Raksts

Baltijas BarCamp: imigrantes iespaidi


Datums:
11. februāris, 2008


Autori

Krista Baumane


Izgājušajā nedēļas nogalē pirmo reizi piedalījos „BarCamp” jeb jauno mediju ne-konferencē, kā to dēvē rīkotāji. Nezinu, vai kāds beigās saskaitīja visus dalībniekus, bet reģistrējušies bija vairāk par tūkstoti jauno tehnoloģiju fanu no tuvām un tālām kaimiņvalstīm, Centrālāzijas un Kaukāza. Lai arī brīžiem jutos kā „imigrante” zemē, kuras valodu neprotu (šo terminu izdomāja mana kolēģe, arī „imigrante” – ar to domājot mūsu neizpratnes līmeni par Barcampā valdošo tehnoloģiju žargonu), mani iespaidi kopumā par šo neparasto pasākumu bija ļoti pozitīvi! Priecājos, ka neesmu vēl tik "veca", lai nespētu izbaudīt jaunas un interesantas lietas, kuras pilnībā nesaprotu. Piedāvāju savu ieskatu tajā, ka Barcampu padara atšķirīgu no citiem līdzīga mēroga saietiem.

Forma
Ne-konference nozīmē, ka Barcampā izpaliek tādi formāli konferences kritēriji kā iepriekšuzaicināti runātāji ar prezentācijām par kādu konkrētu tēmu, paneļu vadītāji, drukātas programmas un dalībnieku saraksti, organizētas ēdienreizes, uzvalkoti ierēdņi, formālas pieņemšanas un saviesīgas sarunas. Viesnīcas „Latvija” konferenču stāvs bija pārvērties par raibu bišu stropu, visās malās stiepās vadi un zibēja ekrāni, formālās kafijas pauzes aizpildīja enerģijas dzērienu skapīši. Visi laipni lūgti piedalīties!

Dalībnieku kartītē, kas jākarina kaklā, reģistrētāji uzrakstīs tavu vārdu, valsti, mājaslapas adresi un tālāk aicina pierakstīt klāt lietas, kurās esi ieinteresēts – tā, lai citi var redzēt un aprunāties (un cilvēki to tiešām darīja – skatījās kartītēs un vienkārši uzsāka sarunu par tēmu, ja tā viņus interesēja, vai piemēram, žurnālisti palūdza intervijas). Bija padomāts arī par tādu lietu, kā Barcamp vizītkartes – jo saprotamā kārtā daudziem dalībniekiem, kas bija ļoti jauni jaunieši, pašiem savas nebija – tātad, tu dabū sauju ar tukšām vizītkartēm ar Barcamp simboliku un uzraksti tur ko nu vēlies, un dali saviem jaunajiem draugiem.

Šī formāta galvenā priekšrocība, manuprāt, bija, ka rezultātā cilvēki te pulcējas viena vienīga iemesla dēļ: viņiem ir ko teikt/rādīt, un viņus interesē, ko saka/rāda citi. Neinteresē – nenāc! Bet tie, kas ir atnākuši, visi deg par savu lietu un vēlas mainīt pasauli, un tas rada lipīgi pacilājošu atmosfēru, ka nākotne ir klāt un tu esi tās daļa.

Saturs
Saturu Barcampā uz vietas rada paši dalībnieki. Tas izpaudās tā: visu klātesošo rīcībā ir sešas pilnībā aprīkotas konferenču telpas un uz sienas milzu lapa, kas sadalīta sešās kolonnās un attiecīgi pa pusstundai horizontālās slejās, kur visi, kas vēlas, var pieteikt savu uzstāšanos un tās valodu (krievu vai angļu). Tad, savukārt, ej klausīties to, kura Tevi visvairāk interesē!

Īss momentuzņēmums par dažām pieteikto prezentāciju tēmām:
– web 3.0 vai kāpēc revolūcija ir neizbēgama
– 10 iemesli, kāpēc nevajag blogot
– kā izveidot veiksmīgu mājaslapu
– internet-tabletes internet-narkomāniem
– kā izmantot jaunās paaudzes medijus cilvēktiesību aizstāvībai
– graceful degradation and progressive enhancement in web-development (šito es neņemos iztulkot)
– jaunie mediji un cenzūra
– blogotāji Tadžikijā

Revolūciju pārliecinoši pieteica divi jaunieši, kam nevarēja būt vairāk par 15 gadiem, 10 iemesli neblogot beigu beigās izrādījās viltīgi radošs ievads par to, kāpēc tomēr noteikti jāblogo, un Tadžikijā galvenais izaicinājums blogeriem nav vis datoru vai izglītības, bet gan elektrības trūkums.

Papildus prezentācijām, svētdien dienas pirmajā pusē norisa Ideju Inkubators, kur potenciālie partneri un sponsori varēja satikties un iepazīties ar jaunu projektu ideju autoriem, un Peča Kuča – prezentāciju maratons vienā zālē, kur tavas idejas izrādīšanai atvēlētas vien 5 minūtes.

Indes piliens
Diemžēl, manu acu priekšā šajā neformālajā un draudzīgajā atmosfērā iekrita arī viens indes piliens. Stāvējām bariņā pie sienas piespraustās „dienaskārtības” priekšā un pētījām jaunākos ierakstus. Es tikko biju sniegusi interviju laipnam Krievijas jauniešu laikraksta žurnālistam. Tad visiem priekšā iznira un nostājās viens piedzēries tips, un, kad cits dalībnieks, kurš tobrīd filmēja dienaskārtību, palūdza viņu paiet malā, viņš nikni sāka klaigāt, kāpēc ar viņu uzdrošinoties runāt krievu valodā. Filmētājs samulsa un angliski bilda, ka ir no Ukrainas. Uz maniem dusmīgajiem lūgumiem nestāvēt citiem priekšā un skaidrojumu, ka ir pavisam dabiski, ka viesis no Ukrainas neprot mūsu valodu, „latvietis” nereaģēja un bīdīja tekstus par to, ka te ir Latvija un krievu valoda nav paciešama.

Varbūt viņš bija tik ļoti aizlējis sev acis, ka neapjēdza, ka tobrīd atrodas starptautiskā konferencē, kur darba valodas ir angļu un krievu, bet manuprāt šo apkaunojošo attieksmi tikai ar alkoholu izskaidrot nevar. Es neveikli centos atvainoties puisim no Ukrainas par šo incidentu, jo man bija kauns par sava līdzpilsoņa rīcību – es taču arī esmu latviete un tādējādi nosacīti pārstāvu šī pasākuma rīkotājus. Man bail iedomāties, ko par šī tipiņa rīcību varēja padomāt Krievijas žurnālists, kurš turpat blakus stāvēja … iespējams, ka Krievijas propaganda par latviešu attieksmi pret krievvalodīgajiem un plaukstošo fašismu Latvijā ir patiesība?

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!