Raksts

Balalaiku integrācija


Datums:
22. maijs, 2007


Autori

Sergejs Kruks


Foto: N.Mežiņš © AFI

Integrācija uz tradicionālās latviskās identitātes pamata ļauj krievam labākajā gadījumā pāriet no ierastās obščinas uz saimi, taču tā nepiedāvā lietišķo attiecību kultūras, politiskās morāles, pienākuma un atbildības modeļus.

Integrācijas mērķis ir panākt svešu cilvēku mijiedarbību ikdienišķās situācijās. Mazākumam ir jāidentificē vairākuma uzvedības modeļi un jāpieskaņojas tiem. Zināšanas par šiem modeļiem atvieglo uzvedības prognozēšanu un orientēšanos saskarsmes situācijā. Integrējoties, piemēram, franču vidē, ir jāsaprot, ka kavēšanās šeit tiek pieciesta, tāpēc partnera neierašanos laikā nav jāuztver personiski. Un otrādi — francūžiem mūsu vidē ir jāzina, ka kavējums var tikt uztverts nopietni.

Mūsu Integrācijas programma šādiem sīkumiem nepievērš uzmanību, bet seko jaunlatviešu iedibinātai identitātes paradigmai, kura savukārt ir iemantojusi baltvāciešu kompleksus. Arogantie cittautieši, kuru sadrumstaloto etnisko dzimteni vienoja tikai vācu valoda un tradicionālā kultūra, uzbruka latviešiem — jūs neesat nācija, jo jums nav standarta valodas, eposa, operas… Šajā ietekmē identitāte tika izprasta kā atšķiršanās no citiem tradicionālās kultūras terminu ziņā, bet ne kā attiecības ar citiem, meklējot saskarsmes punktus saziņas kontekstā. Jaunlatvieši savu vēsturisko uzdevumu saskatīja pienākumā radīt atšķirības pierādījumus — gaismas pils, laikmetīgās mākslas centrs, koncertzāle. Arguments biznesplāna pamatojumam — civilizētām nācijām tie ir, tāpēc nedrīkstam atpalikt. Kultūras fenomenu kritiskā vērtēšana tādējādi nav iespējama. Ja svešinieks kaut ko noraida gaumes, profesionālā snieguma vai izšķērdības ziņā, tad latvietis tur saskata kultūrnācijas negāciju, nelojalitātes izpausmi.

Izprotot identitāti kā ar maņu orgāniem uztveramu atšķirību, Integrācijas programma tiecas vispirms atjaunot šo vērtību, kas tika nivelēta padomju internacionālisma gados. Saturiski pārtopot par „balalaiku integrāciju”, tā īstenībā veicina dezintegrāciju, jo mudina nelatviešus vēl vairāk atšķirties publiskajā saziņā, nevis meklēt kopīgas vērtības un atmest lietišķai saskarsmei nebūtiskas īpatnības.

Pienākums izzināt un iemīlēt tradicionālās etniskās identitātes vērtības vispār bremzē tuvināšanos, jo identitāte nav nemainīgs un viennozīmīgi definējams priekšmets. Nedz Ziedonim ir izdevies inventarizēt latviskumu, nedz tas ir aprakstīts Ministru kabineta normatīvajos aktos, ar ko varētu noteikt lojalitāti garantējošo integrēšanās pakāpi. Krieviem pašiem ir jāuzmin, ko no viņiem gaida. Integrēšanās uz tradīcijas pamata paredz, ka sapratne par latviskumu nāk ar valodu (tikai nezin kāpēc ar „valsts” nevis „latviešu”) un, piemēram, Straumēniem. Taču ikdienā mēs sazināmies nevis ar literatūras personāžiem, bet gan ar reāliem latviešiem, kuri nerunā Raiņa valodā, bet sazinās ar SMS, sacer normatīvos aktus un raksta sūdzības. Novērojot reālo cilvēku uzvedību ikdienā mēs konstatējam, kā latvieši rīkojas standartsituācijās. Bieži novērotie modeļi kļūst par statistiskiem stereotipiem, kas automātiski, neiedziļinoties detaļās nosaka mūsu uzvedību saskarsmē ar cittautieti, t.i. ar latvieti. Integratori nebija interesējušies par to, kā mēs paši uztveram mūsu situāciju, kādu latvietību mēs izsecinām no latviešu ikdienišķās uzvedības. Tiek sagaidīts, ka integrētie nelatvieši atveidos latviešu pozitīvos paštēlus. Taču nelatvieši ir pārliecināti, ka šie paštēli ir mīts par pazaudēto paradīzi, jo tie nav pamanāmi saskarsmes pieredzē. Konflikta cēlonis tādējādi ir jāmeklē paša novērojumu un svešinieku novērojumu atšķirībā, kas veidojas un apstiprinās ikdienā. Kā svešinieka acīm izskatās latviešu lietišķā kultūra, integrējoties kurā slāvs papildu vēl iegūst “pašeiropeizēšanās” bonusu?

