Reti gadās, ka Latvijas tviterpublika par kādu tēmu tā "sacepjās" kā par Roberta Ķīļa un SAK pēdējo dienu tēzēm.

Ļoti vispārinot, tēzes ir šādas: a) ar laiku būs jāatsakās no pensijām kā parādības un b) jāpāriet uz privāti finansētu augstāko izglītību.Iepriekšējo reizi tādu ažiotāžu starp 800+ “apsekojamiem” manīju pirms vairākiem mēnešiem, kad tviteris tikpat asi un polarizēti reaģēja uz manis pašas bloga ieraksta par demogrāfiju kā pseidoproblēmu.

Bet diskusijas un asa polemika – tas ir labi. Norāda, ka tēmas ir aktuālas un problēmas – dziļas. Bišku novēloti, bet vēlos tomēr iesaistīties.

Par pensijām pagaidām paklusēšu, pietrūkst motivācijas iespringt uz alternatīvu risinājumu modeļu domāšanu. Bet par augstāko izglītību gan man jau sen ir ko teikt, tikai līdz šim nebija stimula.

Tagad ir. Lūzuma punkts pat nebija tik daudz tvitercepšanās, kā 3 gadījumi pēdējo 3 dienu laikā, kad 3 dažādiem man zināmiem cilvēkiem, kurus dziļi respektēju, tika pārmests augstākās izglītības trūkums. SAK ziņojumi tam tikai uzslāņojās. Jautājums par augstākās izglītības finansēšanu man šķiet pakārtots tam, ko vispār kā sabiedrība no augstskolām sagaidām, kāda ir to funkcionālā jēga. Tādēļ, manuprāt, jāsāk tieši ar šo jautājumu.

Brīdinu: tūlīt atkal sekos ļoti, ļoti, ļoti garš teksts. 4 virsraksti. Atvainojos, bet man gluži vienkārši ir vieglāk visu uzreiz. 🙂

Mūsdienu augstākā izglītība sociālajās/humanitārajās jomās nav apliecinājums … teju nekam

Pirms domāt par to, kā augstāko izglītību vispār finansēt, būtu loģiski saprast, kāda vispār ir augstākās izglītības jēga un sūtība. Domāju, ka ne tikai man ir pazīstama kaudze cilvēku, kuri kā bija totāli zābaki pirms augstskolas, tā arī palika par totāliem zābakiem, augstskolu absolvējot. Tāpat – šķiet, ne tikai es zinu kaut dažus cilvēkus, kuriem nav augstākās izglītības (nav vispār vai nav kādā specifiskā jomā), bet kas realitātē ir izglītotāki, erudītāki, domājošāki nekā 95% augstskolu absolventi.

Būšu pat asāka: manuprāt, mēģinājums studēt (it sevišķi Latvijas augstskolās) sociālās vai humanitārās zināšanas, kas beidzas neveiksmīgi tādēļ, ka students ir nikns par mācību procesa vai satura bezjēdzīgumu, par šo cilvēku liecina tikai labu. Kompliments viņa spriestspējai un noturībai pret sabiedrības un sistēmas spiedienu.

Vārdu sakot – es uzskatu, ka augstskolas diploms kādā tipiskā sociālo vai humanitāro zinātņu jomā nav kāda cilvēka augstākas intelektuālās kapacitātes vai pat zināšanu apliecinājums salīdzinājumā ar tiem, kas augstskolā nav gājuši. Vidēji, salīdzinot “vidējo temperatūru” abās šajās kategorijas, – noteikti ir atšķirības, bet attiecībā uz konkrētām, talantīgām personībām – pieredzē nesaskatu tam apstiprinājumu.

