Foto: UggBoy♥UggGirl
Lai augstākajā izglītībā veiktu nozīmīgas reformas un iegūtu vēlamos rezultātus, racionālāk būtu precizēt dažādā tipa augstskolu uzdevumus un studiju programmas un tikai tad katra tipa augstskolai noteikt finansējuma modeli.
Nu jau vairāk nekā gadu Latvijā notiek aktīvas diskusijas par augstāko izglītību. Varbūt nedaudz mazāk, bet tiek runāts arī par to, cik konkurētspējīga un inovatīva ir mūsu nacionālā zinātne. Manuprāt, šie jautājumi nav atdalāmi. Zinātne un augstākā izglītība visur pasaulē ir vienota sistēma, tāpēc jautājums par šīm nozarēm ir jāskata kompleksi.
Patiesības apzināšana
Viedokļi par augstāko izglītību un zinātni gan ekspertu vidū, gan sabiedrībā ir ļoti dažādi, pat kardināli pretēji. Sākot jau ar optimistisko apgalvojumu, ka ar augstāko izglītību un zinātni viss ir tik labi, cik nu labi ar esošo finansējumu var būt. Un tieši pretēju viedokli, ka augstākā izglītība Latvijā nekur neder un pēc labas izglītības ir jābrauc uz ārzemēm. Un te jāatceras, ka Latvija augstākajai izglītībai 2010. gadā bija atvēlējusi tikai 0,6% no IKP, bet Eiropā šis skaitlis vidēji ir 1,2%, savukārt Skandināvijas valstīs tas sasniedz pat 2%. Ir vairāk nekā skaidrs, ka ar ļoti ierobežotiem resursiem nevienā nozarē nav iespējams izdarīt lielus izrāvienus. Augstākā izglītība un zinātne šajā ziņā nav izņēmums.
Ļoti līdzīgi izteikti polāri viedokļi eksistē arī par zinātni. Arī finansējuma apjoms ļoti līdzīgs. Latvijā pat “treknajos” gados zinātnes finansējums nekad nav sasniedzis pat 1% no IKP. Pēdējos gados tas ir nokritis tuvu 0,6%, ieskaitot Eiropas struktūrfondu piešķirto finansējumu. Salīdzinājumam jāsaka, ka Eiropas Savienībā (ES) finansējums zinātnei ir tuvs 2 %. Valstīs, ko mēs tradicionāli uzskatām par mūsu reģiona līderiem, piemēram, Somijā vai Zviedrijā zinātnes finansējuma kopapjoms tuvojas pat 4% no IKP.
Pastāv arī viedoklis, ka apšaubīt augstākās izglītības un zinātnes kvalitāti Latvijā ir līdzvērtīgi diversijai. Tā ir apzināta Latvijas augstākās izglītības un zinātnes prestiža graušana. Te man gribētos atcerēties zināmu patiesību, ka labi pārvaldīta sabiedrība ir tāda, kurā mēs kopīgi apzināmies patiesību par sevi, nevis tāda, kurā mēs paši sev iestāstām patīkamus melus.
Kvalitātes mērīšana
Kāda tad īsti ir augstākās izglītības un zinātnes kvalitāte Latvijā? Vai to ir iespējams objektīvi nomērīt? Protams, tas nav viegli. Tomēr ir daži salīdzināmi rādītāji, kas ļauj iegūt samērā reālu priekšstatu par notiekošo.
Viens rādītājs ir augstskolu reitingi. Par tiem tiek plaši diskutēts, bet gan nozaru politikas veidotāji, gan sabiedrība visur pasaulē tos plaši izmanto. To nozīmību raksturo arī fakts, ka Eiropas Komisija ir nolēmusi izveidot savu Eiropas augstskolu rangu tabulu. Kā tad Latvijas augstskolas izskatās augstskolu reitingos? Pašlaik ir pieejami divi šādi reitingi. Tas ir Pasaules universitāšu reitings[ 1 ] un Pasaules Universitāšu un koledžu reitings[ 2 ]. Abi šie reitingi klasificē vairāk nekā 10 000 pasaules augstskolu. Piemēram, apskatoties Webometrics reitingu par simts labākajām Austrumeiropas un Centrāleiropas augstskolām, redzam, ka no Baltijas valstu augstskolām šajā pirmajā simtā ir septiņas — pa trim no Igaunijas un Lietuvas, bet tikai viena no Latvijas. Tartu Universitāte ieņem augsto 8. vietu, Kauņas universitāte — 32., bet Latvijas Universitāte attiecīgi — 45. vietu.
