Nedomāju, ka kāds šī bloga lasītājs būtu palaidis garām pēdējā mēneša ažiotāžu ap autortiesībām. SOPA, ACTA ... varbūt to var dēvēt par profesionālo kretīnismu, bet mani maz interesē, kas tur rakstīts. Daudz vairāk interesē: KĀ tiek diskutēts un cik 21.gadsimtam fundamentāli svarīgas problēmas šajās diskusijās tiek skartas.

Par procesu

Vai pamanījāt, kas notiek fonā, kāds ir šo autortiesību jautājumu plašākais konteksts? Manuprāt, cepšanās priekšplānā traucē fonā saskatīt ko ilgtermiņā būtiskāku: proti, šī ir pirmā globālā interneta pilsoņu akcija. Nedomāju, ka 21.gadsimta demokrātiskajās sabiedrībās vispār ir bijis kāds svarīgāks, zīmīgāks notikums, kas tik ļoti mainīs līdzšinējos pieņēmumus par politisko procesu.

Vai ievērojāt, kā interneta pilsoņi – sociālo tīklu lietotāji, blogeri – spēja mobilizēties kopīgām akcijām, cik neatlaidīgi, dažkārt par agresīvi iztaujāja lēmumu pieņēmējus, ar cik kvalitatīvu informāciju apmainījās savstarpējai izglītošanai, cik daudz laika bija gatavi veltīt cīņai par kopīgām interesēm, cik skaļi šīs visas aktivitātes izskanēja? Un cik spontāni tas notika, bez viena centrālā organizētāja? Pilsoniskais crowdsourcing in action. Tā notika ne tikai Latvijā, bet visā Eiropā. Laipni lūgti jaunajā realitātē.

Manuprāt, jaunā realitāte ir ārkārtīgi iedvesmojoša. Labi gan saprotu arī neomulīguma sajūtu lēmumu pieņēmējos – visā Eiropā un arī ASV. Galu galā, skatoties no malas, varētu šķist, ka nez no kurienes ir izšķīlies varens pūķis – kolektīvs daudzgalvains pilsonis, kas sajutis savu varu, gatavs cīnīties par savām interesēm un laiž virsū uguni uz katru, kas nav cienīgs pretinieks. Tas gan ir mānīgs iespaids. Taisnība, interneta pilsoņi patiešām ir skaļi un izmantos politiķu, ierēdņu esamību internetā, lai censtos ietekmēt viņu lēmumus. Ja ar to arī viss beigtos, tad šo viļņošanos varētu „norakstīt” kā kopumā tradicionālu politisko protestu. Taču tas nav tradicionāls politisks protests. Arī šeit daudz svarīgāki ir procesi, kas notiek fonā. Un fonā interneta pilsoņi viens otru apmāca īpašās sociālo tīklu lapās, blogos uzkrāj argumentus, kopīgi vāc informāciju, lai atspēkotu pretargumentus, savstarpēji dala pienākumus, izdomā aizvien jaunas organizēšanās formas – turklāt aizvien mazāka nozīme ir valstu, valodu robežām, palielinās piederīguma sajūta kopējai cīņai. Prieks raudzīties uz to, kā Latvijas cilvēki – puse ar izteikti latviskiem vārdiem un uzvārdiem, puse ar izteikti krieviskiem vārdiem un uzvārdiem – kopīgi darbojas, diskutē Facebook grupā „Pirātu partija”. Tāds iedvesmojošs pašsaliedēšanās process – cīņā par kopīgām interesēm nav svarīgas ne pamatnostādnes, ne attieksme par/pret valodu referendumiem.

Šāds savstarpējās “apgreidošanas” process ļauj ātri pietiekami daudziem pilsoņiem uzkrāt un kompetenti rīkoties ar tādu informācijas apjomu, kas agrāk bija „paceļams” tikai attiecīgās jomas, industrijas ekspertiem. Panākumi citās valstīs – atteikšanās ratificēt ACTA, amatpersonas atkāpšanās u.tml. – dod entuziasmu un motivāciju brīvprātīgajiem aktīvistiem visās pārējās valstīs, par šiem panākumiem informācijas apmaiņa ir acumirklīga.

Manuprāt, mūsdienu sabiedrības jau sen bija pelnījušas šādu pavērsienu demokrātijas procesos. Tas līdzsvaro līdz šim valdošo tehnokrātiju, kam raksturīgi politiskas, sabiedriskas nozīmes izšķiršanās paslēpt zem tehniska rakstura argumentiem. Prasīgi pilsoņi, kas katru dienu kļūst aizvien zinošāki, prasīs pavisam citu argumentācijas kvalitāti un stilu no lēmumu pieņēmējiem – aizvien graujošākas sekas būs formāliem aizbildinājumiem, necieņai pret protestētājiem, attaisnojumiem ar tehniskām detaļām bez skaidrām atbildēm uz pretenziju būtību.

Sākusies cita ēra.

