Raksts

Baltās un melnās avis


Datums:
09. jūnijs, 2009


Autori

Roberts Putnis


Balsošana EP vēlēšanās Minhenē svētdien man atsauca atmiņā politologa Valta Kalniņa reiz kādā pasākumā formulēto domu, ka (brīvs atstāsts) ētikas principi var būt spēkā tikai līdz brīdim, kamēr baltās avis ir vairākumā.

Savās pretkorupcijas aktivitātēs dzimtenē, man arvien no jauna nācās konstatēt, cik ļoti radoši ir cilvēki Latvijā, spējot izdomāt arvien tālāk un tālāk ejošas cūcības, kas man, pat ļoti cenšoties, prātā nebūtu ienākušas. Justies drusku naivam labticīgam man tapa par tādu Latvijas emocionālo ikdienu. Ticiet, tas ilgākā periodā var izraisīt nopietnus mazvērtības kompleksus.

Taču savā Minhenes vēlēšanu iecirknī svētdien es sajutos pilnīgi citādi – tik gudrāks un pārāks. Iecirknis ir tepat divas mājas tālāk esošajā ģimnāzijā. Tā ir tāda pamatīga otrā reiha ēras ēka, ko Latvijā varētu ar’ par pili noturēt. No Kaiser-Ludwig-Platz puses nav redzama sešdesmito gadu piebūve, tāpēc jo iespaidīgāks liekas tieši uz ieejas durvju ass līnijas četrus stāvus augstāk uzsēdinātais impēriski biedējoši plati spārnus iepletušais metāla ērglis. Taču iekštelpas, lai arī mūra sienu drūmuma nomāktas, ir skola kā jau skola. Arī vēlēšanu komisija – skolotājas kā jau skolotājas. Zinot Latvijas vēlēšanu norisi ar pases pārbaudēm, parakstiem, zīmogiem utt., sagaidīju kaut cik līdzīgu procedūru.

Taču nē, skolotājas pat pasē neieskatījās. Pietika ar iepriekš pašvaldības piesūtīto vēlētāju reģistra numura lapiņu, kas ir izdrukāta uz klasiskā Vācijas valsts iestāžu pelēki spalvainā ekopapīra un “derīga bez paraksta”. Pilsoņu sarakstā mani sākotnēji neatrada, bet pie ES ārzemniekiem gan. 94cm garās vēlēšanu zīmes ar 31 partiju bija saliktas vienā lielā čupā līdzās urnai. Ne aploksnes, ne kādas citas formalitātes, izņemot krustu aplītī pēc politiskās izvēles. Un tad urnā iekšā. Šajā brīdī vēlēšanu komisija sarakstā ievilka treknu ķeksi iepretim manam vārdam, un lieta bija darīta.

Pēc iecirkņa telpu pamešanas manas latviski samaitātās smadzenes sāka izspēlēt variantus, cik ķekšus šīs skolotājas vēl šovakar pēc sešiem varētu savilkt, lai atbalstītu sev vēlamo sarakstu. Cik vienkārši manā vietā varēja nobalsot kāds cits. Un tā tālāk, tā joprojām. Es pieņemu, ka šīm skolotājām kaut kas tāds pat prātā nevarēja ienākt. Bet es vienkārši sajutos tik briesmīgi samaitāts.

Baltās avis tomēr kaut kur vēl mēdz būt arī vairākumā.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!