Lielā mērā tas ir tādēļ, ka augstākā izglītība vismaz sociālajās un humanitārajās jomās reti (ne vienmēr!) ir saturiski vērtīga. Daudzi, ja ne lielākā daļa studentu tur iegūst nevis savām turpmākajām nodarbēm noderīgas zināšanas vai kaut vai plašu redzesloku, bet gan tikai diplomu. Viņu motivācija ir formāla darba tirgus prasība pēc papīra, pat bez turpmākai karjerai noderīgām prasmēm. Tā ir darba tirgus prasība lielākoties tādēļ, ka teju visiem šāds diploms ir un būtu dīvaini to neprasīt. Pat ja diploms ir pilnīgi citā nozarē, nekā prasa darba vajadzības.

Tādēļ Latvijas vienu no pasaulē lielākajiem studentu daudzumu (rēķinot uz kopējo iedzīvotāju skaitu) uzskatu drīzāk par mūsu sabiedrības slimības nevis zinātkāres simptomu. Jau iepriekš esmu rakstījusi, ka neredzu pārliecinošu saikni starp valsts ekonomikas parametriem un augstskolu absolventiem – pasaulē spēcīgākajās ekonomikās nereti nav sevišķi liels studentu skaits un mēdz gadīties arī kopumā visai viduvējas augstskolas.

Mani nepārliecina arī pētījumi par to, ka augstskolu beidzējiem ir lielāki ienākumi, jo parādiet, kur ir pierādīta cēloņsakarība? Proti, ka lielākus ienākumus dod tieši augstskolā iegūtās zināšanas un prasmes nevis, piemēram, tas, ka mūsdienu sabiedrībās augstskolās dabiski nonāk vidēji vairāk spējīgā jauniešu daļa, kuriem arī tad, ja viņi nestudētu augstskolās (un Latvijas darba devēji nepieprasītu diplomu arī absolūti tam nevajadzīgos kontekstos), būtu tikpat lieli ienākumi? Mākslīgi vēl vairāk palielinot augstskolu absolventu skaitu, pieņemu, ka ekonomikā no tā maz kas mainīsies. Iespējams, vispār nekas.

Manā izpratnē sociālajām un humanitārajām zinātnēm lieki meklēt ekonomisko jēgu. Tās pastāv citu iemeslu dēļ – lai mēs kā sabiedrība vairāk uzzinātu paši par sevi. Kas ir ārkārtīgi vērtīgs , bet bieži nenovērtēts mērķis – tāds, par kura īstenošanu būtu vērts maksāt arī no kopējās kabatas.

Provokācijai: ja mērķis būtu izveidot vairāk mazu, inovatīvu biznesu, tad, iespējams, vērtīgāk būtu vienkārši ļaut jauniešiem bez ierobežojumiem spēlēt videospēles, vandīties internetā, detalizēti pētot visus jaunos interneta rīkus, sociālos medijus – tas vismaz ļauj apgūt mūsdienās relevantas iemaņas, kas var noderēt jaunu, mūsdienīgu biznesu attīstīšanai. Nevis sūtīt uz lekcijām klausīties salīdzinoši pasenas teorijas un lasīt grāmatas.

Augstākās izglītības lielākā problēma: augstskolas kā parādība

Viss manis iepriekš teiktais nenozīmē, ka neredzu jēgu no izglītošanās pēc vidusskolas pabeigšanas. Redzu.

Un kā vēl.

Bet problēma ir institucionalizētajā ceļā skola=>augstskola. Šī iemītā un par pašsaprotamu uzskatītā taciņa ierobežo jēdzīgās izvēles, kā studentam pēc skolas turpināt mācīties. Sak, pabeidzi skolu? Nu tad jāturpina mācīties tālāk! Ko nozīmē ” mācīties tālāk”? Skaidrs: iestāties augstskolā.

Un šeit, manuprāt, ir problēma. Jo mēs pieņemam augstskolu kā teju neizbēgamu opciju katram, kas pēc skolas vēlas padziļināt savas zināšanas. Nedomājot par to, vai augstskola ir šim mērķim visatbilstošākā institūcija.

Paskaidrošu, ko ar šo domāju.

