Foto: Aayush Iyer
ASV prezidenta vēlēšanas vienmēr ir bijis vairāk maratons nekā sprints. Tas, kurš varēs šajā novembrī, vēl ir diezgan atklāts jautājums.
2012. gada ASV prezidenta vēlēšanas būs ievērojami citādākas. Esošais Baltā nama vadītājs, ASV 44. prezidents Baraks Obama, vairs nevarēs paļauties uz vienkāršu populismu, entuziasmu un personisko talantu. Viņa izaicinātājs — Mits Romnijs (Mitt Romney) — miljonārs, mormonis un „politiskais vingrotājs”, prezentēs sevi kā veiksmīgu biznesmeni, kurš pats sev nopelnījis naudu un tagad gatavs palīdzēt to izdarīt arī citiem.
Orientieris — ekonomika
Prezidenta vēlēšanas ASV bieži vien izvēršas par īso stāstu un klišeju konkursu. Kandidāti nenogurdināti ceļo pa vietējiem apriņķiem, smaidot sarokojas un, turot rokās mazus bērnus, aktīvi skaidro savu personisko dzīvi. Kandidāti veic pilnu „Tour de France”, stāstot par saviem karjeras panākumiem un politiski pozicinējot sevi starp kādu no jau atzītām autoritātēm — Linkolnu, Vašingtonu, Reiganu. Atšķirībā no iepriekšējām vēlēšanām, kurās vienlaicīgi cirkulēja vairāki temati, 2012. gadā tas ir praktiski viens — ekonomika. Pēc ilgstoša bezdarba, kredītreitinga zaudēšanas, krītošām nekustamā īpašuma vērtībām un aizvien augošām benzīna cenām, ASV ekonomiskā situācija ir adekvātākais orientieris kandidātu politiskajām pozīcijām.
Demokrātu kandidāts Obama savā platformā, kā jau demokrātiskajā tradīcijā ierasts, liek uzsvaru uz aktīvu federālās valdības darbu ar lielākiem nodokļiem un tēriņiem. Savukārt republikānis Mits Romnijs (Mitt Romney) vēlas mazāku regulāciju un iejaukšanos, par prioritāro uzstādījumu izvirzot brīvu kapitāla plūsmu. Kopš stāšanās amatā Obama bieži vien ir demonizējis privāto sektoru — bankas, Volstrītu un mega-kompānijas —, norādot to kā galveno cēloni Amerikas nedienām. Romnijam, kas ievērojamu daļu savas karjeras bijis veiksmīgs biznesmenis, privātais sektors tieši pretēji Obamam ir atslēga ASV augšupejai[ 1 ]. Lielākā atšķirība starp kandidātiem gan šobrīd ir ne tik daudz jau ierastais „regulēt — neregulēt”, „uzlikt vai atcelt nodokļus” nošķīrums, bet gan tas, ka pašreizējam prezidentam ir ievērojami šaurākas populisma iespējas. Ja Herberts Hūvers (Herbert Hoover)[ 2 ] kādreiz varēja atļauties solīt „vistu katrā katlā un mašīnu katrā garāžā”, tad Obama labākajā gadījumā var ieteikt ēst zirņus un taupīt. Tā vietā, lai solītu, prezidentam nāksies pieklusināt savas retoriskās dotības, aizstāvēt jau pieņemtos lēmumus un pārliecināt, ka bez viņa līdera īpašībām notikumi varēja iegrozīties vēl sliktāk.
Kopumā prezidenta izraudzīšanās nav pārāk pateicīgs notikums prognožu izteikšanai. Tie, kas apgalvo, ka jau šobrīd var nosaukt nākamo prezidentu, vienkārši nepārzina šī procesa vēsturi. Daudz ir bijis tādu kandidātu, kas jau priekšlaicīgi mērījuši Baltā nama aizkarus, tomēr galu galā palikuši ārpus tā. Hilarija Klintone (Hillary Clinton)[ 3 ] ir pirmā, kas personīgi to var apstiprināt. Ievērojamas elektorāta domu svārstības ir tradicionāla priekšvēlēšanu sastāvdaļa. Ja ir kāds rādītājs, kurš puslīdz zinātniskā veidā norāda uz nākotnes tendencēm, tad tā ir ekonomiskā situācija valstī. Piemēram, jau kopš Rūzvelta laikiem neviens amatu ieņemošs prezidents nav pārvēlēts, ja, piemēram, bezdarbs valstī ir pārsniedzis 8%[ 4 ]. Daudzi līdzīgi ar ekonomiskajiem procesiem saistīti dati šobrīd neliecina neko labu par Obamas kā divu termiņu prezidenta izredzēm. Ja vēlēšanas izvērtīsies par tiešu referendumu ekonomiskajai situācijai, Amerika, visdrīzāk, ieraudzīs jaunu 45. prezidentu.
