Foto: NotMicrobutSoft
Aizspriedumi un nezināšana ir galvenie faktori, kas dažkārt veido sabiedrības viedokli par Tuvajiem Austrumiem. Iepazīstot tuvāk - paveras citāda aina.
Daži teikumi ievadam. Ar šo rakstu nevēlos pretendēt uz zinātniski pētnieciska darba statusu vai vēsturiski precīzu vēstījumu par Islāmu, arābiem vai Tuvo Austrumu jautājumiem. Mans vienīgais mērķis ir ieskicēt dažus jautājumus cerībā, ka tas kādam liks aizdomāties un paskatīties uz šo tematiku ar citu skatījumu.
Tieši tāpēc aplūkošu tikai dažus, subjektīvi izvēlētus punktus. Tie attiecas uz apskatāmo tematu un par tiem notiek plašas debates publiskajā telpā, kā arī nereti izveidojušies nepareizi priekšstati vai pat aizspriedumi. Tāpat jāprecizē, ka rakstā bieži minēti musulmaņi un arābi, neizdalot citas nacionalitātes (turkus, indonēziešus, pakistāniešus, arī Āfrikā un Āzijā dzīvojošos utt.), kuru reliģija ir Islāms. Vēlos atgādināt, ka ne visi arābi ir musulmaņi un ne visi musulmaņi ir arābi. Arābi ir tikai 15% no visiem musulmaņiem. Tā kā arābi un to kultūra ir bijusi manas dzīves pēdējo gadu diezgan svarīga sastāvdaļa, tādēļ arī vairāk uzsveru tieši Tuvos Austrumus, ar ko domāju tieši arābu tautas.
Tāpat kā lielākajai daļai Latvijas sabiedrības jautājumi, kas skar Tuvos Austrumus, arābu kultūru un Islāmu, man bija sveši, nezināmi un neizraisīja lielu interesi līdz 2001.gada 11.septembra notikumiem ASV. Galvenokārt, masu mediju ietekmē radās diezgan vienpusīgs un vispārināts viedoklis par musulmaņiem kā fanātiķiem, džihāda[ 1 ] karotājiem, teroristiem un par citām arābu kultūras un tradīcijas iezīmēm, piemēram, poligāmiju. Jāsaka, ka ar šādu diezgan aprobežotu uzskatu sadzīvoju diezgan labi vairākus gadus, līdz 2007.gadā nonācu Vācijā, lai studētu maģistratūrā.
Dzīvojot Vācijā, ir lieliska iespēja pieredzēt un pat piedalīties plašās diskusijās un mēģinājumos satuvināt rietumu un orientālās kultūras, to domāšanas un vērtību sistēmas. Taču dialogs un process nav vienkāršs, par ko liecina neskaitāmi notikumi pasaulē – piemēram, burkas[ 2 ] aizliegums Francijā, mineretu[ 3 ] būvniecības nepieļaušana Šveicē, vai pēdējie notikumi saistībā ar filmas „Musulmaņu nevainība” demonstrēšanu ASV.
Manā skatījumā ļoti daudz problēmu un pat konflikta situāciju radušās tieši zināšanu trūkuma, kā arī publiskajā telpā cirkulējošajās informācijas dēļ, kas nereti ir tendencioza un neatspoguļo patiesību. Aplūkojot subjektīvi izvēlētos jautājumus, es neceru, ka ieviesīšu pilnīgu skaidrību tajos, bet gan mēģināšu parādīt citādāku skatījumu. Iespējams, tas ne visiem patiks, bet ceru, ka izraisīs diskusijas, kas ir sākums tālākai izpētei un uzziņai.
