Foto: G. Dieziņš © AFI
Vai vēlētāju balsu pirkšana ir kļuvusi par Latvijas politikas procesa ikdienu un var paplašināties ārpus dažu pašvaldību robežām? Kādas balsošanas procedūras izmaiņas vai jauni sodi varētu mazināt balsu pirkšanu? Vai un kādos gadījumos balsu pirkšana var kļūt par iemeslu vēlēšanu rezultātu atcelšanai? Šos jautājumus apspriež vēlēšanu organizētāji, tiesībsargi un likumdošanas eksperti.
Diskusijā piedalās Arnis Cimdars, Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs, Gunārs Kusiņš, Saeimas Juridiskā biroja vadītājs, Juta Strīķe, KNAB priekšnieka vietniece, Rudīte Vīduša, Administratīvās rajona tiesas tiesnese, Jānis Alups, Valsts policijas Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes priekšnieka vietnieks, Arvīds Dravnieks, vēlēšanu tiesību speciālists.
Tieša balsu pirkšana aizvadītajās pašvaldību vēlēšanās un sabiedriskās domas aptauja, kurā 17% sabiedrības atzīst gatavību pārdot savu balsi, liecina, ka Latvijas politikā ir jauna problēma, kuras mērogs būtu jāsaprot. Šajā diskusijā jācenšas iezīmēt risinājumi, kas ļauj šo problēmu ja ne pārvarēt, tad vismaz ierobežot. Es gribētu sākt ar jautājumu Cimdara kungam – kā Jums šķiet, vai šī balsu pirkšana par naudu ir nelaimīga apstākļu sakritība konkrētajās pašvaldībās vai arī problēma ar plašākiem cēloņiem, kas saistīti ar demokrātijas kvalitāti Latvijā, un tāpēc līdzīgus gadījumus varam piedzīvot nākamajās Saeimas vēlēšanās arī citās vietās – kā ugunskuru, kas būs aizdedzies no atsevišķām dzirkstelēm?
Arnis Cimdars: Pirms pāris nedēļām biju aizbraucis uz Rēzekni, kur tikāmies ar vietējo partiju pārstāvjiem. Viņu nostāja bija diezgan agresīva – ko jūs Centrālajā vēlēšanu komisijā esat izdarījuši vai izdarīsiet, lai pie mums tā vairs nenotiek? Tātad viņiem jau šobrīd ir informācija, ka atkal notiek aptaujāšana par to, ko varētu nopirkt. Tajā pašā laikā man nav īstas pārliecības, ka ir arī konkrētas lietas, ko varētu nodot tiesībsargājošām instancēm. Un vienlaicīgi tiek sagaidīts, ka no kaut kurienes – visdrīzāk no Rīgas, jo tā ir pietiekoši tālu un pietiekoši centrā, viss tiks atrisināts.
Par laimi premjers jau ir izveidojis darba grupu, kas intensīvi strādā, un ir cerība, ka speciālisti varētu likt galvas kopā, lai šo problēmu lokalizētu vai mazinātu. Tomēr mani kā vēlēšanu organizatoru vairāk uztrauc ne vienas, desmit vai vairāku balsu pirkšana konkrētā vietā, bet vai šī nav jauna polittehnoloģija, kā šūpot situāciju. Jo vietās, kur tiek apšaubīti vēlēšanu rezultāti, vispār nav saprotams, vai pieņemtie lēmumi ir leģitīmi. Ja to uzskatīt kā polittehnoloģiju, tad iespējams, ka apstrīdēt rezultātus varētu gribēt pat ne zaudētāji, bet cits trešais spēks, kas tiešā veidā nepiedalās vēlēšanās. Jo šobrīd jau tā nekaunība ir tik liela, ka, piemēram, ar kādu partiju var sarunāt zicpriekšsēdētāju kā filmā „Divpadsmit krēsli” – tu it kā mūsu konkurentu vārdā pērc balsis, tu pēc tam atsēdēsi, bet mēs tev par to samaksāsim. Tāpēc es gribētu rosināt diskusiju no citiem aspektiem, jo, no vēlēšanu procedūras viedokļa skatoties, mums viss ir kārtībā. Vēlēšanu komisijas mums ir pietiekoši profesionālas, savu darbu ir izdarījušas. Iecirkņa komisijas ir saskaitījušas balsis, rezultāts ir noteikts, par to nediskutējam. Par procedūru šobrīd maz redzu, ko var izdarīt, mana lielākā interese būtu vērsties pret īstajiem cēloņiem.