Augstskolas ir vēsturiski izveidojušās un nemitīgā transformācijas procesā esošas institūcijas. To jēga un misija 21.gadsimā atšķiras no to jēgas un misijas 16.gadsimtā. Bet, neskatoties uz transformācijām, šobrīd augstskola kā parādība ir novecojusi – vecajai sistēmai grūti piemēroties jaunajam laikam, jaunajai racionalitātei. Par to visvieglāk pārliecināties, ja iedomājamies pasauli bez augstskolām.

Kāds šādā pasaulē būtu visracionālākais pēc-vidusskolas izglītības organizēšanas un finansēšanas modelis?

Manuprāt, lielos vilcienos tam modelim būtu trīs viegli nošķirami elementi:

1. Prasmju kursi/programmas. Tiem, kuriem darba/darba meklēšanas vajadzībām nepieciešamas īpašas prasmes/zināšanas – racionālākā apmācības forma ir tieši šim mērķim organizēti kursi vai speciālas programmas, kas iedod nepieciešamās prasmes un zināšanas. Maksimāli kvalitatīvi, bet bez jebkā lieka, kas tos sadārdzinātu. Par šiem kursiem ļoti loģisks apmaksas veids būtu SAK piedāvātais studiju kredīts. Gan studentiem, gan darba devējiem, gan programmu organizatoriem būtu nesalīdzināmi lielāka motivācija sekot līdzi šādu apmācību kvalitātei – jo būtu ļoti cieša saistība starp zināšanām un darba vajadzībām.
2. Vispārizglītojošā informācija. Lekcijas/kursi/diskusijas par jautājumiem, kas daudzus interesē, bet kas nav piesaistīti konkrētām darba tirgus vajadzībām – zinātkārajiem un entuziastiem. Jaunākie atklājumi/interpretācijas par to, kur kā cilvēce esam savā domāšanā. Iespēja uzzināt ko jaunu visa mūža garumā. Finansēšana: gan pašu finansējums, gan mecenātisms, gan valsts finansējums tam, lai, piemēram, šādas lekcijas/kursi būtu brīvi pieejami internetā, lai tos varētu atļauties arī maznodrošinātie un tamlīdzīgi.
3. Uz zinātni-orientētā izglītība. Tiem, kam ir spējas/interese paplašināt cilvēces zināšanu krājumu. Atklāt ko jaunu, ko iepriekš neviens nebija izpētījis, kādā jomā domāt tālāk par šobrīdējām autoritātēm. Tādi kā zinātniskie institūti ar savu jauno “kadru” sagatavošanas programmām. Studijas ļoti dziļi integrētas ar pētniecību. Studenti, kuri ir patiesi motivēti un kuriem ir atbilstoša vide, lai rastos (vai kaut vai nezustu!) draivs pētīt tālāk. Tas noteikti ir sabiedriskais labums, kas būtu jāfinansē vai nu valstij vai mecenātiem. Šeit pašu studentu finansējums kā opcija vienkārši ir nevietā.

Protams, ka šādas studijas varētu dažādi kombinēt. Piemēram, zinātniskā izglītība kopā ar daudzām vispārizglītojošām lekcijām plašākam redzeslokam. Bet students to pats varētu brīvi izlemt, atbilstoši savām vajadzībām, – nevis, kā šobrīd, saskarties ar kāda diktētu studiju plānu, kurā ir daudz viņam lieka. KATRA no šīm apmācības formām būtu daudz vairāk orientēta uz kvalitāti, jo pulcētu tikai tos, kam šīs zināšanas ir patiesi noderīgas vai interesē.

Mūsdienu augstskolu sevišķi sociālo zinātņu programmas šodien piedāvā kaut kādu dīvainu miksli no visiem trim šiem elementiem. Gan bakalauru, gan maģistru, gan doktoru līmenī. Tās ir bišku par zinātni, bišku par darba tirgus vajadzībām un bišku dod arī vispārizglītojošo informāciju. Lielākā daļa studentu tās studē darba meklēšanas vajadzībām, vēl daudzi – lai iegūti plašāku perspektīvu, maza saujiņa – lai nākotnē paplašinātu cilvēces izpratni par šo jomu.