Par Islāmu
Mīts par Islāmu kā reliģiju. Nez kāpēc daudziem liekas, ka musulmaņi pielūdz kaut kādu „savu”, mums svešu un nezināmu Dievu Allāhu, un, ka Islāms ir neiecietīga, vardarbīga un uz terorismu aicinoša reliģija? Pirmkārt, ir svarīgi zināt, ka Islāms (tāpat kā Kristietība un Jūdaisms) ir monoteisma reliģija, un Allāhs tulkojumā nozīmē „Dievs”. Ar to musulmaņi saprot vienu, vienīgu Dievu, kas ir visa radītājs un pielūgsmes objekts. Arī arābu valodā runājošie kristieši vai ebreji Dievu apzīmē ar vārdu „Allāhs”. Tātad tas ir tas pats Dievs kā mēs-kristieši to uztveram. Otrkārt, daudzi pat nezina, ka Islāma vēsture ir balstīta uz teju tiem pašiem faktiem kā Jūdaisms un Kristietība. Pat tādi personāži kā Ābrams, Mozus, Jēzus ir tik pat svarīgi Islāmā, un tiek uzskatīti par Dieva praviešiem. Protams, Islāmā svarīgākais ir pravietis Muhameds, kurš musulmaņu uztverē ir pēdējais Dieva pravietis, un līdzšinējā Dieva vēsts cilvēcei ir tikusi izmainīta vai nepareizi iztulkota. Tādējādi Dieva atklāsmes pravietim Muhamedam, kas vēlāk pierakstītas un inkorporētas svētajā grāmatā Korānā, kā arī Muhameda mācības un prakse (Sunna) ir pamats, kas veido Islāmu. Kā viens mans labs musulmaņu draugs centās izskaidrot – Jūdaisms, Kristietība un Islāms esot kā Microsoft Windows.Sākumā bija Microsoft Office 95, tad Microsoft Office 2000, kam sekoja Microsoft Office XP. Pieļauju, ka teologiem būtu savi komentāri un piebildes šajā jautājumā, taču tiem, kas sevišķi nevēlas iedziļināties teoloģiskos aspektos, pietiks ar šādu vienkāršu skaidrojumu.
Nenoliedzami – ticīgo musulmaņu dzīve un ikdiena ir strikti noteikta un pakļauta reliģijai, ar no tās izrietošajiem noteikumiem un likumiem. Arī man sākotnēji bija neierasti dzirdēt par piecām lūgšanām dienā, par alkohola aizliegumu un piektdienas obligātajiem dievkalpojumiem mošejā. Taču tagad es pat varu pasmaidīt par apkārtējo cilvēku apjukušajiem un pat nosodošajiem, kā arī baiļu pilnajiem skatieniem, kad, piemēram, lidostā (vai nedod, Dievs, lidmašīnā) kāds musulmanis metas ceļos un sāk lūgties. Man nav nekādu aizspriedumu, ja universitātē, stacijā vai jebkur citur cilvēks izklāj savu tepiķīti un izpilda vienu no piecām ikdienas lūgšanām. Manuprāt, tas ir jautājums par izpratni un respektu.
Mums ir jāsaprot, ka Islāms ir un būs Eiropas, Amerikas un visas pasaules daļa. Tā ir viena no visstraujāk augošajām reliģijām. Vācijā vien ik gadu 4000[ 4 ] cilvēku pāriet Islāma ticībā. Un tie nav arābi, turki vai indonēzieši. Es pati esmu piedalījusies sūfistu[ 5 ]sanākšanā Vācijā, kur 90% dalībnieku bija konvertējušies vācieši. Nedrīkst arī aizmirst par imigrantiem, kuri ieceļo Eiropā. Liela daļa no tiem ir tieši musulmaņi. Jo ātrāk mēs sāksim interesēties, iegūt zināšanas un izprast Islāmu un musulmaņu kultūru, tradīcijas, jo mums pašiem būs vienkāršāk un mierīgāk dzīvot. Tikai tad mēs nebūsim viens otram sveši un neizprotami. Tādas, lūk, ir globalizācijas sekas! Mani patiesi kaitina viedoklis, ka arābiem un musulmaņiem Eiropā nav ko darīt, jo viņi te neiederas un nepieder. Toties fakts, ka eiropieši gadu desmitiem ar savu kolonizācijas politiku kontrolēja Tuvos Austrumus, Āfrikas ziemeļus u.c. ir pilnīgi pieņemami un pašsaprotami.
