Šodien Stokholmas Ekonomikas augstskolā notika seminārs „Baltijas jūras reģions Eiropā”, kurā, pārstāvot Latviju kā Baltijas jūras valstu padomes prezidējošo valsti, uzstājās ārlietu ministrs Māris Riekstiņš, kā arī Baltijas jūras reģiona biznesa līderi, akadēmiķi un amatpersonas. Kā jau semināra nosaukums vēstīja – runa lielākoties bija par Baltijas jūras reģionu un tā vietu ES. Atklāti sakot, bija patiešām interesanti, jo izskanēja dažādi viedokļi par to, kā Baltijas jūras reģionam attīstīties. Tas ne vienmēr tā ir. Lielākoties šādi semināri mocās ar divām kaitēm – vai nu tie ir tādas pašapmierinātības pārpilni, ka vienkārši paliek šķebeni klausīties, vai arī tie ir tik specifiski (alternatīvi – tukši) vai nemākulīgi noorganizēti, ka lielākā daļa auditorijas pēc pirmās uzrunas jau guļ un zāle ir pustukša.
Tomēr nē, kuplā skaitā bija ieradušies diplomāti un arī biznesa pārstāvji. Izkristalizējās divas atziņas, par kurām, šķiet, visi bija vienisprātis. Pirmkārt, ka Baltjas jūras reģionā notiekošā sadarbība ir lieliski attīstījusies un visi aktieri ir apmierināti. Jāatzīst, ka retorikā pašapmierinātība neizpaudās, bet nebija arī visai tālu no tās. Otrkārt, lai uzturētu un celtu reģiona ekonomisko konkurētspēju, ir jāveic starptautisko organizāciju (īpaši Baltijas jūras valstu padomes) institucionālās reformas, jāmazina vēl joprojām pastāvošās barjeras tirdzniecībai, jāpiesaista ES un ekonomiskajā sadarbībā jāiesaista Krievija. Tā teikt – nav laika kļūt pašapmierinātiem, jo nekas nebūt nav ideālā stāvoklī (lai arī daudz kas ir labā stāvoklī). Un izskanēja izmisīgs cri de cœr – lūdzu, pielieciet punktu bezgalīgo stratēģiju straumei!
Tieši ar šādu pozitīvi „atvēsinošu” kritiku citu starpā uzstājās Alfs Vanags, Andris Strazds un Žaneta Ozoliņa. Neslēpšu, ka mani imponēja šāds reālisms un, manuprāt, zīmīgi, ka tas izskanēja no Latvijas akadēmiķu mutēm, jo tas nozīmē, ka Latvijā vismaz kādam ir nākotnes vīzijas. Dzirdēt līdzīgus vārdus no Ziemeļvalstu biznesmeņiem vai politiķiem nav nekāds īpašs pārsteigums. Viņiem reģionālā sadarbība ir bijusi svarīga vienmēr – Ziemeļvalstu padome, Ziemeļvalstu Ministru padome, Baltijas jūras parlamentārā konference, Baltijas jūras valstu subreģionālā kooperācija, Baltijas attīstības forums, HELCOM – šo organizāciju sarakstu varētu turpināt un turpināt, kas demonstrētu, ka Ziemeļvalstis ir satīklojušās un to sadarbības intensitāte ir ārkārtīgi augsta. Turklāt stratēģiskā plānošana esot skandināvu specialitāte.
Tomēr man ir sapnis, ka arī Latvijas ārpolitika kādreiz būs ar spēcīgu reģionālu un globālu dimensiju. Man gribētos cerēt, ka tā būs idejām un diskusijām bagāta, tieši tāda pati, kā šis seminārs.