Viesistabas nozīme
Baltais nams ir izteikti publiska institūcija, kurai nereti tiek piedēvētas kvazi-reliģiskas funkcijas. Lielākajai daļai amerikāņu nav ne mazākās nojausmas par Kongresa vai Senāta funkcionēšanu un par savu pārstāvju atbildību un pienākumiem, taču ar Balto namu ir citādāk. Mediji atvēl ievērojamu laiku, lai noskaidrotu personību, darba stilu un rakstura īpašības indivīdam, kas Baltajā namā uzkavēsies vismaz četrus gadus. „Prezidenta personībai ir jābūt tādai, lai cilvēki būtu gatavi uzņemt viņu savā viesu istabā”, reiz izteicies Bils Klintons (William J.Clinton)[ 5 ]. Tieši personiskās īpašības ievērojami ir ietekmējušas katra kandidāta izredzes tikt ievēlētam prezidenta amatā. Pat zemākajos darba novērtējuma brīžos publika vienlaicīgi ir atzinusi Obamas kā indivīda pievilcību. Bijušais Čikāgas senators ir izticis bez skandāliem, vienmēr bijis atvērts komunikācijai un nav pārāk bieži mainījis savu politisko nostāju[ 6 ]. Skaidrs, ka viņa kampaņai neatgūt to mojo, kas 2008. gadā ieinteresēja tūkstošiem vēlētāju, kas nekad iepriekš nebija piedalījušies politiskajos procesos. Un tomēr salīdzinājumā ar konkurentu esošā prezidenta pārsvars personiskajā plāksnē ir acīmredzams.
Romnija it kā lielākais pluss — finanšu pasaules pārzināšana — nereti pārvēršas arī par viņa personisko mīnusu — miljonāra auru, kurā viņam nav ne mazākās nojausmas par piena cenām veikalā vai vienkāršo amerikāņu problēmām. „Mana sieva brauc ar vairākiem kadiljakiem”, „saderam uz 10 000 dolāru”, „es nesatraucos par nabadzīgajiem” — šie un daudzi citi kampaņas izteikumi liek apšaubīt Romnija kā indivīda saskarsmi ar reālo pasauli. Pievienojot vēl viņa tik ierasto politisko viedokļu maiņu vienas nakts laikā un uzreiz par visiem 180 grādiem, kokaino retoriku, kā arī viņa piederību mormonismam, kura sekotāji ir tikai 2% no visiem ASV iedzīvotājiem, publiskā tēla „gala rezultāts” nav tas pats pārliecinošākais. Ierasti garlaicīgs republikāņu kandidāts no turīgā Masačūsetas štata ar lielu maku, galvenokārt ieinteresēts vairot jau tā bagātā slāņa pārticību. Vēl tālajā 1968. gadā Romnijs kalpoja par mormoņu misionāru Francijā, cenšoties pievērst šai ticībai vietējos iedzīvotājus. Viens no Romnija līdzgaitniekiem atminas, ka tas neesot bijis pārāk viegls uzdevums — no tūkstoš uzrunātajiem, aptuveni 2—4 francūži esot bijuši gatavi uzklausīt viņu sakāmo[ 7 ]. Dažkārt kampaņas laikā izskatās, ka personiskajā komunikācijas līmenī Romnijs no jauna saskaras ar Francijā piedzīvotajām grūtībām.
Parādi man naudu!
Laikā, kad ASV norisinājās debates par konstitūciju, viens no Dienvidkarolīnas pārstāvjiem izteica priekšlikumu, ka prezidenta kandidāta personiskajai mantībai vajadzētu sasniegt vismaz 100 000 dolāru, jo tas spētu nodrošināt viņa politisko neatkarību. Priekšlikums netika atbalstīts, tomēr naudas un prezidentālo izredžu saplūšana ir dziļi iesakņojusies Amerikas politiskajā sistēmā. Jebkuram nopietnam kandidātam ir jāiegulda ievērojama naudas summa konsultantos, advokātos, privātajās lidmašīnās, drošības sargos un citur. Naudas nozīmi šajā procesā ir grūti pārvērtēt. Ja tiktu ievēlēts Romnijs, tad viņš ar 250 miljoniem dolāru personiskās mantības kļūtu par bagātāko prezidentu ASV vēsturē. Obamas veidotā kampaņa, kas par mērķi izvirzījusi saņemt 1 miljardu dolāru ziedojumus, arī nav no nabadzīgākajām,.