Jaunībā mani kontakti ar latviešiem norobežojās ar rituālām situācijām, kurās bija skaidri iezīmētas „mēs” un „viņi” robežas — latvieši spēlēja krieviem to, ko uzskatīja par pozitīvu identitāti. Kad viņi mani nesaprata, atrunājās, ka es esot krievs un ar to viss ir izskaidrojams. Kad es lūdzu paskaidrot, kāpēc un kā viņi dara man neizprotamas lietas, viņi atrunājās, ka tas esot latviskums, kurš nākot tikai ar mātes pienu. Iztēlosimies krievu, kas ir integrējies latviešu darba kolektīvā un kopā ar cittautiešiem latviešiem risina ikdienas biznesa problēmas. Saskaņā ar valdības integrācijas teoriju viņš ir apguvis tradicionālo kultūru — ar prievīti un ziedu pušķi iet pie priekšnieces uz vārda dienas svinībām, noskaita pantiņu un uzaicina viņu uz Tūdaliņ-tagadiņ tūri. Izdejojies, meditē ar kolēģiem par garīgumu un dzimtenes likteņiem. No rīta kolektīvs kā vienotā saime atsāk pašaizliedzīgu darbu mātes Latvijas labā.

Kāda ir īstenībā? Autoritāra un haotiska priekšniece, kura nespēj definēt organizācijas mērķus, bieži maina spēles noteikumus, netur vārdu un kliedz uz padotajiem –— tāds ir vidēji statistisks stereotips par latviešu darba kolektīvu. Darba dainās tāda situācija nav aprakstīta, bet samaksu par virsstundām saņemt gribas. Tiesa, līgumā tās nebija paredzētas, bet vienkārši ar mātes Latvijas vārdu uz lūpām bija norunāts ātri padarīt darbiņu bez birokrātiskas novilcināšanas. Integrācijas programma nebija iemācījusi cittautietim, ka lietišķajās attiecībās latviešu tautības priekšniecei nedrīkst uzticēties, un ka jēdziens „goda vārds” prasa notariālu apstiprinājumu. ZZS līderis Augusts Brigmanis, piemēram, māca, ka rokasgrāmatās nav definēta „politiskā morāle”, tāpēc ne par ko nav jāatbild.

Latvieši domā, ka, mainot spēles noteikumus, viņi rīkojas pragmatiski. Nelatvieši to uztver labākā gadījuma kā haotiskumu, bet sliktākā — kā negatīvu reputāciju. Neatkarības atbalstītājiem solīja pilsonību, tomēr taisnība izrādījās Interfrontei, kas jau tad brīdināja, ka latviešiem uzticēties nedrīkst. Pat bleķa barikāžu piemiņas zīmi nepiešķīra kā veicināšanas balvu. Noteikumu maiņas iemesli netiek paskaidroti un publiski netiek pausta uzticība universālai vērtēšanas kritēriju pielietošanai. No vienas puses, ir aicinājumi naturalizēties, jo to prasa ES, no otras puses, skaidra attieksme pret ksenofobiskiem saukļiem, kurus izsaka konservatīvā publika, netiek pausta. Tatjanu Ždanoku apsūdz totalitārismā, bet, kad viņa Eiroparlamentā liberāli atbalsta seksuālās minoritātes, tad vietējais liberālisma starmetis viņas ieguldījumu nepiemin, bet minoritātes līdere atgaiņājas —es ar viņu netaisos draudzēties. Tas pats pretējā frontē. Aleksejs Ļedjajevs pēc Pirmās partijas aicinājuma stāv pirmajās pretestības rindās, bet pēc pārāk patiesas protestēšanas Pirmā partija pirmā met akmeni, atmaskojot viņā Maskavas roku. Sveštautiešiem nav lemts saprast savdabīgo pasaules redzējumu, viņi vienmēr dara nepareizi.