Lai meklētu risinājumu, vispirms jāsaprot, kas šī ir par problēmu. Vai runa ir vienīgi par sabiedrības informētības līmeni, ka cilvēki nezina procedūru, kas jau šobrīd nodrošina aizklātu balsošanu, vai bažas patiešām ir par vēlēšanu aizklātuma pārkāpumiem? Sabiedriskās domas aptaujā cilvēki par labāko risinājumu uzskata palielināt sodus par balsu pirkšanu. Jautāsim mūsu paneļa dalībniekiem – juristiem Kusiņa kungam un Dravnieka kungam, kā Jums šķiet, vai šobrīd noteiktais kriminālsods par balsu pirkšanu ir adekvāts, vai arī ir nepieciešami vēl kādi papildus sodi?
Gunārs Kusiņš: Sods ir adekvāts. Katrā ziņā divi notiesātie ir saņēmuši nebūt ne simbolisku sodu, bet tādu diezgan iespaidīgu. Tajā pašā laikā jāapzinās, ka vēl jau nekas nav beidzies un pēc pirmā cīruļa rudeni tā grūti ir prognozēt. Man šķiet, ka varētu apspriest ideju, vai šādiem cilvēkiem varētu atņemt vēlēšanu tiesības uz kādiem četriem, ja ne sešiem gadiem.
Man arī šķiet, ka situācija ar balsu pirkšanu būtu jāanalizē ne tik daudz no sodu viedokļa, bet vairāk no procedūras un tendences. Kāpēc tas ir parādījies tikai tagad, piecpadsmit gadus kopš mēs taisām normālas, brīvas vēlēšanas? Vai ir parādījusies primitīvāka tehnoloģija, cilvēki ir kaut kur aizbraukuši, iemācījušies, atbraukuši, sāk pielietot? Vai tagad ir bijusi lielāka publicitāte, kad žurnālisti tā tieši to parādīja pa visu Latviju un cilvēki sašūmējās? Vai arī tas ir tāpēc, ka uz šīm vēlēšanām parādījās partiju finansēšanas apmēra ierobežojumi? Vai varbūt vēlēšanu apritē ir ienākušas tādas partijas, kas tādas tehnoloģijas pielieto, un līdz tam tā nebija? Varbūt politiskā likme ir kļuvusi tik liela, ka jāķeras pie citiem mehānismiem? Es vienmēr esmu pieturējies pie viedokļa, ka bagātam ir vieglāk būt godīgam, bet pēc Austera kunga referāta man liekas, ka būs jāpārskata šī tēze.
Man šķiet, ka ir augušas vēlētāju, sabiedrības prasības pret procesu, un vēlētāju tik vienkārši nevar paņemt. Vajag vai nu labu komandu, vai labu lozungu, un, ja nekā cita nav, tad acīmredzot vajag lielu maku un jāorientējas uz citu vēlētāju. Analizējot šos priekšnoteikumus, mēs varam identificēt to, kas ir mainījies uz šīm pašvaldību vēlēšanām.
Arvīds Dravnieks: Par to, ka bagātiem vieglāk būt godīgiem. Nē, tam, kas ir atkarīgs, tam ir grūtāk būt godīgam. Ja cilvēks ir bagāts, tad viņš bieži vien ir atkarīgs no sava īpašuma vēl vairāk nekā nabadzīgs lauku zemnieks, kuru neviens nevar ietekmēt.
Par sodu adekvātumu. Runājot par balsu pirkšanu, var rasties iespaids, ka šeit ir runa par nozieguma sastāvu, kas ir līdzīgs kukuļošanai, bet tā nav. Te drīzāk varētu būt runa par to, ka kāds liedz vēlētājam nobalsot tā, kā viņš vēlas. Un šādu gadījumu skaits salīdzinoši varētu būt ļoti, ļoti mazs. Bet es negribu piekrist Cimdara kungam, ka Centrālā vēlēšanu komisija neko nevar darīt. Aptauja parāda, ka nav pietiekami daudz darīts, lai cilvēkiem izskaidrotu par balsošanas zīmju komplektēšanas iespējām, ejot ārā no iecirkņa.
69% vispār nezina, kāpēc šīs zīmes tur ir.
A. Dravnieks: Atgriežoties pie soda adekvātuma, gribētu piebilst, ka soda mērķis jau nav atriebties, bet labot cilvēku, kuram šajā gadījumā, izskatās, ka trūkst audzināšanas demokrātiskas sabiedrības jautājumos. Varbūt tas izklausīsies asprātīgi, bet es to nopietni domāju, ko šādos gadījumos darīt. Varbūt šiem cilvēkiem sods varētu būt tāds, ka viņiem dziesmu svētkos Mežaparka Lielajā estrādē jādzied himna, visiem tūkstošiem klausoties.