Pārdomas rada jautājums, kur tad ir pārējās Latvijas augstskolas? Daļēji uz šo jautājumu atbildi sniedz otrs pieminētais — Pasaules universitāšu un koledžu reitings. Latvijas augstskolas tajā izskatās sekojoši: Latvijas Universitāte — 489. vietā, kam ar lielu atrāvienu seko RTU — 1813., Rīgas Ekonomikas augstskola — 2179., attiecīgi LLU — 4487., bet Rīgas Stradiņa universitāte — 4520.
Ko no tā nākas secināt? Droši vien, ka Latvijas augstskolu līmenis ir ļoti atšķirīgs un runāt par vidējo augstskolu līmeni ir nepamatoti. Kādēļ šāda augstskolu atšķirība? Ir pierasts runāt par Latvijas augstskolu lielo skaitu un programmu sadrumstalotību. Tā, protams, ir taisnība. Latvijas augstskolu un koledžu skaits pēdējo 20 gadu laikā ir pieaudzis sešas reizes. Bet te taisnības labad jāsaka, ka būtiski audzis arī studējošo skaits.
Katrai sava misija un uzdevumi
Manuprāt, atbilde uz jautājumu par augstskolu efektivitātes paaugstināšanu slēpjas citā, šobrīd vēl maz diskutētā, iespējā. Tā ir augstskolu daudzveidības un to misijas nostiprināšana. Vajadzētu precīzi noteikt atšķirību starp reģionālajām augstskolām, nozaru augstskolām un zinātnes universitāti.
Reģionu augstskolu galvenajam uzdevumam, to misijai, vajadzētu būt — nodrošināt ļoti plaši pieejamu izglītību, fokusējoties uz bakalaura un profesionālajām studijām maģistra līmenī, specializējoties uz reģiona vajadzībām. Tas nozīmētu arī citas prasības šo augstskolu mācībspēkiem. Dabiski atrisinātos diskusija, ka augstskolas mācībspēkiem ir jābūt izciliem starptautiski atpazīstamiem zinātniekiem, prasība pēc publikācijām augsta līmeņa starptautiskos žurnālos, kā arī prasība pēc starptautiski publicētām monogrāfijām. Šajās reģionālajās augstskolās tas, protams, būtu vēlams, bet ne obligāti. Galvenā uzmanība būt pievēršama mācībspēka pedagoģiskajai kvalifikācijai — spējai nodot savas zināšanas studentiem. Dabiski atrisinātos arī jautājums par optimālo pasniedzēja slodzes lielumu un viņa laika sadalījumu starp pētniecību un darbu ar studentiem. Šajās augstskolās akcents būtu uz darbu ar studentiem.
Nozaru augstskolas un universitātes, kuru vidū ir arī Latvijā tradicionāli spēcīgās mākslas augstskolas, uzmanība būtu jāvelta profesionāļu gatavošanai savās nozarēs, ieskaitot augstskolas profilam atbilstošas doktora studijas. Šeit mācībspēku kvalifikācijas novērtēšanā liels īpatsvars būtu viņa sasniegumiem attiecīgajā augstskolas profilam atbilstošajā profesionālajā nozarē, kas ne vienmēr ir mērāmi ar akadēmiskām publikācijām, bet var izpausties kā inovatīva darbība, konsultāciju sniegšana ražotājiem, patenti un mākslas augstskolās, protams, ka mākslinieciskā jaunrade. Protams, nozaru augstskolu pasniedzējiem svarīga būtu arī starptautiskā atpazīstamība šajās nozarēs.
Savukārt zinātnes universitātes nozīme ir tāda pati kā Latvijas valsts dibināšanas laikā — attīstīt akadēmisko zinātni gan Latvijā tradicionāli spēcīgajās dabas zinātnēs, gan sabiedrībai tik ļoti nepieciešamajās sociālajās, bet arī īpaši humanitārajās zinātnēs, attīstot gan mūsu valodas, gan vēstures, gan kultūras studijas un pētniecību.
