Foto: Armistead Booker
Likuma normas ir jārada ar domu, ka informācijas avota aizsardzība ir žurnālistikas pamatprincips.
Igaunijas Tieslietu ministrija gatavo jaunu likumu par žurnālistu informācijas avotiem. Eiropā vienotas likuma bāzes šajā jautājumā nav, tāpēc šo jautājumu katra valsts risina pēc sava prāta. Igaunijā viedokļi konkrētajā jautājumā atšķiras — valsts vara uzskata, ka, jaunajam likumam stājoties spēkā, presei būs vairāk tiesību, tomēr paši žurnālisti pieļauj, ka šajā procesā ir saskatāmas vārda brīvības ierobežošanas iezīmes.
Patlaban Igaunijā likums regulē vien jautājumu par raidorganizācijās strādājošo žurnālistu informācijas avotiem. Savukārt prese un internets strādā pēc Žurnālistu ētikas kodeksa panta, kas nosaka, ka „konfidenciālo informācijas avotu aizsardzība ir preses morāls pienākums.” Teorētiski tiesa var piespiest žurnālistu atklāt savu avotu, tomēr praktiski deviņpadsmit Igaunijas atjaunotās neatkarības gados neviena šāda gadījuma nav bijis, kaut arī tiesībsargājošās instances ir mēģinājušas izdarīt spiedienu uz žurnālistiem.
Kotlešgeita — notikums no pagātnes.
Viens no pašiem skaļākajiem pēdējo gadu notikumiem ir tā saucamā „kotletes lieta”. 2004. gada 14. janvārī ietekmīgās avīzes Eesti Päevaleht žurnālists nopublicēja interviju ar galvaspilsētas restorāna oficiantu. Intervijā sabiedriskās ēdināšanas uzņēmuma darbinieks anonīmi paver noslēpuma aizkaru uz to, kas patiesībā notiek aiz restorāna virtuves aizvērtajām durvīm — kāda ir ēstuves darbinieku attieksme pret klientiem un uz ko viņi ir spējīgi, lai tikai ieriebtu netīkamam restorāna apmeklētājam. Rakstā, starp citu, bija arī tāds sensacionāls atklājums, ka, ja klients oficiantam nav iepaticies, tad viņam vienkārši iespļauj ēdienā. Vārda tiešā nozīmē. Pēc šī anonīmā oficianta sacītā, arī viņš pats savulaik tā esot izdarījies ar kādai klientei domāto kotleti.
Pēc būtības triviālā publikācija sacēla milzu troksni. Notiekošajā iesaistījās pat Tallinas mērs Edgars Savisārs, paziņojot, ka ir šokēts par lasīto un pieprasa, lai tiesībsargājošās iestādes nekavējoties atmasko šo sabiedriskās ēdināšanas nelieti. Protams, šādas atklāsmes, kas pie tam vēl ir nopublicētas arī aiz robežas, var nopietni ietekmēt Tallinas kā viesmīlīgas pilsētas tēlu, un potenciālajiem tūristiem šādi stāsti diezin vai patiktu.
Rezultātā žurnālistu izsauca uz pratināšanu, kur trīs stundas viņu ar jautājumiem spīdzināja divi izmeklētāji. Tomēr avīžnieks savu avotu nenodeva. Eesti Päevaleht galvenais redaktors, uzzinot par notikušo, paziņoja, ka pilnībā atbalsta savu darbinieku un ka turpmākās žurnālista tikšanās ar policistiem notiks tikai un vienīgi izdevuma jurista klātbūtnē. Pēc tā skandāls norima, un anonīmā oficianta vārdu sabiedrība tā arī neuzzināja.
Markovgeita kā iemesls
Pagājušā gada novembrī Igaunijas tieslietu ministrija izplatīja preses relīzi, kuras būtību izteica „burvīga” doma — žurnālistu tiesības uz informācijas avotu aizsardzību tiks ierobežotas. Tomēr tad, kad likumprojekta tekstu izlasīja paši žurnālisti, noskaidrojās, ka Tieslietu ministrija ir neprecīza. Patiesībā jaunajā dokumentā ir punkts, kas paredz, ka žurnālistam nav tiesību attiekties no liecību sniegšanas un ka tam ir pienākums atklāt savu informācijas avotu, ja tiesībsargājošās institūcijas pierādījumus nespēj iegūt citā veidā un ja runa ir par smagu noziegumu, par kuru draud brīvības atņemšana vismaz uz astoņiem gadiem. Ievērojiet — te nav runa par tiesas lēmumu, bet par pirmstiesas izmeklēšanu! Tas nozīmē — tajā pašā „kotletes lietā” žurnālists patiesi varēja nopratināšanā mierīgi klusēt, taču, ja lieta būtu saistīta ar kādu slepkavību, tad par avota neatklāšanu žurnālists pats varētu doties aiz restēm.
Bet vispār skeptiķi domā, ka Tieslietu ministrijas ierēdņus uz jaunā likumprojekta tapināšanu rosināja ne jau rūpes par slepkavību un izvarošanu atklāšanu. Lieta tāda, ka pēdējā laikā Igaunijā pieaudzis to gadījumu skaits, kad no valsts iestādēm ir noplūdusi visdažādākās svarīguma pakāpes informācija. Presē ir nonākuši protokoli no drošības policijas nopratināšanu materiāliem, kā arī konfidenciāli materiāli no prokuratūras un citām svarīgām iestādēm. Pie tam nesenā ar Hermanu Simmu saistītā spiegu skandāla gaismā parlaments uz ātru roku sabardzināja sodus par valsts nodevību. Atgādināšu, ka H.Simma bija Aizsardzības ministrijas augsta ranga ierēdnis, kas, kā noskaidroja izmeklēšana, ilgus gadus darbojies arī kā Krievijas spiegs. Taču, ja atgriežamies pie žurnālistiem un viņu informācijas avotiem, tad arī valsts noslēpuma publiskošana var tikt uzskatīta par valsts nodevību.