Svarīgi ir uzsvērt, ka Islāms nav teroristiska un vardarbīga reliģija, kā tas tiek nereti atainots. Ne tikai Korānā ir neskaitāmas norādes uz mieru, cerību un ticību, bet arī daudzi jo daudzi musulmaņu līderi un pētnieki noliedz vardarbību un terorismu kā Islāma raksturīpašību jebkurā tā formā. Protams, Korānā ir panti, par kuriem varētu diskutēt. Taču, vai Vecajā un Jaunajā derībā arīdzan nav panti, kas mums 21.gadsimtā šķiet nepieņemami? Tieši tāpat kā Bībeli vai Toru, arī Korāns ir jālasa vēsturiskā kontekstā, kā to dara vairums musulmaņu. Protams, nevar noliegt, ka pastāv musulmaņu minoritāte, kas Islāmu ir politizējusi un izmanto saviem ideoloģiskiem un politiskiem mērķiem. Taču jāatceras, ka tā ir tikai viena (ļoti maza) personu grupa, kas neatspoguļo pārējo 1,5 miljardu ticīgo pārliecību.
Sievietes loma arābu un musulmaņu valstīs
Otrs diezgan izplatīts mīts ir par sieviešu lomu arābu un musulmaņu valstīs. Ļoti bieži ir nācies sastapties ar viedokli, ka arābu/musulmaņu sievietes ir apspiestas un, protams, vislielāko sašutumu izraisa fakts, ka musulmaņu vīrieši drīkst apņemt četras sievas. Taču izrādās, ka tā ir tikai puspatiesība. Iedziļinoties šajā jautājumā, ir svarīgi saprast, ka – cik valstu, tik dažādu situāciju. Piemēram, situācija Saūda Arābijā vai Jemenā ir pavisam citādāka nekā Ēģiptē, Palestīnā vai Libānā. Nevar un nedrīkst salīdzināt Āfrikas vai Āzijas valstis, kurās dzīvo musulmaņi. Būtiski ir paturēt prātā, ka sievietes lomu sabiedrībā nosaka ne tik daudz reliģija, bet gan valstu tradīcijas, ekonomiskā attīstība un izglītības līmenis. Kā piemēru varu minēt, tā dēvētās, burkas valkāšanu Afganistānā vai pilna ķermeņa aizklāšanu Jemenā. Tam ir diezgan attāla saistība ar reliģiju, jo ir vietējās kultūras un tradīciju nosacījums. Turklāt tāda prakse kā piespiestās laulības, goda nogalināšana, pārvietošanās brīvības ierobežošana ir pat klajā pretrunā ar Islāmā nostiprinātajām ģimenes vērtībām un personiskajām tiesībām.
Nenoliedzami, ka vairumā musulmaņu valstu sievietei sabiedrībā ir iedalīta mātes/mājsaimnieces loma. Tuvo Austrumu valstis vēl joprojām ir patriarhālas sabiedrības, kurās vīrietim ir noteicošā loma. Taču arī šajā reģionā notiek pārmaiņas, un sabiedrība attīstās. Mainās arī attieksme attiecībā uz sievieti un tās lomu, uzvedību. Varu minēt Kurdistānas-Irākas piemēru, kur biju vizītē 2011. gada aprīlī. Tur vietējā pašpārvalde ar likumu ir noteikusi sieviešu īpatsvaru parlamentā. Turklāt šajā reģionā daudzas jo daudzas sievietes ir ekonomiski aktīvas. Arī citās arābu valstīs ir līdzīga tendence. Protams, līdzīgi kā citos jautājumos, ir vēl tāls ceļš ejams, un ir jāveic daudz reformu.
No personīgās pieredzes varu teikt, ka, arābu un musulmaņu vīrieši izrāda daudz lielāku cieņu sievietei, nekā daži labi vīriešu kārtas pārstāvji, kas nāk no Eiropas. Manu vizīšu laikā Palestīnā vai Irākā neviens no manis neprasīja un negaidīja, lai es tinos lakatā, apsedzu blondos matus vai lieku saules brilles uz zilajām acīm. Es drīkstēju brīvi pārvietoties un darīt savu darbu.
Nobeigumā par šo aspektu vēlos izteikt kādu provokatīvu domu attiecībā uz musulmaņu vīriešu tiesībām apņemt četras sievas, ko nereti ir izteikuši mani musulmaņu kolēģi un draugi. Kas ir labāk? Vīrietim oficiāli ir vairākas sievas, ar pilnīgi vienādām tiesībām, kuras vīrietis drīkst precēt tikai ar pirmās un/vai otrās, trešās sievas piekrišanu, turklāt nodrošinot visām vienādu mantisko stāvokli un nošķirtas dzīves vietas? Vai arī kā pie mums rietumos – vīrietim ir sieva, bet paralēli mīļākā/s, kurām nav itin nekādu tiesību? Šī provokatīvā ideja man bieži ienāk prātā, kad interneta portālos lasu kādu rakstu par piekrāptām sievām vai mīļākajām, un dubultām dzīvēm ar vairākām ģimenēm.
