltītās aktivitātes šajā reģionā tika pārtrauktas, bet baltkrievu skolas – likvidētas. Daļu no tām atjaunoja vācu okupācijas laikā. Līdz ar padomju totalitārā režīma nodibināšanu, 1944. gadā baltkrievu skolas atkal tika slēgtas, kultūras un izglītības darbs apturēts, bet pedagogi un kultūras darbinieki represēti.

1935. gadā Latvijā dzīvoja tikai 31 029 baltkrievi, kuru skaits bija krasi samazinājies Latgales latviskošanas laikā, bet jo īpaši pēc baltkrievu apgaismības pretinieku safabricētā “baltkrievu procesa” 1925. gadā, kā rezultātā lielākā daļa pareizticīgo baltkrievu reģistrējās kā krievi, bet katoļticīgie – kā poļi. 30. gados baltkrievu diasporu nedaudz papildināja no poļu okupētās Rietumbaltkrievijas darba meklējumos atbraukušie tautieši. Visvairāk baltkrievu uz Latviju atbrauca laikā no 1959. līdz 1989. gadam. Tie bija galvenokārt strādnieki, kas vai nu pēc pašu iniciatīvas, vai vervēšanas rezultātā atbrauca strādāt Latvijas jaunceltnēs, no Baltkrievijas augstskolām atsūtītie jaunie speciālisti, kā arī pēc dienesta armijā palikušie karavīri un virsnieki. 1989. gadā Latvijā dzīvoja jau 120 tūkstoši baltkrievu. Diemžēl padomju impērijas antinacionālā politika liedza baltkrieviem iespēju kopt savas tautas kultūru un izglītību, tādēļ tie nespēja saglabāt savu nacionālo identitāti. Krievu un latviešu skolas, kurās baltkrievi mācījās, veicināja to asimilāciju, bet jo sevišķi laulības ar citu tautību pārstāvjiem.

Pēc neatkarīgās Latvijas Republikas atjaunošanas baltkrievi atguva iespēju darboties savas kultūras un izglītības kopšanā. 1988. gadā, Atmodas laikā, baltkrievu inteliģence nodibināja Latvijas baltkrievu kultūras biedrību ”Сьвитанак”, par kuras galvenajiem uzdevumiem kļuva dzimtās valodas, nacionālās kultūras un mākslas atdzimšana, nacionālās identitātes saglabāšana un integrācija Latvijas valstī. Jau 15 gadus, līdz pat šodienai, tā sekmīgi realizē šos uzdevumus. Liela nozīme ir Rīgas Baltkrievu pamatskolai, kuru biedrība “Сьвитанак” atvēra 1994. gadā. No 1992. līdz 1999. gadam Rīgā darbojās Baltkrievu svētdienas skola. Joprojām darbojas biedrības dibinātā baltkrievu mākslas studija “Вяселка”, Baltijas baltkrievu mākslinieku savienība “Маю гонар”, kā arī Latvijas Radio viļņos dzirdamā ikmēneša programma “Сьвитанак”, kura informē klausītājus par baltkrievu kultūras biedrību darbību. Aktīvi koncertē nesen radītais vokālais ansamblis “Сьвитанак”. Gunta Ulmaņa prezidentūras laikā biedrības “Сьвитанак” pārstāvis darbojās prezidenta konsultatīvajā padomē. Atmodas laikā biedrība atbalstīja gan Tautas fronti, gan latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, kopā ar latviešiem aizstāvēja Latvijas neatkarību; arī šodien tā iestājas par demokrātiju un valstu neatkarību. Starp Latvijas baltkrievu kultūras biedrības dibinātājiem un biedriem pārsvarā ir inteliģences pārstāvji: mākslinieki, muzikanti, aktieri, pedagogi, mediķi, zinātnieki un inženieri. Latvijā bez “Сьвитанак” darbojas arī citas baltkrievu kultūras biedrības: “Уздым”- Daugavpilī, “Мара”- Liepājā, “Спадчына”- Ventspilī un “Прамень”- Rīgā.