Pretenzijas pret autortiesību regulējumu (kā es tās saprotu)

Man patīk ne tikai veids, kā mobilizējas SOPA un ACTA pretinieki, bet arī veids, kā tiek formulētas pretenzijas. Vai pamanījāt? Ilgtermiņā nozīmīgākā prasība (kurai var būt daudz plašāka ietekme nekā tikai autortiesību lauciņš) ir prasība pēc lielākas demokrātijas. Proti, aktīvisti ir sākuši pieprasīt iesaistīt sabiedrību lēmumu pieņemšanā – šis ir nosacījums, kas tikai vārdos skaitījās vispārpieņemts, realitātē tā īstenojums bieži izrādījies visai formāls, it sevišķi jau attiecībā uz starptautiskajiem līgumiem.

Abstrahējoties no jautājuma, vai ACTA kaut ko pēc būtības maina vai nemaina ES jau saistošajā autortiesību regulējumā, manuprāt, visai skaidras ir arī protestētāju saturiskās pretenzijas. Nebūtu pareizi uzsākto diskusiju pārvest tīri tehniskā gultnē – proti, sāk iztirzīt, kādas normas Latvijā jau ir spēkā, un kas ir pilnīgi jauns ACTA. Manuprāt, izmantotie argumenti ir pietiekami skaidri: ja Latvijas likumi jau ietver visas ACTA prasības, tad ar šiem protestiem tiek apstrīdēta arī šo likumu vajadzība, leģitimitāte. Abos gadījumos, manuprāt, tā nav cepšanās cepšanās pēc – protestētāji ir pelnījuši atbildi par protesta būtību.

Attiecībā uz internetu, manuprāt, pretenziju mērķis ir skaidrs. Protesti ir vērsti pret mēģinājumiem ar represijām (pienākumu provaideriem sniegt informāciju, sodiem, iespējai konfiscēt uz robežas u.tml) ierobežot apmaiņu ar šobrīd ar autortiesībām aizsargātiem objektiem tad, ja apmaiņai nav komerciāls nolūks. Iemesls? Daudzi interneta pilsoņi, ja ne vairākums, šādas darbības neuzskata par pārkāpumiem. Reti kurš interneta pilsonis piedomās par to, vai internetā atrastu bildi drīkst vai nedrīkst ielikt savā prezentācijā vai blogā. Reti kurš, izveidojot videoklipu youtube, domās par to, vai bija pareizi savu mājdzīvnieku izdarībām fonā ielikt mūziku no filmas „Rokijs”. Ja kādu seriālu nav iespējams noskatīties Latvijā, reti kurš morāli nobremzēs, pirms to paņemt no torentiem vai citām failu apmaiņas vietām, nepārbaudot, vai seriāla veidotāji ļāvuši ar to šādi rīkoties.

Manuprāt, šī parādība ir tik plaši izplatīta, ka būtu savādāk nekā līdz šim jāformulē problēmas būtība: problēma nav interneta pilsoņu nepareizā, neētiskā, pretlikumīgā rīcībā, bet tajā, ka pirmsinterneta laika priekšstati par to, kāda rīcība ir vai nav ētiska, nav pietiekami daudz pārskatīti, reaģējot uz izmaiņām cilvēkiem pieejamās tehnoloģijās. Cilvēku apziņā nav atšķirības starp radio dziesmu ierakstīšanu, videofilmu kopēšanu un apmaiņu ar filmām internetā. Domāt, ka cilvēks neizmantos savā tehnikā pieejamo copy funkciju, ir naivi un nesaprātīgi.

Jā, protams, interneta informācijas apmaiņas iespējas ir nesalīdzināmi lielākas nekā bija agrāk, bet tā pati par sevi nav atbilde uz jautājumu – kam īsti jāpiemērojas? Pilsoņiem vai industrijai? Tā ir ļoti svarīga un interesanta debate par to, vai, piemēram, interneta failu apmaiņas iespējas samazina vai, tieši otrādi, veicina inovāciju skaitu dažādās jomās; vai ir iespējami/nav iespējami biznesa modeļi, pieņemot, ka maksu nebūs iespējams iekasēt par informāciju, kas ir vienkārši nokopējama (bet varēs – par papildus pakalpojumiem, ātrumu, kvalitāti, papildus komunikāciju, servisiem, sociāliem koppasākumiem, informācijas plašāk sasniegto auditoriju, reklāmām informācijas saturā u.tml.)