Protams, varam arī runāt par to, ka mediji sākuši vairāk pievērst uzmanību šīm problēmām, bet es vienu ļoti konkrētu lietu redzu, kas ir noticis starplaikā – ir izveidotas Administratīvās tiesas, un mums ir izdevies cilvēkiem iestāstīt, ka tā ir vieta, kur var panākt taisnību. Ceru, ka viņi nepārdomās līdz nākamajām vēlēšanām.
Viens no ierosinājumiem ir sodīt arī balsu pārdevējus, mēs Lietuvas CVK pārstāvja referātā dzirdējām, ka viņu valstī tā ir. Jājautā tiesībsargājošo iestāžu pārstāvjiem, vai šāds priekšlikums neapgrūtinātu šo balsu pirkšanas faktu konstatēšanu un kādas ir galvenās grūtības izmeklēšanas gaitā, ar ko Jūs saskaraties šobrīd?
Juta Strīķe: Pirmkārt, mūsu iespaids ir tāds, ka šie gadījumi ir parādījušies tāpēc, ka iedzīvotāju un tiesībsargu izpratne gan par likumu, gan morāli ir augusi straujāk un ātrāk nekā politiskās vides apziņa, tāpēc iedzīvotāji ir vērsušies policijā, KNAB, Drošības policijā. Tiesībsargi ir sapratuši, kā var pierādīt un kā ierosināt krimināllietu. Tajā paša laikā cilvēki, kas veic šīs noziedzīgās darbības, droši vien nav zinājuši, ka ir šāds Krimināllikuma 90.pants, jo agrāk tas netika piemērots.
Runājot gan ar Iekšlietu ministrijas, gan ar Drošības policijas pārstāvjiem, mēs viennozīmīgi secinājām, ka tas ir noziegums, ko ir vieglāk pierādīt nekā daudzus citus korupcijas gadījumus, jo šeit iesaistīto cilvēku un līdzzinātāju loks ir ļoti plašs. Domāju, ka arī Drošības policijas vārdā varu teikt, ka arī turpmāk, ja šādi gadījumi parādīsies, esam gatavi šos noziegumus atklāt un pierādīt. Domāju, ka ļoti daudzi cilvēki ar to arī rēķinās.
Ja tiks paredzēta kriminālatbildība par balsu pārdošanu, tad tas būs miris pants, kas nekad netiks piemērots. Lai sauktu kādu pie kriminālatbildības par to, ka viņš ir pārdevis balsi, mums ir jāpierāda, ka viņš ir nobalsojis par to, par ko viņš ir saņēmis naudu, bet pie mums tas nav iespējams. Tas arī nekādā gadījumā neveicinās iedzīvotāju vēlmi un sadarbību atklāt balsu pircējus. Tad ir jāizšķiras, kas mums ir primārs – ļaunuma sakne tomēr ir pircējos, nevis pārdevējos.
Mēs KNAB līdzīgi kā Kusiņa kungs apspriedām vēlēšanu tiesību atņemšanu, un šķiet, ka tas ir ļoti piemērojams sods. Ja cilvēks ir gatavs pārdot balsi vai nopirkt balsi, tad rodas loģisks jautājums – kam tā viņam ir vajadzīga? Tīri no tāda aspekta, ja tā vēlme balsot nav, tad viņas nav.
Tad Jūs domājat, ka sods par balss pārdošanu varētu būt vēlēšanu tiesību atņemšana uz laiku?
Jā. Arī par balsu pirkšanu, tas ir līdzīgi. Bet ne kā kriminālsods.
Un vēl viena lieta – kāpēc agrāk līdzīgi gadījumi netika sodīti? Visos šajos Drošības policijai un KNAB zināmajos gadījumos, kad cilvēki dalīja naudu, viņi ieviesa arī zināmu kontroles mehānismu, bija jāuzrāda biļeteni. Es gribētu pacelt jautājumu – ja zūd šis kontroles mehānisms par nodoto balsi, ja nebūtu ko uzrādīt, tad diez vai to naudu dotu.
Tūlīt mēs pievērsīsimies šim jautājumam, bet pirms tam es vēl gribēju pārjautāt Alupa kungam, vai Jūs arī piekrītat Strīķes kundzei, ka šie noziegumi ir ļoti viegli atklājami? Un ja tā, tad kā varētu skaidrot, ka šobrīd mums ir tikai divi notiesātie, un kāpēc ar tik lielu laika nobīdi ir parādījušās jaunas aizturēšanas Rēzeknē, kas skāra pat pilsētas mēru?