Šī raksta rūpe nav krievi. Uzskatu, ka tāpat kā vācbalti savus kompleksus projicēja uz latviešiem, šodien latvieši savas kolektīvās identitātes problēmas projicē uz cittautiešiem. Problēmu cēlonis tiek saskatīts ārējos apstākļos, nevis ideoloģiskajā „latviskumā”. Kāda ir cittautiešu vaina, ja latvieši arī savējiem neuzticas? Valdība visus grib uzraudzīt, pieskatīt un visu paredzēt normatīvajos aktos. Daudz runā, ka tur nav vīzijas, šeit trūkst stratēģijas, te tēlu nes šķībi, bet sarīkot prāta vētru, kaut ko pašam pateikt, izvērtēt kritiku, pierakstīt citu teikto, noformulēt savu ģeniālo domu, piedāvāt izvērtēšanai un (pats svarīgākais) uzņemties atbildību par sarakstīto un padarīto… Rīkojuma taču nebija, tāpēc mēs tikai mehāniski pildīsim priekšrakstus. Kamēr likumā nav rakstīts, ka tieši man tas ir jādara Latvijas labā, un nav definēta morālā atbildība, tikmēr nav jāpārstiepjas. Pareizi. Jo neveiksmes gadījumā ducis kontrolētāju vienu darītāju samals gabalos aiz pārākuma sajūtas, veiksmes gadījumā — aiz nenovīdības.

Latvieši ir pārliecināti, ka svešinieku uzticību var iekarot ar ārišķīgumu — tas kļūst par identitātē visredzamāko komponenti. Izremontētas telpas, jaunas mēbeles, iespaidīga grāmatu poligrāfija, vismodernākie datori. Kādu mums vajag prezidentu? Tādu, ko uzreiz pamana ārzemnieki. Bet cik daudz investīciju no Francijas ir atnācis uz Latviju tāpēc, ka kapitālists ir ieklausījies runājošos akmeņos? Ko biznesmeņi ir atšifrējuši par noslēpumaino latvietību pēc tam, kad somus ilgi mocīja ar celulozes fabrikas projektu un Rīgas siltums uzmeta franču Dalkia?

Tāds ārējais tēls paveras cittautietim, kad viņš ir iemācījies valsts valodu, vairākus gadus pastrādājis latviešu kolektīvā un (uzmanību!) salīdzinājis inteliģences runas ārzemju konferencēs (t.i. „ārējo tēlu”) ar runāto savējo vidū (t.i. „pārliecību”). Zinu arī visus lasītāju argumentus, kāpēc šis teksts nav jālasa, kāpēc Latvijai tas neder un kurp autoram ir jābrauc. Esmu iemācījies, ka lietišķu kritiku par darbu šeit neuztver. Toties skaļi lepojas, kad Vladimirs Vladimirovičs Putins apjūsmo šprotes. Kad Eirovīzijā veicas, tad konkurss ir nacionālais lepnums, kad neveicas — skaidrs, ka tas ir mietpilsoņu pasākums, kur balso par vingrošanu un lētiem efektiem, nevis par skaistu un melodisku mūziku.