2012. gada vēlēšanas ir interesantas ar to, ka naudas piesaiste abiem kandidātiem ir diametrāli pretēja. Ja 2008. gadā Obama vēl spēja ieinteresēt vairākus ietekmīgus atbalstītājus no Holivudas un Ņujorkas, tad pēc biežajiem izteikumiem par „resnajiem kaķiem”, daudzi ir aizvēruši savas čeku grāmatiņas. Vairākums kontribūciju Obamam nāk no mazajiem donoriem, kas vidēji ziedo ap 2000 dolāru un pārsvarā tiek pārliecināti ar kampaņu internetā[ 8 ]. Toties Romnijs izmanto citādāku sistēmu, un viņa nauda daudz vairāk ir atkarīga no individuāliem megabagātniekiem un korporāciju līderiem, kas atsevišķos gadījumos var atļauties ziedot vairākus miljonus. Šā gada vēlēšanas būs labs pārbaudījums un neklātienes sacensības starp bagātniekiem un lielu naudu un mazāku naudu, bet ievērojamu „grassroots” kampaņu.
Politiskās likmes
Neatkarīgi no tā, kurš uzvarēs šā gada ASV prezidenta vēlēšanās, iznākums lielā mērā ietekmēs ne tikai Demokrātu un Republikāņu partijas, bet arī visu ASV politisko sistēmu. 2012. gada vēlēšanas var uzskatīt par ievērojamu nogriezni Amerikas demokrātijai. Retorikas līmenī ilgus gadus bija dzirdams, ka abas partijas ir polarizētas. Šobrīd gan dati jau vairāk liecina, ka ASV politika nav polarizēta, bet gan drīzāk paralizēta. Uzticība Kongresam ir sarukusi līdz viencipara skaitlim jeb, kā izteicies senators Džons Makeins (John McCain)[ 9 ], to atbalsta tikai politiķu radinieki un paši darbinieki. Ar visām politiskās sistēmas nepilnībām, kas piemīt Ķīnai, amerikāņi dažkārt ar skaudību var skatīties uz tās lēmumu pieņemšanas ātrumu un efektivitāti. Tas, protams, nenozīmē, ka nedemokrātiska vienpartijas sistēma būtu labāka, bet norāda uz to, ka viena valsts — Ķīna — izmanto gandrīz visu savas politiskās sistēmas potenciālu, kamēr otra — ASV — šobrīd — labi, ja pusi.
Nav brīnums, ka šādā situācijā aizvien lielāka daļa elektorāta meklē alternatīvas tradicionālajām partijām. Pētniecības centra Pew pētījuma dati, piemēram, liecina, ka liela daļa vēlētāju — 37% —, identificē sevi kā no Demokrātu un Republikāņu partijām neatkarīgus[ 10 ]. Trešās — spēcīgas centriskas — partijas iespējamība un tās kandidāta uzvara prezidenta vēlēšanās patlaban joprojām ir diezgan nereāls scenārijs. Abu esošo partiju birokrātija un resursi ir daudz lielāki par atsevišķu interešu grupu iespēto. Tajā pašā laikā, turpinoties „uzvarētājs paņem visu” politikai, var tikt apdraudēta tik tradicionālā ASV politikas sistēma. Kā izteicies viens no Kongresa pārstāvjiem, nespējot rast kompromisu nevienā jautājumā, demokrāti un republikāņi drīz sāks ražot katrs savu zobu pastu. Nākamajam līderim nespējot saliedēt sabiedrību vienotiem mērķiem un redzējumam un turpinot jau uzsākto polarizācijas trajektoriju, ar laiku nav pilnībā izslēdzama ievērojama trešās alternatīvas izveide.
ASV prezidenta vēlēšanas vienmēr ir bijis vairāk maratons nekā sprints. Atlikušie seši mēneši ir mūžība, kurā vēl ļoti daudz kas var mainīties. 2008. gadā Romnija padomnieki ieteica viņam izmantot kādu proaktīvu saukli. Obamas kampaņa toreiz noreaģēja ātrāk un „reģistrēja” nu jau slaveno „Jā, mēs varam!”. Tas, kurš varēs šajā novembrī, vēl ir diezgan atklāts jautājums.