Jānis Alups: Es pilnībā piekrītu Strīķes kundzei, bet jāsaprot, ka šo balsu uzpirkšanu var praktiski pierādīt tikai izmeklēšanas procesā, ar liecinieku liecībām. Kriminalizēt balsu pārdošanu – tas būtu absurdi, jo līdz ar to nebūtu, kas liecina.
Pilnīgi piekrītu arī par kontroles veidu pār nodoto balsi. Kāpēc gan šos liekos biļetenus nepadarīt pieejamus jau turpat balsošanas kabīnē?
Vēl – mēs esam ļoti uzsvēruši šo individuālo balsu pirkšanu tieši vēlēšanu dienā. Diskutējams ir jautājums, kad tas ir piedāvājums pirkt balsi, kad tā ir reklāma vēlēt par konkrēto partiju, kas vēlēšanu dienā ir atļauta. Varbūt vēlēšanu dienā vispār aizliegt jebkuru aģitāciju?
Būtisks ir arī lēmums par reklāmas līdzekļu ierobežošanu. Aizliedzām līdzekļus ieguldīt reklāmās, nu tie tiek guldīti citā veidā, pērkot konkrētu balsotāju.
Cimdara kungs, no tiesībsargātājiem tikko dzirdējām ierosinājumus un arī sabiedriskās domas aptauja liecina, ka cilvēki tic – mainot balsošanas tehniku, būtu iespējams balsu pirkšanu izskaust. Ko Jūs varat uz to atbildēt? Skaidrs, ka šis ir plašāks jautājums par politisko kultūru Latvijā, bet Jūs taču neuzskatāt, ka mūsu balsošanas kārtība ir ideāla un to vispār nevar uzlabot?
A. Cimdars: Protams, balsošanas procedūru var uzlabot. Es piekrītu domai, ka ir jāievieš elektroniska balsošana. Bet kas attiecas uz šiem priekšlikumiem un stereotipiem “ja nebūs ko uzrādīt, tad nebūs balsu pirkšana”, tad, pirmkārt, nav tādas sistēmas pasaulē, pie kuras nebūtu organizēta balsu pirkšana. Ja nevar pierādīt, kā vēlētājs ir nobalsojis, tātad slēgtums tiek garantēts, un tad nav runa par balsu pirkšanu, bet kāds maksā par solījumu nobalsot.
Vai nevajadzētu pāriet uz to, ka pāri palikušās zīmes nedrīkst nevienam uzrādīt? Ko mēs darīsim, ja kāds vēlētājs ies ārā un tās zīmēs nemetīs tai kastē? Kā mēs pārliecināsimies, ka viņš visas ir atdevis? Būs jāpārskaita, bet līdz ar to mēs konstatējam, kā viņš ir nobalsojis. Pieprasīsim, lai viņš atstāj vismaz daļu? Tad kā mēs rīkosimies situācijā, ja maksās nevis par to, lai nobalso par mani, bet par to, ka iznesīsi tikai vienu – mana niknākā konkurenta zīmi? Šis nav risinājums. Tas, ka zīmes var iznest ārā, ir makulatūras pirkšana. Patiesību sakot, tā ir ažiotāžas problēma. Tā nav reāla balsu pirkšana, tā ir šķietama balsu pirkšana. Jautājuma atrisinājums ir tas, ko Dravnieka kungs teica – vai visi vēlētāji zina par šo iespēju piekomplektēt zīmes pie izejas vai nē un kā uzrunāt tos, kuri to nezina? Ja mēs katru reizi uz vēlēšanām savos klipos un intervijās to uzsveram, bet cilvēki nezina. Rēzeknē tikos arī ar mediju pārstāvjiem, izskanēja minējums, ka pirka tā saucamo bomžu balsis. Es teicu: varbūt uz alus pudelēm liksim to informāciju? Viņi televizoru neskatās, avīzes nelasa. Žurnālisti teica: viņi arī alu nepērk un nedzer. Kā uzrunāt šos cilvēkus?
“Točkās” reklamēties?
A. Cimdars: Vismaz iecirkņos mēs papildus šādu informāciju dosim. Mēs pat varētu pāriet uz vienu zīmi, kā tas ir daudzās valstīs. Taču balsu pirkšanas problēmu tas automātiski nenoņems no dienas kārtības. Arī daudzās valstīs, kur ir viena zīme, balsu pirkšana ir aktuāla, bet tur jau ir runa par reālu balsu pirkšanu, nekā te – vairāk par šķietamu.