Šāds modelis atļautu iegūt ievērojamu resursu koncentrāciju un izvairīties no situācijas, kad visas augstskolas nodarbojas ar visu, mēģinot veidot arvien jaunas studiju programmas nozarēs, kas ir tālu no augstskolas sākotnējā profila, bet tādu vai citādu iemeslu dēļ kādā brīdī ir populāras vidusskolu beidzēju vidū. Rezultātā Latvijā radušās ļoti daudzas savstarpēji dublējošas studiju programmas. Piemēram, šobrīd komerczinībās un administrēšanā studiju programmas piedāvā 32 augstskolas un koledžas, sociālajās zinātnēs — 17 augstskolas un koledžas, bet datorikā — 14 augstskolas un koledžas. Acīmredzams, ka šādu resursu sadrumstalotību atļauties mēs šobrīd nevaram un nevarēsim arī nākotnē.
Līdzīga situācija ir arī doktora studijās. Pēc Izglītības un zinātnes ministrijas statistiskajiem datiem doktora studijās studējošie tiek uzņemti vidēji 20 Latvijas augstskolās. Vienlaikus pēdējos sešos gados tikai pusē no šīm augstskolām ir bijusi kaut viena publikācija augsta ranga starptautiskajos žurnālos vai starptautiski izdotas monogrāfijas.
Zinātne jākoncentrē universitātēs
Līdzīga situācija ir arī Latvijas zinātnē. Arī tajā nav viegli kvantitatīvi salīdzināt sasniegumus. Taču daži parametri tomēr eksistē. Viens no tādiem, īpaši piemērots dabaszinātņu izvērtēšanai, ir publikācijas augsta ranga zinātniskajos žurnālos. Deviņdesmito gadu sākumā gan Lietuva, gan Latvija, gan Igaunija gadā radīja aptuveni vienādu skaitu publikāciju — nedaudz virs 200 katrā valstī. Bet šobrīd? 2010. gadā Lietuvā — 1380, Igaunijā — 1169, bet Latvijā tikai 356 šādas publikācijas. Skaitļi runā paši par sevi.
Vai ir modelis, kā panākt iespējami lielāku atdevi no zinātnes? Šis modelis pasaulē ir labi zināms un daudzkārt praksē aprobēts. Pirmkārt, tā ir akadēmiskās zinātnes koncentrēšana augstskolās. Otrkārt, tā ir precīza valsts pasūtījuma noteikšana valsts pētniecības institūtiem, to darbību orientējot uz valsts attīstību un ekonomikai svarīgu jautājumu risināšanu. Un visbeidzot tā ir orientācija uz precīzu sasniegto rezultātu izvērtēšanu un rezultātos balstīta finansēšanas modeļa konsekventu lietošanu.
Un te nu mēs loģiski nonākam pie nesen Izglītības un zinātnes ministrijā izstrādātā dokumenta Par uz rezultatīvajiem rādītājiem orientētu augstākās izglītības un zinātnes finansēšanas modeli, kura mērķis ir izstrādāt uz rezultātiem balstītu augstākās izglītības un zinātnes finansēšanas modeli. Dokuments kopumā jau šķiet ir labi domāts. Tajā neapšaubāmi ir racionāls kodols. Taču tas balstās pieņēmumā, ka augstākajā izglītībā un zinātnē nekādas nopietnas strukturālas reformas tuvākajā laikā nav plānotas. Tas paredz esošās augstākās izglītības un zinātnes sistēmas saglabāšanu, piekoriģējot principus, pēc kuriem tiek sadalīta nauda.
Lai veiktu nozīmīgas reformas un iegūtu vēlamos rezultātus, daudz racionālāk būtu precizēt dažādā tipa augstskolu uzdevumus, studiju programmas, kas tajās tiek realizētas, un tikai tad katra tipa augstskolai noteikt savus efektivitātes kritērijus un finansējuma modeli.
Tāpēc jāsecina, ka mums vēl ir ļoti daudz darāmā, lai pēc būtības veiktu reformas un paaugstinātu mūsu augstākās izglītības un zinātnes starptautisko konkurētspēju.