Raksts

Bads Āfrikas ragā: mediju līdzatbildība


Datums:
14. februāris, 2012


Autori

Edgars Skvariks


Foto: United Nations Photo

Ir pagājusi nedēļa kopš tika publicēts mans raksts par badu Āfrikas ragā. Situācija nav būtiski mainījusies, bada stāvoklis ir atcelts, reģionā beidzot ir novērotas pāris lietus lāses un ar to laikam visam būtu jābeidzas. Labs darbiņš, kas padarīts, vai ne tā?

Bet ne viss ir tik vienkārši. Nezinu cik no Jums atceras ar ko tieši aizsākās runas par badu Āfrikā, bet galvenokārt tas ir tapis zināms no 1984-85. gada notikumiem Etiopijā. Kopumā sausums un bads tolaik skāra aptuveni 8 miljonus iedzīvotāju. Lielākoties mēs par šiem šausminošajiem notikumiem uzzinājām pateicoties drošsirdīgajam BBC reportierim Michael Buerk. Varētu pat sacīt, ka viņa darbs aizsāka Liebritānijas plaši pazīstamo Band Aid kampaņu, kuras stafeti pēcāk pārņēma Amerikāņi ar Live Aid. Tālāk notika vienkārša ķēdes reakcija – mediji pievērsa pastiprinātu uzmanību Etiopijai, cilvēki protestēja pret notiekošo un pieprasīja tūlītēju politiķu rīcību, un medijiem atkal bija par ko stāstīt.

Kopš tā brīža ir pagājuši 26-27 gadi. Liekas, ka būtu pagājis pietiekams laiks, lai šādas situācijas vairs neatkārtotos. Viens no šādiem aizsargmehānismiem tika izveidots 1985. gadā. Famine Early Waring Systems Network (FEWS NET) uzdevums ir ar satelīta un dažādu atbalsta mehānismu palīdzību brīdināt par sausuma draudiem pasaulē. Pirmie FEWS brīdinājumi par lietus trūkumu Āfrikas raga apgabalā sākās jau 2010. gada augustā. Pēc atkārtotiem brīdinājumiem novembrī un decembrī sistēma paaugstināja brīdinājuma līmeni 2011. gada martā. Pēc veiktajiem aprēķiniem, šis ir lielākais sausums reģionā pēdējo sešdesmit gadu laikā. Par spīti tam palīdzība joprojām nav sasniegusi Āfrikas raga vissmagāk skartos reģionus.

Par to, kas tieši ir nogājis „greizi” es jau stāstīju. Tomēr nepieminēju vienu būtisku iemeslu – mediju līdzatbildību. Lai arī ir pagājis pietiekams laiks kopš Frankfurtes skolas tējošanas un filosofēšanas par masu mediju ietekmi uz sabiedrību, ir pamatots iemesls, lai to atkal paceltu spožā gaismiņā.

Iemesls nezināms?

Tātad, kas 2012. gada Āfrikas raga notikumiem ir atšķirīgs no 1985. gada Etiopijas sausuma izraisītā bada?

Šajā Google Trends grafikā varam vērot pēdējā gada aktualitātes.

Viesuļvērtra Irene ir bijusi daudz reižu populārāka par Kimu Kardašinu, bet viņa, savukārt, ir bijusi pieprasītāka par notikumiem Lībijā. Pēdējā paliek Somālija – neviena nevajadzīga un aizmirsta.

Turklāt, pēc PEJ’s News Coverage Index datiem, ziņas par badu Somālijā ir sasniegušas vien 0.2% no visiem mediju tematiem. Un šim faktam ir trīs iemesli.

Pirmais iemesls kādēļ mēs tik maz dzirdējām par notikumiem Āfrikas ragā ir tāds, ka mediju uzmanība vienkārši tika “nozagta”. Ja raugāmies uz Amerikas medijiem, tie izvēlējās atspoguļot straujās revolūcijas Austrumos, lielo vēlmi tikt galā ar pulkvedi un Lībijas prezidentu Muammar Gaddafi, kā arī savas valsts parādu. Tas viss lika lielākajām mediju aģentūrām mobilizēt savus reportierus un žurnālistus tieši uz šiem “karstajiem punktiem”. Neaizmirsīsim vēl par gadu senākiem notikumiem – Ēģipti. Lai arī tā ir vien dažu simtu kilometru attālumā no Somālijas, Kenijas un citām sausuma skartajām valstīm, visas tiešraižu kameras bija pievērstas vien notikumiem Tahrir laukumā. Protams, tas bija nozīmīgs gadījums, mediji to nevarēja un pat nedrīkstēja laist garām. Bet tik pat liels notikums ir sausums Āfrikas ragā – lielākais pēdējo sešdesmit gadu laikā. Jau tagad nevalstiskās organizācijas to ir nodēvējušas par otro lielāko sausuma izraisīto badu, pēc notikumiem Etiopijā.