Kā vienīgo drošo risinājumu Jūs pieļāvāt elektronisko balsošanu. Vai Centrālā vēlēšanu komisija rosinās šādu lietu un cik tā Jums šķiet reāla no izmaksu viedokļa?
A. Cimdars: Pirmkārt, es uzskatu, ka pamatbalsojumam ir jābūt iecirknī, komisijas un novērotāju klātbūtnē. Ir izņēmuma gadījumi pieļaujami – balsošana pa pastu, balsošana pa internetu. Ja izņēmuma gadījumi sāk dominēt, tad ir izdevīgi tos apstrīdēt un nevar saprast – vai tiešām tie nav iespaidoti. Bet iecirknī balsošana būtu elektroniska, vēlētājs rokās zīmi nesaņemtu, viņš to redzētu izdrukātā veidā, varētu to akceptēt vai neakceptēt. Ja viņš to akceptē, tā iekrīt balsošanas kastē, kura ir slēgta. Mums vajadzētu virzīties uz šādu balsošanas procedūras attīstību. Mūsu zinātniekiem pirmām kārtām tas jārisina un jau tuvākajā laikā.
Uz kurām vēlēšanām to varētu gaidīt? Vienas mums ir pēc gada.
A. Cimdars: Man nepatīk dot solījumus. Bez ļoti nopietna valdības atbalsta šis jautājums nevar tikt risināts. Mēs varētu būt kā iniciatori un varam aicināt talkā zinātniekus, bet valdības atbalsts ir izšķirošais.
No Cimdara kunga runas izriet secinājums, ka nav vēlēšanu sistēmas, kurā balsu pirkšana nebūtu iespējama, līdz ar to galvenais jautājums paliek – kādas ir balsu pirkšanas sekas, vai tā var būt iemesls vēlēšanu rezultātu atcelšanai un kādai jābūt tai kritiskajai masai, pie kuras tas būtu jādara? Vīdušas kundze, kāds ir Jūsu viedoklis pēc Rēzeknes lietas izskatīšanas, vai likumu regulējums ir optimāls, varbūt striktāk jāparedz apstākļi, pie kādiem tad vēlēšanu rezultāti būtu atceļami?
R. Vīduša: Kritērijus attiecībā uz to, kas var kļūt par pamatu rezultātu atcelšanai, diezin vai iespējams noteikt stingrāk. Kā jau Dravnieka kungs teica, vēlēšanu mērķis ir panākt varas leģitimitāti, un šī jēdziena kritēriji nav tā vienkārši likumā ierakstāmi. Viss kopā tas ir vērtējams konkrētā gadījumā, un es nedomāju, ka ir iespējams kaut ko precizēt. Ir tiešām tā kritiskā masa, tas viens punkts, kurā konkrētajam tiesas sastāvam atliks secināt, vai rezultāti ir vai nav atceļami.
Lemjot par rezultātu atcelšanu gan Rēzeknē, gan Jūrmalā, tiesa konstatēja, ka vēlēšanu aizklātuma dēļ faktiski nav iespējams pierādīt likumā prasīto – ka vēlēšanās pieļautie pārkāpumi ir ietekmējuši balsu sadalījumu starp sarakstiem. Vai esat mierā ar šo likuma formulējumu?
R. Vīduša: Nu, ko tur varētu mainīt likums? Vai nu mēs principā nepieļaujam, ka vēlēšanas var atcelt tāpēc, ka ir bijusi tieša balsu pirkšana, vai arī mēs samierināmies, ka to nevar pierādīt. Var pierādīt daudzus apstākļus, kas netieši norāda, ka tas tik tiešām tā ir bijis, bet reāli pierādīt balsu pirkšanu aizklātās balsošanas dēļ nav iespējams. Tāpēc tiesai nav citas izejas kā vadīties pēc daudz dažādiem pierādījumiem, sasniedzot kritisko punktu. Tāpēc tas ir nodots tiesas vērtējumam, ka tas nav tik vienkārši pierādāms.
Kāds ir pārējo klātesošo juristu viedoklis par to, vai pašreizējais likuma regulējums ir pieņemams? Eilandes kundzei ir komentārs?
