Neatkarīgā Rīta Avīze, 15.10.2003
Pārsteidzošā kārtā pēc divpadsmit brīves gadiem par Latvijas tēla būvmateriālu arvien tiek uzskatītas reklāmas grabažas, nevis reāli valsts sasniegumi.
Savādi, izrādās, Latvijas tēls veidojas nevis tad, kad Vaira Vīķe-Freiberga runājas ar Romāno Prodi, ne tad, kad Marija Naumova dzied Eirovīzijā, ne tad, kad Sandis Ozoliņš aizvada kārtējo spēli NHL, un ne tad, kad Tatjana Sļivenko pietiesā sev Strasbūrā no Latvijas 20 000 eiro, bet kaut kad pēc tam, kad SIA Latvijas institūts (LI) to piefiksējis kā «Latvijas atpazīstamībai» svarīgu lietu un ierāmējis kārtējā smukā bukletā A Brand for the Nation of Latvia.
Tiek runāts par jaunu likumprojektu Latvijas atpazīstamības veicināšanai, kurš principā, tāpat kā līdz šim, vairāk vēlas turēt Latvijas tēla veidošanas priekšstatus notikušo apkopojošā, rezumējošā un reklamējošā garā, nekā pāriet pie spējīgākos Latvijas cilvēkus, nozares, notikumus pasaulē virzoša, tieši atbalstoša stila. Varbūt šajā likumprojektā būtu vērts definēt Latvijas tēlu valsts pašcieņas līmenī, nevis apgalvot, ka tas izriet no vajadzības respektēt angļu pāķu vai itāļu pāķu nezināšanu par Latviju. Tādu pāķu arī Latvijā diezgan, taču viņu attieksme liecina, ka no viņu, piemēram, Portugālei veltītā izziņas apjoma Portugālei labāk nekļūs.
LI esot mazs budžets. Taču, ja labāka Latvijas tēla dēļ tai tik vien kā jāuzkonstruē silikona pupi, jāieliek metāla zobi un jāauro visādas nodrāztas pliekanības, tas, manuprāt, ir pietiekams. Jo sevišķi, ja darbība būvēta īstermiņa aprēķinā. Raugi, šogad tiek runāts, ka vajadzīga valsts tēla veidošanas stratēģija, bet, iesniedzot budžeta pieprasījumu 2001. gadam, LI apgalvoja, ka «vīzija ir, stratēģija ir».
Protams, apcerot nevis LI ārišķības, kā šeit, bet ievērojot institūta praktiski padarīto (informācija dažādos nesējos, mājaslapa, kontakti, dati, vēlme sadarboties koordinācijas līmenī…), situāciju var traktēt arī citādi. Varētu jautāt – vai varas attieksme pret Latvijas tēlu tiešām nav politikas vērta, ja aprobežojas pieticīgā vārda «brends» izpratnē un šai izpratnei atbilstošās investīcijās? Kad Latvijas tēls būs adresāta atmiņā stabilāks – dzīvotspējīgas, svaigas, efektīvas tagadnes vai jau konservētas «tagadnes», jau «vēstures» paskatā? Protams, ik pasaulē nests notikums arī pats par sevi iespaido Latvijas tēlu, bet runa ir par to brīdi, kurā LI direktora Kalniņa kunga uzsvērtā nepieciešamība koordinēt darbību var būt Latvijas tēlam visefektīvākā. Nav teikts, ka nevajag bukletus vai tūrisma informāciju. Runa ir par to, lai Latvijai vēlamie akcenti parādītajos īstajā brīdī, īstajā auditorijā un būtu kvalitatīvi, par to, kādās proporcijās investēt tēla veidošanas enerģiju notikuma tiešajās sajūtās un tā pēcsajūtās. Šī proporcija, manuprāt, ir ačgārna.
Tas skar arī tādas Latvijas tēlu veidojošas problēmas kā, piemēram, Vīzentāla centrs un tā periodiskie vēstījumi, Latvijas iedzīvotāju lietas Eiropas Cilvēktiesību tiesā, prāvas starptautiskajās arbitrāžās, nepilsoņi, skolu reforma un šajā sakarā Latvijas skolēnu starptautisko vizīšu vērtējums… Varas pilsoniskās reakcijas uz šiem notikumiem ir līdzīgas sādžas sievu reakcijai pret kaimiņieni, kurai laimējies bodē paķert vienīgo deficītu. Vai nu jāpieglaimojas, lai iedod apskatīt (tāpēc morālas vaimanas un gatavība izturēties kā pirms vainas vainīgiem), vai jāmēģina kaut kā smalki sevi izrādīt (tāpēc politiski vērtējamā situācijā vēlme par varītēm sodīt, kaut par stundu kavēšanu, tā vairojot sodīto «varonības» izjūtu).
Latvijas vara itin bieži šķiet kā Penelope: ko pa dienu valsts censoņi dažādās jomās Latvijas tēlam noauž, tas pa nakti tiek politiski vai sociālpolitiski noārdīts. Jāsaka, paldies Dievam, ka vara nav vairs vienīgais aktieris ne iekšējā, ne arī ārpolitikā. Jo pat to mazumiņu, ko Latvijas tēlam varētu no varas, no tās politiskā tēla gribēt – pozitīvu stabilitāti, tā vēl nevar pienācīgi noturēt. Starp citu, varas politiskais tēls – tā pašreiz šķiet Latvijas tēla aktualitāte. Cik pielāgots operatīvai reakcijai uz šāda veida pievilcīgām vai nepievilcīgām (kā pašreiz) aktualitātēm ir LI?
Oksfordas pētnieku ieteiktā «Baltijas atslēga» kā atsevišķi Latvijas atpazīšanas zīme varbūt nav slikta. Tā parāda to apziņas komforta mērogu, kādā spēcīgo valstu vidusslānis gribētu uzlūkot mazās valstis. Zviedrija – Skandināvijas atslēga. Izraēla – Tuvo Austrumu atslēga. Tas nekas, ka man šis tēls kremt no pašcieņas puses. Vismaz pie tā nebūs īpaši jāpierod, jo tādu attieksmi piedāvāja arī padomju telpas vidusslānis: «Baltijas republikas», «Pribaltika; kak u vas tam na Baltike; Riga – okno na Baltiku…» Latvija pirmāk bija «Baltijas atslēga» un tikai pēc tam – Latvija.
Manuprāt, Latvijas tēls kļūs gaišāks un reljefāks, ja aktīvais strādās uz aktīvo, kompetentais uz kompetento, zinātgribošais – uz zinātgribošo. Bet tā būs velti zemē nomesta nauda, ja caur to tiks nosegta vai ar to tiks izdabāts, kā pirms pāris gadiem sacīja Juris Kaža, drūmai pasivitātei, nevīžībai, nekompetencei un nemākulībai. Vai tās pašu vai tūristu mantas.