Otrais – Mēģinājumi skaidrot Āfrikas raga traģisko situāciju pazuda pēc Norvēģijas traģiskajiem notikumiem. Lielbritānijā, kurā jau gadiem ir stipras palīdzības organizācijas un medijiem ir savi reportieri tieši šajos apgabalos, reti kad deva kādu ziņu par Āfrikas ragu. Iemesls? Līdzīgs Amerikas – Lībija, Mērdoka impērija, telefonu noklausīšanās lietas un iekšējās politiskās domstarpības. Turklāt, smukai statistikai: uz raksta par Gaddafi nāvi BBC mājaslapā noklikšķināja 10 miljoni mājaslapas apmeklētāju. Tam visam skaistu vāku uzlika Eirozonas valstu problēmas, it īpaši Grieķija.

Trešais – Ar vien vairāki mediju redaktori nevēlas laicīgi ziņot par globālām problēmām informācijas trūkuma dēļ. Pārāk bieži medijiem ir sanācis paziņot par citu valstu rīcībā esošo bruņojumu un ar gariem zobiem atzīties savās kļūdās. Taču ir radusies jaunāka problēma. Mediju redaktori sāk arī vaicāt: “Kur ir stāsts?!” Pēc idejas problēma ir bada stāsta atkārtošanās. Cik reižu auditorija mēnesī gribēs dzirdēt par to, ka Somālijā ir sausuma izraisīts bads? Turklāt, Somālijas noslēgtība neļauj mums uzzināt ko vairāk par notikumiem tās iekšienē. Kur ņemt informāciju?

Tie mediji, kuriem ir laiks un vēlēšanās atspoguļot notikumus, to dara no tā dēvētās “pasaulē lielākās bēgļu nometnes” Dadaab, Kenijā. Kopš Somālijas varu pārņēma militārais grupējums Al-Shabaab, ir pagājuši aptuveni 20 gadu. Tas nozīmē, ka tieši tik ilgu laiku bēgļi dodas patvēruma meklējumos uz bēgļu nometnēm. Neatrisinātā situācija neļauj viņiem iekļauties sabiedrībā un viņi ir spiesti tur dzīvot stagnācijā, esot atkarīgiem no palīdzības organizācijām un ziedojumiem. Taču visu Āfrikas raga problēmu nevar atspoguļot vien no vienas vietas Kenijā.

Tāpat medijiem pietrūkst plašāks skats uz notiekošo – tā vietā, lai publicētu bildes, kurās bērni ir smagā stāvoklī, žurnālistiem būtu nepieciešams fokusēties uz bēgļu stāstiem. Kas īsti norisinās valstī? Pašlaik vienīgi ir zināms tas, ka lielākā daļa no bēgļiem ir sievietes ar vismaz vienu bērnu. Vīrieši paliek saimniecībās, gaidīt lietus sezonas atsākšanos. Bet bērni – tie garo ceļu neiztur.

Pati mediju reportāžas problēma slēpjas arī pieņēmumā, ka Āfrikas rags ir vienīgais apdraudētais reģions visā Āfrikā. Labi, ne vienīgais.

Bija taču vēl Lībija, ik pa laikam kaut kas norisinās jau pieminētajā Ēģiptē un pāris asiņaini uzliesmojumi Ziloņkaula krasta reģionā, lai kur tas arī nebūtu un lai arī par ko viņi tur necīnītos.

Vēl viens muļķīgs pieņēmums: ja Somālija cīnās ar sausumu, tad pārējais kontinents dzīvo diezgan pieklājīgi. Ja ziņu aģentūras nestāsta par jaunām revolūcijām, bada trauksmes signāliem, kontinentam uzmanība nav jāpievērš. Bet kā, piemēram, ar pašas Āfrikas valstu ieguldījumu cīņā ar problēmām?

No acīm prom, no sirds laukā

Un te nu ir skaidrs, ka arī Latvijas medijiem ir jāuzņemas daļa no smagās kritikas nastas. Saprotams, ja dažbrīd mums ir problēmas ar ziņām par tik tuvām kaimiņvalstīm kā Zviedrija un Baltkrievija, kā gan auditorijai piedāvāt ziņas no tik tāla un nevienam nesaprotama kontinenta kā Āfrika? Diemžēl Latvijas medijiem ir vieglāk rakstīt par to, ko kāds jau ir aprakstījis – Krievija, Eiropa un mazliet pasaule – tieši tik daudz, cik par to stāsta ziņu aģentūras.

Mūsu mediji baidās kļūdīties, izdarīt savus pieņēmumus un atrasties ārpus savas „comfort zone”, pat ja tas būtu būtisks devums auditorijai.

Vai tiešām mūsu medijiem ir pieņemama globālu notikumu tuvredzība un atbalstāms „Flat Earth” princips?

Medijiem būtu nepieciešams savu uzmanību pievērst ne tikai tām valstīm, kurās jau ir kāda problēma, bet arī tām, kurās, pēc visām pieejamajām pazīmēm, var norisināties kaut kas būtisks. Tik būtisks, kā aizmirstais Āfrikas sausums un bads. Un nevajag tagad bilsināties un sacīt: “Kurš gan to varēja paredzēt!”


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!