Valda Eilande, Augstākās tiesas tiesnese, Centrālās vēlēšanu komisijas locekle: Vienā pusē ir balsu pirkšanas fakts – viens, vairāki vai daudzi, otrā pusē ir vēlēšanu rezultāts – pamatots vai nepamatots. Tiesai tas ir ļoti grūti, bet obligāti – saprast, vai šie pierādītie balsu pirkšanas fakti iespaidoja vēlēšanu rezultātu. Manuprāt, arī pie aizklātās balsošanas vairāk vai mazāk tiesai ir iespēja vērtēt šo faktu. Tam mums ir balsu skaitīšanas rezultāti, no kuriem var redzēt, vai konkrētajā iecirknī starp vienu un otru sarakstu balsu atšķirība ir procentuāli milzīga vai varbūt nav izslēgts gadījums, kad viena balss varētu būt noteicošā. Atcelt vēlēšanu rezultātus ir pamats tikai tad, ja tie rada vismaz pamatotas šaubas, jo mēs ļoti labi zinām, cik dārgi izmaksā atkārtotas vēlēšanas, un iedzīvotāji cieš no tā. Labi, ja tas ir vienā pagastā, bet, ja tas notiks Saeimas vēlēšanās, problēma būs vēl lielāka.
G. Kusiņš: Protams, karote darvas var sabojāt medus mucu, bet, ja ir skaidri redzams, ka balsu atšķirība ir tik liela, ka viena nopirktā balss nemaina rezultātu, tad var tikt pielietotas pretējas tehnoloģijas, kad apzināti tiek piedāvāts atcelt visas vēlēšanas, ja ir slikts rezultāts. Izšķirošā ir skaita attiecība. Otrs apstāklis ir politiskā ticamība. Teiksim, ja balsu starpība ir trīs simti, bet pierādīta ir 298 balsu uzpirkšana, tad es gribētu redzēt to tiesnesi, kas pateiks – ziniet, divi nav pierādīti, un tāpēc – nekā. Manuprāt, sabiedrības viedoklis prasīs, ka matemātiskais aprēķins šeit nav izšķirošais. Man šķiet, ka šeit abi divi aspekti ir jāņem vērā.
A. Dravnieks: Man divi salīdzinājumi radās. Viens – tas ir līdzīgs puzlim, kur nav nepieciešams atrast pilnīgi visus gabaliņus, lai redzētu bildi. Otrs – mēs taču nezinām visu ne par saviem bērniem, ne par saviem dzīvesbiedriem, bet zinām, ka varam viņiem uzticēties. Tāpat arī ar tikko satiktiem cilvēkiem. Mēs taču visu savu dzīvi balstām uz pieņēmumiem.
Iepriekš bija priekšlikums, ka vajag aizliegt aģitāciju balsošanas dienā. To var darīt, un tam jēga ir tikai tad, ja sabiedrība jeb vēlētāji uzskata, ka tā ir amorāla rīcība. Astoņdesmit devītajā, deviņdesmitajā, deviņdesmit pirmajā arī bija aizliegts, bet nekaunīgākie aģitēja. Un tie, kuri pārkāpa likumu, ieguva priekšrocības, salīdzinot ar citiem. Iznāk, ka šāda veida aizliegumi, kurus nevar kontrolēt, selekcionē amorālus politiķus – jo nekaunīgāk pārkāpj, jo lielākas izredzes tikt ievēlētam.
Piekrītu Cimdara kungam, ka nav viena pareiza risinājuma, bet nevajag jau meklēt vienu pareizu risinājumu. Ja balsošanas dienā ir kaut kādi signāli, ka tas vai tas notiek nepareizi, nav tik svarīgi viņus noķert, sastādīt protokolu, pierādīt un sodīt. Daudz svarīgāk ir novērst šādas iespējas turpināšanos. Ir jārīkojas operatīvi tajā brīdī un tajā vietā – galvenais, lai tie, kas ir iecerējuši kādu opciju, kā apiet likumu ar līkumu, pēkšņi ir pārsteigti. Tad viņi vienā dienā nespēj pārorientēties un to savu opciju īstenot.
Cimdara kungs, vai vēlēšanu komisiju pilnvarās ir piedāvāt šādus ad hoc risinājumus?
A. Cimdars: Tur, kur vēlēšanu komisijas pagastos ir arī iecirkņa komisijas, es pieņemu, ka mēs kādu iluzionistu vai tehnologu varētu apmācīt, bet Rīgā, kur ir 158 iecirkņi, kuri tiek izveidoti no jauna katru reizi – jauni cilvēki, viens otrs vispār vēlēšanās nekad nav piedalījies, ja viņus sāks aicināt uz „tautu daiļradi”, es baidos, ka rezultāts varētu būt vēl trakāks.