Ko šādos apstākļos vispār nozīmē cīņa par “studiju kvalitāti”? Tā, lai vairāk orientē uz darba tirgu? Padara par gudrākiem pilsoņiem, kas pārzina cilvēces sasniegumus? Orientē uz pētniecību? Man nav atbildes. Nav tādēļ, ka augstskolām ir jālavierē starp visām trim dažkārt tik ļoti pretrunīgajām misijām. Rezultātā parasti sanāk ne šis, ne tas. Tai skaitā arī manis pašas vadītajos augstskolu kursos – suboptimāls kompromiss starp visiem trim elementiem.

Tieši veco augstskolu pastāvēšana un to izsniegtā diploma formālā leģitimitāte ir tā, kas traucē rasties un attīstīties daudz labākiem, mūsdienām piemērotākiem apmācības modeļiem, kas respektētu studentu (un sabiedrības kopumā) vajadzību daudzveidību. Traucē rasties arī ilgtspējīgiem šādas izglītības finansēšanas modeļiem. Bet esmu pārliecināta, ka kādu 10 gadu laikā jaunās apmācības formas noteikti uzplauks. Par spīti augstskolām – vairākas pazīmes redzu jau šobrīd.

Naftalīns un absurds mūsdienu sociālo/humanitāro jomu augstākajā izglītībā

Traucēšana rasties labākām mācīšanās formām nav vienīgais, kas mani kaitina mūsdienu augstskolu sociālo un humanitāro zinātņu programmās (arī ārzemju). Ir vēl vesela virkne citu lietu. Lūk, galvenās:

