Foto: lcrf
Kopīgs mērķis - abortu samazināšana Latvijā. Atšķirīgas metodes kā panākt savu mērķi. Viedoklis par biedrības Krīzes grūtniecības centrs iesniegumu tiesībsargājošajām iestādēm pret biedrību "Papardes zieds" .
Pagājušajā nedēļā biedrība Krīzes grūtniecības centrs (turpmāk – KGC) sadarbībā ar atsevišķām citām nevalstiskajām organizācijām (turpmāk – NVO) informēja sabiedrību par iesniegumu tiesībsargājošās iestādēs ar lūgumu izvērtēt Sorosa Fonds Latvija (turpmāk – SFL) un Biedrības Latvijas Ģimenes plānošanas un seksuālās veselības asociācijas „Papardes Zieds” (turpmāk – PZ) darbību un īpaši – piešķirto finansējumu projektam „Seksuālo un reproduktīvo tiesību interešu aizstāvības nodrošināšana”[ 1 ].
Informācijā, kas pārādījusies masu medijos, KGC nav precizējis tās tiesībsargājošās institūcijas, kam iesniegums adresēts. Publiskotajā informācijā KGC ir norādījis, ka PZ un SFL darbība ir pretrunā ar Latvijas Republikas Satversmes 101. un 102. pantu, tāpat arī – atsevišķām Biedrību un nodibinājuma likuma normām un PZ ir izdarījis „noziedzīgu nodarījumu”, t.i., pavedis bērnus netiklībā un pamudinājis iesaistīties seksuālās darbībās. Savukārt SFL esot izdarījis tādu darbību, ko pēc tās rakstura var pielīdzināt genocīdam[ 2 ].
Biedrība pret biedrību?
Gan KGC, gan PZ darbības forma ir biedrība, līdz ar to ir interesanti izvērtēt šādas neglaimojoša rakstura publikācijas pamatojumu, jo īpaši – norādi attiecībā uz vairāku noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu, kamēr PZ nekāda rakstura pārkāpums šajā jomā konstatēts nav, tādējādi ignorējot nevainīguma prezumciju un prima facie ceļot neslavu PZ.
Jāpiebilst, ka šī nav tiesību normu analīze, izvērtējot normu (jo īpaši krimināltiesisko) saturu, uz kurām KGC atsaucies, un katras biedrības aktivitātes to sakarā. Tas savas kompetences ietvaros darāms tām tiesībsargājošām iestādēm, kurām iesniegums adresēts. Raksts ir veltīts KGC un atsevišķu citu NVO publiskotās informācijas satura un norādītā iesnieguma priekšmeta izpētei.
Satversmes 101. un 102. pants, Biedrību un nodibinājuma likuma 10. panta pirmā daļa un likuma mērķis
KGC publiskotajā informācijā norāda, ka PZ ir pārkāpis Latvijas Republikas Satversmes 101. pantā nostiprinātās pamattiesības, tādējādi liedz vai traucē KGC un atsevišķu citu NVO iniciatīvu par valstī aktuālu problēmu[ 3 ]. Jānorāda, ka abortu skaits Latvijā ir problēma, ko risināt vēlas abas puses, tomēr līdzekļi atšķiras. Proti, PZ aicina likumdevēju izvērtēt iemeslus, kādēļ izdarītais abortu skaits Latvijā ir ievērojams, un risināt tos. Savukārt KGC ir bijusi starp tām organizācijām, kas rosinājušas nevis cīnīties ar problēmas cēloņiem (iemesliem, kuru dēļ sievietēm jāizdara izvēle par grūtniecības pārtraukšanu) un šo cēloņu novēršanu, bet ar sekām, aicinot apgrūtināt (atsevišķos gadījumos liegt
Ekselents informācijas apkopojums atrodams, sekojot saitei , aplūkots 10.02.2013. [ 4 ]) sievietes iespējas grūtniecību pārtraukt, ja viņa nonākusi tādā situācijā, kur citādāka rīcība, viņasprāt, nav bijusi iespējama.
Latvijas Republikas Satversmes 101. pants garantē ikviena Latvijas pilsoņa tiesības likumā paredzētajā veidā piedalīties valsts un pašvaldību darbībā. Šī tiesība nav absolūta un ir īstenojama likumā paredzētā veidā un apjomā[ 5 ]. Izvērtējot šīs normas saturu un ņemot vērā personu tiesības uz apvienību savu tiesību un interešu realizācijai, tajā skaitā, tiesības būt par biedrības biedriem un atbalstītājiem, jāsecina, ka ikvienam ir tiesības, lai viņa/-as intereses būtu pārstāvētas atbilstoši demokrātiskā valstī pastāvošajiem pamatprincipiem. Personas savas intereses var realizēt gan individuāli, gan iesaistoties šajās biedrībās atbilstoši savām interesēm un biedrībām pārstāvot to uzskatus. Šajā gadījumā PZ un KGC pārstāv savu, savu biedru un atbalstītāju viedokli Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas Demogrāfijas lietu apakškomisijā, abām biedrībām veicinot demokrātiskas un pilsonības sabiedrības nostiprināšanu, vienlaikus reprezentējot viedokļu plurālismu šī sensitīvā jautājuma sakarā.
Ikvienai biedrībai un nodibinājumam atbilstoši Biedrību un nodibinājumu likuma 10. panta pirmajā daļā noteiktajam ir tiesības veikt darbības, lai sasniegtu statūtos noteikto mērķi, ja tas nav pretējs likumam. Pretēji tam, ko KGC un atsevišķas citas NVO publiskotajā informācijā netieši norāda, nav tāda spēkā esošā tiesību akta, saskaņā ar ko PZ darbība attiecībā uz ģimenes plānošanas jautājumiem un seksuālo un reproduktīvo veselību būtu uzskatāma par prettiesisku.