Mēs varētu, protams, izmainīt situāciju vēl tuvāk Zviedrijas balsošanas procedūrai, kur vēlēšanu zīmes ir pieejamas pirms ieiešanas iecirknī, kur vēlētājam ir noteikums, ka viņam ir jāpaņem divas trīs. Iecirknī viņš saņem tikai aploksni, aploksni nedrīkst nest ārā. No drošuma viedokļa tā ir tāda pati kā mūsu sistēma. Tā ka, ja runa ir par sistēmas maiņu, tad ir jāiet uz to, kur vēlētājam rokā zīme nenonāk. Tiklīdz vēlētājam nonāk zīme rokā kaut uz dažām minūtēm, tā viņš to iebāž kabatā, nomaina pret citu, ko ir dabūjis ārpusē, un – notiek balsu pirkšana. Tāpēc šobrīd vairāk jāorientējas uz to, ka jāskaidro, kādēļ tās zīmes tur ir. Varbūt tur tiešām jāstāv kādam papildus algotam cilvēkam, kas saka: Vai jūs nevēlaties paņemt iztrūkstošo zīmi vai vairākus komplektus?
G. Kusiņš: Problēmu izskaust jau nevarēs, varēs tikai iegrožot. Te nav viena mehānisma, ir pastāvīga cīņa ar tiem cilvēkiem, kas mēģina izgudrot, kā apiet sistēmu.
20.augustā Rēzeknē būs atkārtotas vēlēšanas, un atliek cerēt, ka situācija tur būs labāka nekā iepriekš. Toties līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām ir atlicis vairāk par gadu, un es gribētu noslēgumā lūgt katru no diskusijas dalībniekiem izteikt viedokli par to, kas šī gada laikā būtu jāizdara, lai mēs neattaptos, ka balsu pirkšanas problēma, kas šobrīd ir aktuāla tikai dažās pašvaldībās, neizplatītos visā Latvijā.
A. Dravnieks: Divas būtiskas lietas. Pelēkās, ja ne vēl kādas citas krāsas naudas ietekme uz balsošanas iznākumu, kas ir simtiem tūkstošu reižu lielāka nekā tas, ko mēs saucam par balsu pirkšanu. Latvijā to sāk darīt. Domāju, ka pašlaik šī nauda mazāk ietekmē vēlēšanu rezultātus nekā pirms pieciem vai deviņiem gadiem. Mēs tikai beidzot par to vairāk runājam.
Otra lieta – jāpalīdz partijām intelektuāli nenoplicināties, līdz ar to jāpalielina vēlētājiem iespēja balsot par personālijām, nevis tikai par lokomotīvēm. Tāpēc nav pilnībā jāmaina vēlēšanu sistēma, ir daudz dažādu paņēmienu, ko konkrēti var darīt, piemēram, neļaut līderiem balotēties visos vēlēšanu apgabalos. Protams, neviena vēlēšanu sistēma nevar dabūt no tautas ārā vairāk, nekā tur ir iekšā. Ir jāpalielina gudri vēlētāji iecirknī un jāsamazina šīs asiņainās naudas ietekme.
R. Vīduša: No tiesas viedokļa lielākā sāpe ir tieši process – administratīvajam procesam ir jauns likums, kas pilnīgi noteikti nav piemērots vienas līdz trīs dienu procesam. Rēzeknes vēlēšanu gadījums reāli bija jāskata vienā dienā, jo pa vidu bija sestdiena, svētdiena. Turklāt nebija arī padomāts, ka vēl ir apelācija un kasācija, un kādi ir termiņi. Varētu panākt pretī tiesām dalībnieku skaita ziņā. Trešās personas – vai saukt partijas vai nē. Šāda veida jautājumi būtu jāprecizē.
J. Alups: Ja ir informācija, tad policija ir reaģējusi, reaģē un reaģēs arī turpmāk. Jāapzinās, ka šajās dienās diemžēl, policija atkal velk dubultu nastu. Parēķiniet, cik ir vēlēšanu iecirkņu un 24 stundu dežūras tajos tiek nodrošinātas. Iecirkņi reiz divi – tik policistu vairāk nav, kas pilda savus ikdienas pienākumus. Tā ka mēs nevaram izlikt savus darbiniekus apkārt katram iecirknim.
Man ir replika par atkārtotām vēlēšanām Rēzeknē, Jūrmalā. Kādēļ manu nodokļa maksātāju naudu, kas tiek iztērēta vēlēšanām, nepiedzīt no šī balsu uzpircēja cilviltiesiskā kārtībā? Ja jau viņš ir tik bagāts, lai pirktu balsis, lai atmaksā atkārtotas vēlēšanas, automātiski izslēdzot viņu no vēlēšanu saraksta.