Austrumslāvu identitātes pareizticības komponente arī nav labvēlīga lietišķo attiecību kultūrai. Bet tas nozīmē, ka „latviskā identitāte” krieviem nav risinājums, kas vestu pa rietumnieciskošanas ceļu. Dostojevskis teica — iedod krievu skolēnam zvaigžņu debess karti un rīt viņš to atdos izlabotu. Integrētajam krievam nav jālabo, bet jākurn, ka mums tas neder, ka uzbeks Ulugbeks pēc definīcijas neko nesaprot no astronomijas. Integrācija uz tradicionālās latviskās identitātes pamata ļauj krievam labākajā gadījumā pāriet no ierastās obščinas uz saimi, taču tā nepiedāvā lietišķo attiecību kultūras, politiskās morāles, pienākuma un atbildības modeļus. Komunisti lietišķo ētiku nevarēja sakropļot, jo luterānisms to nebija iemācījis. Luters prasīja, lai publiskajā telpā cilvēki mehāniska aprēķina vadīti sekotu iepriekš paredzētajiem uzvedības modeļiem. Tāpēc šodien sūrojamies par politiskas ētikas, morāles, atbildības trūkumu, jo normatīvie akti neparedz attiecīgas sankcijas.

Angļu un amerikāņu askētiskais protestantisms ir kultivējis godīgās spēles ētiku un uzticību svešiniekiem. Reputācija šeit ir svarīgs cilvēka uzvedības kontrolētājs. Luterānisms nav spējis apgāzt viduslaiku principu caveat emptor jeb pircējs ir atbildīgs. Luterānis „iesmērē” preci, nevis veido ilgstošas uzticības attiecības ar klientu. Ja ASV taisnība ir klientam, tad Latvijā klientam vēl ir jāsavāc pierādījumi. Privātajā dzīvē luterānisms atstājis neskartu brālības ētiku, kuras pamati ir asinsradniecība un tradicionālā kaimiņu izpalīdzība. Latvieši šo ideālo solidaritāti vēlas pārnest publiskajā dzīvē, kas nav iespējams kaut vai tāpēc, ka lielpilsētā nevar totāli kontrolēt itin visu. Viduslaiku Eiropā kontrole pakāpeniski tika interiorizēta: cilvēki paši ierobežo savas tiesības, baidoties no reputācijas bojāšanas, nevis no tēva žagariem. Iztrūkstot bezpersoniskiem uzraudzības instrumentiem, veidojas stingra valsts, kas uzņemas augstākā kontrolētāja lomu. Tā, autoritārā Prūsijas valsts stabilitātes vārdā nostiprināja tradicionālo hierarhiju un pacēla ierēdņa statusa prestižu. Ierēdnis ir svēta figūra, jo viņā koncentrējas vara un viņš ir valsts lojalitātes simbols, jo mehāniski pilda likuma burtu.

Integrācija esošā izskatā ir lemta neveiksmei, jo tradicionālās kultūras koncepcija skar tikai privātās dzīves sfēru, kurā nav instrumenta, kas attīstītu bezpersonisko attiecību modeļus, liekot vienādi nopietni attiekties pret kaimiņam un jaunzēlandietim doto „godavārdu”. Lai cik daudz krievu integrējas, viņi paliks nelojāli, jo vienmēr būs ārpus asins attiecībām. Induļa Emša bailes no „tīklveida struktūrām” ir saprotamas, jo viņa kultūras paradigmā nav tādu publisko attiecību, kur cilvēki labprāt rīkojas saskaņā ar nerakstītām normām un viņu publiski paustie vērtību apliecinājumi ļauj cilvēkiem no ārpuses prognozēt viņu uzvedību. 4. maija runā[1] Emsis aizliedza šo publiskās dzīves formu, primitivizējot sabiedrību līdz saimes modelim, kur tēvišķa autoritāte uzklausa katru indivīdu pa vienam.

Asinsradniecībā balstīta solidaritāte garantē talkas un vārda dienas svinību norisi. Salvetītes, groziņu vakars — ar to mēs veiksmīgi integrējamies. Nedomāju, ka ir jēga integrēties arī minētajās stereotipiskajās lietišķās kultūras vērtībās. Sabiedrības veiksmīgā funkcionēšana ir maz atkarīga no cittautiešu integrācijas uz tradicionālisma pamata, bet integrācija modernajā sabiedrībā ir apgrūtināta, jo katrs latvietis individuāli vēl nav integrējies ar citu tautieti, lai moderno lietišķo attiecību modelī rastos vieta arī cittautietim.
________________________

[1] Skat. Induļa Emša runa Neatkarības deklarācijas pasludināšanas gadadienā: http://helios.saeima.lv/pages/Emsis/main.jsp?category_id=640&chapter_id=34520&content_id=8596

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!