Kā vienu no pēdējiem piemēriem var minēt gadījumu, kad iebraukšanas aizliegums Igaunijā tika atcelts diviem Krievijas politiķiem — Valsts Domes deputātam Sergejam Markovam un bijušajam „savējam”, bet tagad — Federālās Jaunatnes aģentūras vadītājam Vasilijam Jakemenko. Abi par persona non grata Igaunijā kļuva pēc bēdīgi slavenās Bronzas kareivja pārvietošanas. Markovs tolaik paziņoja, ka viņa palīgs gandrīz vai ar paša Markova palīdzību esot organizējis kiberuzbrukumus Igaunijas valsts iestāžu interneta mājas lapām. Bet Jakemenko krita nežēlībā pēc skandalozajām akcijām, kuras kustība Naši (Наши) organizēja pie Igaunijas vēstniecības Maskavā. Tas jau vēl it kā nebūtu nekas, bet 2008. gadā Igaunija pievienojās Šengenas līgumam un Igaunijas „melnais saraksts” automātiski ieplūda Šengenas „melnajā sarakstā”. Un tieši tad Markovs un Jakemenko apjauta savas stāvokļa neizdevīgumu — viņiem tika liegts ceļš uz trim desmitiem valstu.
Un te pēkšķi negaidīti publiski atklājas, ka ar slepenu rīkojumu, kas pieņemts ar „atpakaļejošu datumu”, Igaunijas tieslietu ministrs Reins Langs ir atcēlis iebraukšanas aizliegumu abiem politiķiem! Pie tam izdarījis to laikā, kad viens iekšlietu ministrs savu posteni bija pametis, bet cits vietā vēl nebija iecelts un neesošā ministra pienākumus tajā īsajā laiciņā pildīja pats Langs. Šis gadījums bija krietns belziens gan paša Langa, gan arī viņa Reformu partijas tēlam. Lūk, un tad nu arī raisījās runas par to, ka ar jauno likumprojektu Langs ir izlēmis sevi aizstāvēt pret jaunām informācijas noplūdēm. Jo presei informāciju par Langa lēmumu taču nopludināja kāds no savējiem, jo par to zināja tikai nedaudzi — kāds desmits Tieslietu un Iekšlietu ministriju darbinieku un vēl daži politiķi. Ministrijas oficiāli sniegtā informācija gan vēstīja, ka Markova un Jakemenko lieta un jaunais likumprojekts par žurnālistu informācijas avotiem neesot nekādi saistīti.
Strīdi nerimstas
Igaunijas žurnālisti gan cer, ka likumprojekta sākotnējais variants tiks mīkstināts, un polemika par šo jautājumu nenoklust. Februārī notika Igaunijas laikrakstu apvienības seminārs, uz kuru bija uzaicināts redzams Eiropas eksperts žurnālistikas ētikas jautājumos, Ģentes (Beļģija) universitātes profesors Dirks Vorhofs (Dirk Voorhoof), kas visnotaļ kritiski novērtēja Igaunijas valdības ieceres.
Profesors akcentē, ka viena skaidra likuma vietā Igaunija informācijas avotu aizsardzību vēlas regulēt ar četriem (!) dažādiem likumiem, kur atrodami dažādi nosacījumi konkrētajā jautājumā. Pie tam Vorhofs uzskata, ka pilnīgi nav nepieciešams likumā iekļaut izņēmumus — ka žurnālistam avoti jāatklāj smagu noziegumu gadījumā, bet gan, ka likuma normas ir jārada ar domu, ka informācijas avota aizsardzība ir žurnālistikas pamatprincips. Un galvenais, ko uzsver Beļģijas profesors, — par avota atklāšanas nepieciešamību drīkst izlemt tikai un vienīgi tiesa. Visos šajos punktos Igaunijas likumprojekts vēl ir ļoti jēls. „Un tomēr — labāk, ja šos jautājumus neregulē nekāds likums, nekā ja regulē slikts,” ir pārliecināts Dirks Vorhofs.
Tiesa, jāpiebilst, ka Beļģijas profesors vairāk runāja par tiem gadījumiem, kad žurnālistikai traucē darboties kā demokrātijas sargsunim, bet kā uzskata Igaunijas Preses padomes ētikas komisijas priekšsēdētājs un Tartu universitātes pasniedzējs Epps Lauks (Epp Lauk), Igaunijas mediji anonīmos avotus izmanto tikai vienkāršu viedokļu publicēšanai. „Avīžu tekstu analīze parāda, ka galvenokārt anonīmi avoti tikai atspoguļo savu viedokli, un tādā gadījumā žurnālists nevis aizstāv, bet gan slēpj savu avotu un krāpj savu lasītāju,” saka Epps Lauks. Lai atceramies, ka Votergeita ir hrestomātisks piemērs, kad, pateicoties anonīmajam avotam, žurnālistiem izdevās atklāt nelikumības ASV valdības spicē un kas bija par pamatu prezidenta Ričarda Niksona demisijai. Tas notika 1972.gadā. Bet anonīmā avota, kas tika saukts par Dziļo rīkli, vārds tika atklāts tikai pēc 33 gadiem, 2005.gadā.
Ar Eiropas Savienības programmas „Eiropa pilsoņiem” atbalstu.Šī publikācija atspoguļo vienīgi autora uzskatus, un Komisijai nevar uzlikt atbildību par tajā ietvertās informācijas jebkuru iespējamo izlietojumu.