G. Kusiņš: Pirmais, ir jānovērš šie ilgie termiņi pārsūdzēšanai. Nevarēs neviens ministrs iecelt pagaidu Saeimu un ļaut tā kā Rēzeknē tur kaut ko turpināt darīt. Satversmē ir termiņi, kad notiek vēlēšanas un kad sanāk jaunā Saeima. Ābeces patiesība – mēneša laikā ir jātiek skaidrībā ar visiem Centrālās vēlēšanu komisijas lēmumiem, tiesu spriedumiem jāstājas spēkā.
Otrs, jāpadomā par pašu vēlēšanu kampaņu. Mani personiskie novērojumi liecina, ka vēlēšanu izdevumu ierobežojumi ir ļoti netradicionāli ietekmējuši kampaņu, jo informatīvās kampaņas apmērs ir samazinājies. Bija, teiksim, miljons, no kura 10% gāja informatīvajai kampaņai, 90% līderu galvu reklamēšanai, un tagad, ja ir 100 tūkstoši, tad attiecīgi 10% sanāk mazāka summa. Jāpadomā, kā varētu šo lietu likvidēt, jo vēlētāji ir mazāk informēti. Grūti pateikt, vai 20 santīmi uz vēlētāju bija optimāli, jo tas izskatās no gaisa grābts.
Saistībā ar šo – ir parādījusies trešo personu ierobežošana attiecībā uz viedokļa izteikšanu. Domāju, ka šeit prese ļoti uzmanīgi raudzīsies, lai netiktu ierobežota vārda brīvība, mēģinot aizliegt trešo personu izteikšanos par vai pret kādu kandidātu. Šī ir ļoti nopietna problēma, par ko nepieciešamas plašas diskusijas.
J. Strīķe: Mēs KNAB skaidri redzam – kad iedzīvotāji sāk apzināties un saprast, ka, pārdodot savu balsi, viņi pārdod savu valsti vai kā minimums ir vienaldzīgi pret savu nākotni, tad viņi saprot, ka tas nav vienkārši negaidīti saņemt desmitnieku vai piecīti, tad viņi arī savādāk attiecas pret to un šie gadījumi samazinās.
A. Cimdars: Minimālais mērķis šai diskusijai bija vienoties par to, ka ir divi balsu pirkšanas veidi – šķietamā un reālā, pierādāmā un nepierādāmā. Viedoklis tāds izskanēja, taču ik pa brītiņam, vienalga, priekšlikumi apmaldījās trijās priedēs. Es saprotu, ka noteicošais tomēr ir sabiedrības attieksme. Ja cilvēkam nerūpēs, kas ar viņu notiek, nekas nenotiks. Informēšana – tā ir laba lieta, reklāmas rullīši tā ir laba lieta. Kas attiecas uz procedūru, CVK ar savu kampaņu ir panākusi to, ka Latvija ir viena no valstīm, kur ir viszemākais bojāto balsojumu skaits. Kā panākt, lai vēlētājs nepārdod savu balsi? Es te gribētu aicināt talkā arī politiskās partijas kā ieinteresētās puses. Bez šī atbalsta nekas nesanāks, un gaidīt tikai no CVK kā no brīnumu kantora kaut kādus panākumus būs pagrūti. Šī problēma attiecas uz katru no mums. Man ļoti patika priekšlikumi, ka no šiem ļaundariem vajadzētu piedzīt izdevumus, kas rodas. Nezinu, vai varētu dabūt kaut ko vai nē, bet es iesaku policijai, pašvaldībai un katram, kas domā, ka ir saņēmis kaitējumu balsu uzpirkšanas rezultātā, vērsties tiesā un prasīt kompensāciju.
Es arī ļoti ceru, ka šī nav jauna ēra jaunām polittehnoloģijām ar mērķi destabilizēt situāciju valstī un mēs nenonāksim pēc 9.Saeimas vēlēšanām pie bēdīga gala.
Diskusija notika 2005.gada 29.jūnijā, Centrālās vēlēšanu komisijas un politika.lv rīkotās konferences “Balsu pirkšana vēlēšanās: problēmas, cēloņi, sekas, risinājumi” ietvaros. Diskusija publicēta ar īsinājumiem.
Konference "Balsu pirkšana vēlēšanās: problēmas, cēloņi, sekas, risinājumi"
Vēlētāju līdzdalību ietekmējošie faktori pašvaldību vēlēšanās