Finansējums
Biedrībām sava darbība ir jāfinansē, un tām ir tiesības saņemt finansējumu likumā noteiktajā kārtībā. Finansējumu atbilstoši publiskajās vietnēs pieejamajai informācijai saņem gan KGC, gan PZ. Skaidrības labad jānorāda, ka tikai PZ atklāti norāda savā mājas lapā finansējuma avotus un attiecīgās aktivitātes finansējuma izlietojumam. Informācija par KGC finansējuma avotiem kampaņas „Par Dzīvību” realizācijai nav atrodama, vien norādīti „atbalstītāji”[ 6 ], kuri atbalstu var paust dažādās formās. Līdz ar to nav izprotams, pirmkārt, kādēļ finansējums, ko saņem PZ, atbilstoši KGC norādītajam ir jāuzskata par prettiesisku, bet finansējums, ko saņem KGC, par tiesisku. Otrkārt, no KGC publiskotās informācijas nav izprotami apstākļi, kā PZ finansiālā atbalsta saņemšana liedz KGC īstenot kampaņu „Par Dzīvību”. Būtībā PZ kā biedrības rīcībā nav tādu līdzekļu, lai liegtu citai biedrībai īstenot savas un savu biedru intereses. Gluži pretēji – PZ (līdzīgi kā KGC) izmanto savas tiesības uz sabiedrības līdzdalību parlamenta darbā un to biedru tiesību un interešu aizsardzību.
No iepriekš minētā izriet, ka gan PZ, gan KGC vēlas risināt pastāvošo problēmu, tomēr ar atšķirīgiem līdzekļiem. Saskaņā ar KGC publiskoto informāciju un atsauci uz Latvijas Republikas Satversmes 101. panta pārkāpšanu jāsecina, ka atbilstoši KGC uzskatiem PZ aktivitātes ir pretējas Satversmes 101. pantam, jo tā izvēlētie līdzekļi un mērķi neatbilst KGC izvēlētajiem līdzekļiem un mērķiem. Papildus tam jānorāda, ka KGC, izdarot šādus apgalvojums, netieši apšauba pastāvošo vārda brīvību[ 7 ], kas attiecināma arī uz biedrību PZ un tās aktivitātēm.
Satversmes 102. pants
KGC norāda, ka PZ un SFL attiecībā pret to un atsevišķām citām NVO ir pārkāpis Latvijas Republikas Satversmes 102. pantā nostiprinātās tiesības apvienoties biedrībās, politiskās partijās un citās sabiedriskās organizācijās, norādot, ka „nevienam nav tiesību „reaģēt uz kampaņu „Par Dzīvību””[ 8 ] , kā arī „ikvienam ir tiesības uz vārda un viedokļa brīvību, taču nav tiesību ierobežot citu tiesības realizēt savas Satversmē noteiktās sabiedriskās iniciatīvas tiesības”[ 9 ].
Līdzīgi kā KGC arī virkne citu sabiedrības locekļu savu interešu un tiesību realizācijai bauda Satversmē noteiktās tiesības apvienoties biedrībās, politiskās partijās un citās sabiedriskās organizācijās, tajā skaitā pievienoties PZ un atbalstīt tās aktivitātes dažādās formās atbilstoši spēkā esošajiem tiesību aktiem.
Šajā gadījumā katras pārstāvētās organizācijas viedokļi ir atšķirīgi. Ja PZ ir aizskāris KGC un citu NVO baudītās pamattiesības, tad analoģiski KGC, īstenojot savas aktivitātes un saņemot atbalsta finansējumu, ir aizskāris PZ pamattiesības. Tomēr šāda loģika ir aplama. Pats fakts, ka PZ un KGC līdzekļi un finansējuma avoti mērķa sasniegšanā atšķiras, nenozīmē, ka kāda no šīm institūcijām liedz otrai institūcijai vai tās biedriem un atbalstītājiem realizēt tiem piemītošās tiesības un aizsargāt savas intereses.
Noslēgumā, skaidrības labad, jānorāda, ka līdzīgi kā Latvijas Republikas Satversme arī Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija (turpmāk – Konvencija) nodrošina ikviena tiesības uz domu brīvību, pie kam šīs tiesības ir beznosacījuma[ 10 ]. Savukārt tiesības brīvi paust savus uzskatus ietver uzskatu brīvību un tiesības netraucēti saņemt un izplatīt informāciju un idejas bez iejaukšanās no sabiedrisko institūciju puses un neatkarīgi no valstu robežām[ 11 ]. Otrā no minētajām tiesībām ir viena no būtiskākajām tiesībām demokrātiskā sabiedrībā. Tā aptver iespējas dažādās formās paust uzskatus un arī saņemt un izplatīt informāciju, ietverot arī KGC brīvību paust uzskatus par PZ darbu. Tomēr šī tiesība brīvi paust uzskatus ir saistāma ar pienākumiem un atbildību, un tā var tikt pakļauta atbildībai, lai aizsargātu Konvencijas 10. panta otrajā daļā noteiktās intereses, un jo īpaši tad, ja līnija starp informāciju un idejām skaidri iezīmējas, ka tikai ideju paušana un publiskošana ir brīva no sodiem[ 12 ], piemēram, noteiktās atbildības par neslavas celšanu, ko prima facie nevar attiecināt uz apgalvojumu par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, pirms kompetentās institūcijas šo faktu konstatējušas un vainīgajam atbildība piemērota. Tādējādi, gadījumā, ja paužot uzskatus un publiskojot informāciju, tiek aizskartas cita tiesības, pārkāpējam var tikt piemērota spēkā esošajos tiesību aktos noteiktā atbildība.