1. nevajadzīga specializācija, katrai specializācijai sava katedra. Šo visu programmu saturs lielākoties ir vispārizglītojošs un neprasa īpašas priekšzināšanas (izņemot, iespējams, jurisprudenci, vēsturi un valodas, kur zināšanas uzkrājas un kur daudz biežāk nav iespējams apgūt jaunus kursus, ja nav “ielikti pamati”). Tad kāda jēga no dalīšanās atsevišķās katedrās, nevis iespējas studentiem brīvi kombinēt sev interesējošos kursus no visdažādākajām disciplīnām? Ko vispār apliecina tituls “politologs”, “komunikāciju speciālists”, “filozofs”, “antropologs” un kādēļ šāds nošķīrums, izņemot iespēju izveidot vairāk augstskolu amatus?
2. Neelastīgie kursu plāni, kur A,B,C daļu kursi nereti sadalīti bez skaidra principa, piemērojoties konkrētu pasniedzēju esamībai un normāla atalgojuma nodrošināšanas vajadzībām. Rezultātā studentiem obligātā kārtā jāpgūst daudz lieka: kas viņiem nav ne interesants, ne nākotnē noderīgs. Tā nav tikai Latvijas augstākās izglītības problēma – tā ir teju visās pasaules augstskolās sociālajās zinātnēs, kad lai apgūtu kādu programmu, ir vienkārši kā fakts jāpieņem, ka kādi 50% no visa vismaz būs neinteresanti/nevajadzīgi. Un ne tādēļ, ka programmas sastādītājiem ir kaut kādas pārcilvēciskas zināšanas par to, tieši kas studentam būtu jāiemācās.
3. Absolūti lielākā šo nozaru pārstāvji brīvprātīgi-obligātā kārtā ražo apbrīnojami daudz makulatūras. Pasaulē garlaicīgākā un bezjēdzīgākā literatūra ir atrodama sociālo zinātņu akadēmiskajos žurnālos un datubāzēs. Ticiet man, es tos pietiekami daudz gan studiju laikā, gan vēlāk esmu lasījusi, lai to varētu apgalvot. Visbiežāk – nerelevanti pētījumi par nerelevantām problēmām, balstoties uz jau novecojušu teoriju. Ar dažām retām pērlēm, kas noslīkst uz vispārējā fona. Un, ak jā, tad vēl tās akadēmiskās konferences … tur tā pati aina. Ja neskaita dažus nu ļoti retus izņēmumus, tur nemitīgi un bezjēdzīgi tiek pārmaltas vienas un tās pašas tēmas.
4. Tiekšanās līdzināties eksaktajiem pēc mācību procesā un patstāvīgajos darbos izmantotajām metodēm. Nav nekā, kas savulaik mani politikas zinātņu studiju laikā kaitinātu vairāk kā obligātā prasība patstāvīgajos darbos izvirzīt hipotēzi, ko darba gaitā pārbaudīt. Dažkārt ietiepos un tīšām šo ignorēju. Jo come on! Kā jūs piedāvājat verificēt hipotēzi, piemēram, politikas teorijas darbā, kur nav nekādu empīrisku datu? Bet vajag! Jo vajag.
5. Vismaz Latvijā: izglītības satura piemērošana “vidējam stulbenim” nevis tam, kas vajadzīgs potenciālajam zinātniekam, sava īpašā ceļa gājējam. Tā, lai šis vidējais stulbenis izdarītu vismaz kaut ko strukturētu. Tādēļ vēl viens absurds vismaz iz maniem studiju laikiem: prasība nošķirt teorētisko un empīrisko daļu pat tad, ja darba loģika no tā cieš, nevis iegūst. Vai iespīlēt empīriku kaut kāda pasniedzēja iemīļota teorētiķa novecojušā un attiecīgajam gadījumam nepiemērotā teorijā, jo tā vienkārši vajag. Vārdu skaits kā vērtēšanas kritērijs. Dogmatika nevis kritiskā domāšana. Absolūti nekādas orientācijas uz izcilību, tikai retiem pasniedzējiem – kritiska attieksmi pret attiecīgās nozares pašreizējiem gurū un viņu teoriju relevantumu. Izcils veids, kā totāli demotivēt talantīgus studentus.
6. Doktorantūras programmas kā bizness. Liela nauda par iespēju uzrakstīt disertāciju, kurās reti, NU ĻOTI reti secinājumos ir vairāk nekā banalitātes. Daudz biežāk tur ir plaģiāts vai citu domu/atziņu vienkārša pārrakstīšana. Ne tikai Latvijā.

Augstskolu vajadzīgās funkcijas un kas tās aizstās?

Esmu pārliecināta, ka 10-20 gadu laikā augstākā izglītība transformēsies. Visticamāk – teju līdz nepazīšanai. Atmetot to, kas ir novecojis un paturot vērtīgo. Jo nevar jau noliegt, ka augstskolas mūsdienās pilda arī vairākas vērtīgas funkcijas. Jā, augstāko izglītību kā procesu var organizēt arī savādāk, bet tomēr:

1. studiju procesā studenti kļūst erudītāki. Pat tie studenti, kas studē tikai ķeksīša pēc. Nav iespējams mācīties 3-4 gadus, lai totāli nekas nepaliktu galvā. Vienlaikus man šķiet, ka pamati nepieciešamajai erudīcijai/prasmēm dzīvei 21.gadsimta sabiedrībā (kas cilvēkam nenāk “dabiski” caur datorprasmēm u.tml.), būtu jāieliek skolā. Papildus izglītība ir nepieciešama tikai tad, ja cilvēkam ir īpaša tam vajadzība vai interese.
2. darbs augstskolās bieži vien ir ienākumu avots sabiedrības spilgtākajiem domātājiem/zinātniekiem. Domāju, ka šiem pašiem domātājiem/zinātniekiem būtu daudz vienkāršāk un produktīvāk nodoties jaunu atziņu meklēšanai tad, ja viņiem nevajadzētu nemitīgi vadīt nodarbības arī tādiem studentiem, kas nekļūs par zinātniekiem/jaunu atziņu meklētājiem. Ja augstākās izglītības finansēšanas modelis tiktu pārstrukturēts tā, ka valsts no budžeta atbalsta galvenokārt uz zinātni orientēto izglītību, šie cilvēki nekur nepazustu, iespējams, pat kļūtu produktīvāki.
3. veido akadēmisko, intelektuālo vidi. Manuprāt, laba lieta, bet kā faktors pārvērtēta. Esmu visai droša, ka vēlme/spēja meklēt jaunas perspektīvas, atziņas, zināšanas ir daudz vairāk atkarīga no personības iezīmēm nevis no atrašanās augstskolas vidē. Sociālajās zinātnēs akadēmiskums kā pieeja biežāk domāšanu notrulina nevis palīdz uz faktiem paskatīties no neierastas, bet vērtīgas puses. Vismaz man ir interesantāk lasīt darbus, kur neredzu citu iepriekš izmantotas teorijas, kur tā vietā manu perspektīvu, ko nav sabojājuši sveši stereotipi, pasaules skatījumi. Man ir ļoti grūti nosaukt interesantus/vērtīgus akadēmiskā stilā rakstītus darbus. Politikas zinātņu, socioloģijas lielākie guru augstskolās strādāja drīzāk alternatīvu trūkumu rezultātā, nevis tādēļ, ka akadēmiskā vide kaut kā īpaši rosina radošas idejas. Mūsdienu domubiedru grupas kaut vai specializētajos interneta portālos ir daudz stimulējošāka vide jaunu pieeju, ideju attīstīšanai.
4. jauniešu laika/enerģijas koncentrēšanas nometnes. Augstskolas dod laiku, ko jaunieši var tomēr salīdzinoši brīvi veltīt “sevis meklēšanai”, vienlaikus viņu enerģiju arī organizēti ievirzot kādas jomas dziļākai apguvei. Neesmu pārliecināta, ka no šī ir liela pievienotā vērtība, salīdzinot ar manis jau aprakstītajām teorētiski iespējamām alternatīvām.
5. prasmes darba tirgum. Dažas programmas patiešām palīdz tās iegūt, taču joprojām uzskatu, ka šim nolūkam piemērotākā metode ir kursi/specializētas programmas.
6. palīdzība noorientēties kādā tēmā/nozarē, pasniedzējs kā gids, kam dziļas zināšanas un izpratne par ļoti plašu tēmu, kurā viegli apmaldīties. Arī šis labums ir aizstājams ar kursiem, vispārizglītojošām lekcijām, kvalitatīvāku vidējo izglītību un – īpašiem studentiem – speciālajām , uz zinātni orientētajām apmācībām.

Lūk, tādēļ man šķiet, ka augstskolas to pašreizējā formā ir attīstību kavējošas institūcijas. Tās jau tagad lielā mērā var aizstāt ar dažādām (pat online) neformālās izglītības formām. Vismaz es man svarīgas jaunas zināšanas iegūstu no ikdienas RSS feediem, tvitera saišu apmaiņas un iespējas brīvi iegādāties Kindle grāmatas, klausīties izglītojošos podkāstus un audiolekcijas. Tādējādi uzzinot vērtīgu informāciju daudz lielākos apjomos nekā savulaik augstskolā, pat studējot paralēli divās programmās. Domāju, ka nu jau tā ir daudziem. Un tas ir tikai jauno tehnoloģiju, pieeju, domāšanas pirmais vilnis. Vēl daži šādi viļņi un mūsdienās pazīstamās augstskolas kā parādība būs aizslaucīta vispār vai transformēta līdz nepazīšanai.

Svarīgi pa ceļam nepazaudēt to, kas ir vērtīgs. Vajadzība pārdomāt augstskolu finansēšanas modeli ir labs iemesls padomāt, kas tieši ir šis vērtīgais un kā to ar finansējuma maiņu spēcināt.