Pēc statistikas datiem uz šā gada pirmo janvāri Latvijā dzīvo nepilni 90 tūkstoši baltkrievu, no kuriem gandrīz 26 tūkstoši ir Latvijas pilsoņi, aptuveni 62 tūkstoši nav naturalizējušies, bet nepilni divi tūkstoši ieguvuši Baltkrievijas vai kādas citas valsts pilsonību. Minētie skaitļi liecina, ka baltkrievu naturalizācijas un integrācijas process noris ļoti lēni. Tam ir dažādi iemesli: nepietiekamas latviešu valodas zināšanas, materiālās problēmas bezdarba, mazo algu un pensiju dēļ. Manuprāt, ir vēl viens būtisks iemesls – tā ir zemā nacionālā pašapziņa. Lielākā daļa Latvijas baltkrievu nesarunājas dzimtajā valodā, neinteresējas par nacionālo kultūru, tādējādi papildinot krievvalodīgo iedzīvotāju slāni. Es uzskatu, ka tikai tāds cilvēks, kas mīl savu dzimto valodu, kultūru un vēsturi, spēj patiesi cienīt un novērtēt tās zemes valodu, kultūru un vēsturi, kurā viņš dzīvo.

Lai celtu nacionālo pašapziņu, liels darbs jāiegulda nacionālajai skolai. Rīgas Baltkrievu pamatskola ir daudz paveikusi šī mērķa labad, taču diemžēl tā nesaņem nepieciešamo materiālo palīdzību ne no Latvijas, ne no Baltkrievijas valsts. Trūkst līdzekļu, lai paplašinātu skolas telpas, lai tajā varētu mācīties daudz vairāk skolēnu un lai skola varētu iegūt vidusskolas statusu. Tāpat Latvijas baltkrieviem būtu nepieciešama sava prese, kas objektīvi un patiesi informētu gan par Latvijas, gan par Baltkrievijas baltkrievu dzīvi un kas palīdzētu veicināt integrācijas procesu. Diemžēl tādas nav. Baltkrievu biedrība “Прамень” Rīgā gan izdod savu avīzi ar tādu pašu nosaukumu, taču tā nesniedz vispusīgu un objektīvu informāciju par visām baltkrievu biedrībām, par baltkrievu diasporu Latvijā, kā arī par kultūras un politisko dzīvi Baltkrievijā. Tā neko nedara integrācijas veicināšanai, neinformē par naturalizāciju. Šo avīzi nevar ne abonēt, ne nopirkt, tādēļ tā nav pieejama plašam lasītāju lokam. Tā tiek izdota vienai biedrībai un tās sponsoriem, tādēļ tā atspoguļo tikai atsevišķu personu subjektīvo skatījumu uz kultūru, vēsturi un politiku, ieskaitot jautājumus par baltkrievu integrāciju Latvijā. Diemžēl biedrības “Сьвитанак” centieni 1996. gadā izdot demokrātisku avīzi “Голас Беларуса”, kas sniegtu pilnīgu un objektīvu informāciju par baltkrievu dzīvi Latvijā un Baltkrievijā, līdzekļu trūkuma dēļ tika apturēti.

Jautājumu par baltkrievu integrāciju demokrātiskajā Latvijas valstī un to naturalizāciju ietekmē ne tikai šīs valsts sniegtais finansiālais atbalsts, bet arī šodienas Baltkrievijas politiskā un ekonomiskā situācija, jo lielākā daļa baltkrievu uztur pastāvīgus sakarus ar etnisko dzimteni.

Neraugoties uz visām problēmām, baltkrievu, tāpat kā citu nacionālo minoritāšu, integrācija turpinās. Un, jo vairāk augs Latvijas ekonomiskās attīstības līmenis, jo ātrāk integrācijas process tiks veiksmīgi pabeigts.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!