Agrāk lēmumu pieņemšanā skanēja gandrīz tikai industrijas balss, tagad, kā redzam, internets ir ļāvis skaļi sevi pieteikt arī pilsoņiem. Un viņiem IR vieta šajā diskusijā, jo, neskatoties uz to, ka lēmumu pieņēmējiem visā Eiropā patīk piesaukt jau esošo regulējumu, šī debate nebūt nav izšķirta – pat par spīti kopējam regulējumam. Kādēļ? Pirmais – teorētiski patiešām Eiropas Savienībā ir spēkā normas, kas liek sodīt pat par nekomerciālā nolūkā pieļautiem autortiesību pārkāpumiem, taču tās, cik zinu, nevienā valstī netiek piemērotas visā to stingrībā. Iemesls? Šis ir tas gadījums, kad skrupuloza likuma piemērošana nodarītu lielāku kaitējumu nekā kaitējums no pārkāpuma, – līdzīgi kā ar sausajiem likumiem dažādos laikos. Pārāk liels sabiedrības īpatsvars izrādītos likuma pārkāpēji, kas bez atļaujas citē, kopē, liek ne savu mūziku video, kačā un dara citas lietas, kas sabiedrībā kopumā nemaz netiek uzskatītas par pārkāpumu. Kāds ir risinājums? Lielās iebiedēšanas akcijas kā ASV, kad studentiem tiek piemēroti simtiem tūkstošu dolāru sodi? Otrkārt, ne visās ES valstīs tie paši failu apmaiņas nosacījumi ir identiski – Spānijas tiesas ir pasludinājušas, ka failu apmaiņa personiskiem nolūkiem ir atļauta (http://en.wikipedia.org/wiki/File_sharing_and_the_law ).

Līdz ar to diskusijai ir vieta un nozīme. Skatoties uz notiekošo ap ACTA Latvijas sociālajos tīklos, man šķiet, ka tehnokrātiskas atbildes nederēs. ACTA ir vairāk iegansts diskusijas uzsākšanai nevis pats diskusijas objekts – taču, kamēr netiks panākts kaut kāds konsenss par patieso diskusijas objektu, pret ACTA notiks protesti.

Protesti nav tik daudz par konkrētiem līguma pantiem – par to, kā tie atšķiras vai neatšķiras no šobrīd spēkā esošajām redakcijām (lai gan paralēli ir arī šāda diskusija), tādēļ arī tehnokrātiskas atbildes nederēs. Es saklausu vismaz četrus jautājumus, uz kuriem nav skaidras atbildes:

1. vai ir/būs/nav/nebūs pieņemami konfiscēt uz robežas pleijeru, telefonu, ja tas pilns ar internetā paņemtu mūziku?
2. Vai drīkst/drīkstēs/nedrīkst/nedrīkstēt izsekot cilvēka interneta gaitas, lai aizsargātu autortiesības? Ir/nav tā pārāk augsta cena?
3. Vai jāsoda/nav jāsoda/būs jāsoda cilvēki, kas savai izklaidei bez autora atļaujas apmainās ar mūziku, filmām, liek savos blogos svešus dzejoļus, prezentācijās – svešas bildes, yutube ieliek klipu, kur samiksēti videokadri no cita veidotām filmām?
4. Vai patērētājam ir/nav pienākums Latvijā/ārzemēs pārliecināties, ka viņam netiek pārdotas preces ar vltotiem vai atdarinātiem zīmogiem (medicīna, tehnika, alkohols, filmas u.tml.)? Kādas ir konsekvences – drīkstēs/nedrīkstēs konfiscēt?

Tieši šīs ir tās lietas, kas interneta pilsoņus satrauc, par ko būtu jānotiek diskusijai.

Plašākās lietas

Ir arī plašāki, ja vēlaties, filozofiskāki jautājumi par pasauli, kādā vēlamies 21.gadsimtā dzīvot. Katrs no tiem ir Liela Atsevišķa Tēma, tādēļ tikai pieminēšu divus, kas man pašai šķiet svarīgākie. Vai labāka pasaule ir tā, kur visa kopējamā informācija ir brīvi pieejama katram, vai arī tāda, kur arī informācijā ir iesisti īpašumtiesību robežstabiņi? Vai labākais iespēja, kā cilvēcei iegūt labākas zāles, ir piešķirt investoriem un izgudrotājiem ekskluzīvas tiesības no ļoti retajiem un darbietilpīgajiem izgudrojumiem gūt lielu peļņu, pat ja tas nozīmē, ka zāles būs ilgus gadus parastiem cilvēkiem nepieejamas?

Atceros, ka vēl vasarā domāju par autortiesību jautājumiem, pieņemot, ka tā ir tēma, kas varētu Latvijā kļūt jūtami politiska tikai kādu 3-5 gadu perspektīvā. Bet man nebija taisnība – visi notikumi ap SOPA un ACTA jūtami paātrināja digitālā pilsoņa piedzimšanu. Tagad, kad pašreizējā autortiesību regulējuma aizstāvjiem un pabardzinātājiem ir uzradies cienīgs pretinieks, autortiesības vienmēr būs politisks jautājums. Tāda savdabīga labējs/kreiss dimensijas transformācija, kur pamatdilemma atkal ir par Lielajām Vīzijām. Proti, kura pieeja ved uz labāku pasauli – domāšana par informāciju kā par aizsargājamu īpašamu, vai par informāciju kā par universālām cilvēktiesībām?

Un tas ir lieliski. Galu galā – informācijas laikmetā apmaiņa ar informāciju ir pamatu pamats, kā gan tas var nebūt politiskas, sabiedriskas debates jautājums … !