Protams, neesmu ne šīs domas piekritēja, ne atzinēja Tomēr dažkārt šādas idejas liek paskatīties uz lietām no citiem aspektiem.
Vēlos arī ieviest skaidrību, ka tiesības uz četrām sievām ir jāskata vēsturiskā kontekstā. Pēc daudzajiem kariem vīriešu bija mazākumā, turklāt pirms tam arābi drīkstēja apņemt, cik vien sievas vēlējās un izturēties pret tām ne visai cilvēcīgi. Mūsdienās daudzsievība tiek praktizētas ierobežotā veidā, proti, attiecas uz gadījumiem, kad pirmā sieva ir slima vai nevar dzemdēt pēcnācējus u.c. Atšķirībā no rietumiem, kur vīrietis, iespējams, vienkārši pamestu šo „nederīgo” sievu, sievietei tiek garantēta drošība. Turklāt, daudzsievība nav normāla parādība Tuvajos Austrumos, un kopumā šādu ģimeņu ir mazāk nekā 2%[ 6 ].
Vārda brīvība
Esmu sastapusies ar asu kritiku, neizpratni un pat nosodījumu saistībā ar pravieša Muhameda karikatūru skandālu, kas izraisīja protestus, draudus un pat vardarbīgus uzbrukumus Eiropā. Arī šeit ir jāmēģina saprast, ka tā ir citāda kultūra un vērtību sistēma. Kā analoģiju varu minēt nacionālo simbolu zaimošanu. Kur ir šī robeža? Mēs nedrīkstam dedzināt savas valsts karogu, turpretī musulmaņi nedrīkst nekādā veidā atveidot pravieti Muhamedu. Kāpēc ir tik grūti izprast, ka musulmaņiem pravietis Muhameds ir svēts, kolektīvās identitātes simbols? Jebkāda veida viņa atdarināšana ir zaimošana. Kādēļ mums jāizaicina vai jāprovocē? Es, protams, nevienā brīdī neatbalstu metodes un reakciju no musulmaņu puses, jo ar draudiem, dedzināšanu, nogalināšanu šo problēmu nevar atrisināt.
Manā skatījumā tas ir jautājums par izpratni un respektu pret otra reliģiju un kultūru, kā arī vēlme iedziļināties citādi domājošo uzskatos.
Protams, a viss nav tik vienkārši. Viņiem ir problēmas un mums ir problēmas. Islāmā ir radikāli noskaņota minoritāte, kas izmanto vardarbīgus paņēmienus cīņā par saviem mērķiem un ideoloģiju. Esmu iepazinusies ar Amnesty International un Human Rights Watch pētījumiem un atskaitēm, tāpēc zinu, ka vēl joprojām notiek meiteņu apgraizīšana, honor killing (nogalināšana reputācijas/goda dēļ), kristiešu diskriminācija arābu valstīs u.c. cilvēktiesību pārkāpumi. Tomēr tikai un vienīgi dialogā un savstarpējā sapratnē mēs varēsim meklēt un atrast kopsaucēju, kā miermīlīgi sadzīvot globalizētajā pasaulē.
Es aicinu ikvienu neizdarīt pārsteidzīgus secinājumus. Pēc manām domām, pats galvenais ir vienmēr uzdot jautājumus un kritiski pieiet visai informācijai, ko mēs iegūstam milzīgajā informācijas plūsmā. Nenoliedzami ir lietas, kuras arī es nevaru pieņemt vai akceptēt, bet es vienmēr mēģinu izprast un respektēt.
____________________________________
Šis raksts tapis pateicoties I. Kažokas aicinājumam par globālas Latvijas kopienas izveidi un ārvalstīs studējošo, strādājošo Latvijas pilsoņu atsaucībai un vēlmei veidot mūsu valsti labāku.