Raksts

Avīžu histērija


Datums:
02. decembris, 2010


Autori

Anda Rožukalne


Foto: Jan Glas

Vairs nav kauns nezināt, ko raksta avīzes. Laikrakstu informācijas ignorēšana un avīžu nelasīšana ir sociāli akceptēta.

Tieši šādiem vārdiem — avīžu histēriskās bailes no izzušanas — Tamperes universitātes kolēģi raksturoja somu mediju aktualitātes. Precizēšu — viņuprāt, histērija, ko raisīja spēcīgo ASV avīžu bankroti, jau pārdzīvota, un jau ir atsākusies normāla un veiksmīga avīžu attīstība. Kā Latvijā?

Maigās atšķirības

Svarīgi runāt ne vien par avīzēm, bet par to lasītājiem. Pieminētie Somijas mediju pētnieki uzsvēra, ka tieši auditorija esot nomierinājusi avīžniekus. Tas noticis divos veidos. Pirmkārt, Somijas lasītāji turpinājuši lasīt laikrakstus, un, otrkārt, cilvēki publiski izteikuši atbalstu avīžu pastāvēšanai, uzsvēruši to nozīmi sabiedrības dzīvē un demonstrējuši skaidru izpratni par avīžu lomu. Līdzīgu attieksmi sajutu Īslandē, kur krīzes apjukuma bedrē turpina iznākt plašas auditorijas lasītas, biezas avīzes, kurās ir ne vien izklaidējoši materiāli un padomi, bet asi un spilgti raksti par aktuālajiem notikumiem. Salīdzinājumā ar Īslandi, Latvijai būtu jākaunas vaidēt par savu iemīļoto “mazās valsts problēmu”.

Līdzīgas ziņas pienāk no Igaunijas — tur avīžu tirāžas ir lielākas nekā Latvijā un to redakcijas stiprākas, reklāmdevēji augstu vērtē avīžu gudros un maksātspējīgos lasītājus.

Vai mēs lasām?

Latvijā avīžu nievāšana ir populāra, bet vēl populārāka ir avīžu nelasīšana. Un tam ir daži objektīvi iemesli. Pēc neatkarības laiku mīlestības pret avīzēm ar Latvijas Jaunatnes, Latvijas Avīzes un Atmodas simtiem tūkstošu tirāžām, lielās ekonomiskās krīzes laikā 90. gadu vidū, kad naudas bija ļoti maz, mēs lielā mērā zaudējām avīžu lasīšanas paradumus, jo avīze tomēr nav pirmās nepieciešamības prece. Avīzes aizstāja citi mediji, pirmkārt, televīzija. Kad atkal spējām maksāt par ikdienas lasāmvielu, mēs sākām aktīvi lasīt žurnālus, mūsu prioritātes bija mainījušās.

Pirms pieciem gadiem, 2006. gadā, dienas avīzes lasīja 48%–53% (atkarībā no pētījuma perioda) Latvijas iedzīvotāji[1]. Jau tolaik tas bija un joprojām arī ir ievērojami mazāk par Eiropas Savienības (ES) valstu iedzīvotāju vidējo avīžu lasīšanas līmeni, kas, savukārt, ir 60%–80% no visa iedzīvotāju skaita.

Jaunākie Latvijas dati rāda pamatīgu dienas laikrakstu kopējās auditorijas kritumu — 2010. gada rudenī dienas avīzes lasījuši vien 26% Latvijas iedzīvotāju, bet kopš 2009. gada rudens lasītāju skaits sarucis par 2%[2].

Dažas atbildes sniedz TNS Latvia veidotais lasītāko preses izdevumu saraksts. Latviešu topa augšgalā gadiem ilgi ir nedēļas žurnāli Ieva un Privātā Dzīve, turpat gan ir arī dienas laikraksti Diena un Latvijas Avīze. Savukārt nelatvieši visvairāk lasa nedēļas laikrakstus, piemēram, TV Programma, MK Latvija un dienas avīzi Vesti Segodņa. Šaubos, vai vien dažu gadu laikā ir samazinājies avīžu līmenis, taču ir mainījusies gan mūsu attieksme pret tām, gan arī vērtējums par to, kāpēc avīzes mums ir vai nav vajadzīgas. To apliecina kaut vai apskaužamā reģionālo laikrakstu stabilitāte: 48% auditorijas 2006. gadā un 42% — šogad. Tātad specifiskā, unikālā, piederības sajūtu atbalstošā informācija ir novērtēta kā vajadzīga.

Kāpēc lasīt?

Protams, ka avīzes ir saistītas ar politiskiem uzskatiem un diskusiju par tiem. Protams, ka avīžu informācija ir būtiska sabiedrības elitei. Lai kādus uzskatus, attieksmes vai īpašniekus pārstāvētu avīzes, tās joprojām ir viens no nozīmīgākajiem jaunu viedokļu radītājiem un viedokļu līderiem, jo pārējie mediji atkārto avīžu pozīcijas, kopē, diskutē par tām. Latvijas lasītāju gadījumā ir apdraudēta un apšaubīta avīžu nozīme un to vērtība. Lasīšanas paradumi liecina, ka auditorija arī preses izvēlē dod priekšroku izklaidei, vēlmei novērsties no realitātes, stresa remdēšanai. Daļa auditorijas, kas apzināti vēlas dziļāku informāciju, meklē un lasa citu valstu presi.

Es gribētu izteikt pieņēmumu, ka laikrakstu informācijas ignorēšana un avīžu nelasīšana ir sociāli akceptēta. Vairs nav kauns nezināt to, ko raksta avīzes, vairs nav kauns nespēt salīdzināt un analizēt informāciju. Nezinu, vai tas mainīsies, nevaru saņemties aicināt lasīt avīzes pret savu gribu. Bet zinu, ka Latvijas mediju sistēmas īpatnības — ciešā saikne ar politisko vidi, problēmas ar objektivitāti, žurnālistu padarīšana par dažādu interešu pakalpiņiem un komercializācija — vissmagāk skārusi auditorijas uzticību avīzēm. Un šobrīd neatbildēts paliek jautājums, vai zaudētā uzticība ir atgūstama.

____________________

[1] Dati: TNS Latvia, http://www.tns.lv/?lang=lv&fullarticle…

[2] Dati: TNS Latvia, http://www.tns.lv/?lang=lv&fullarticle=true&category..

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!