Raksts

Audera veselības aprūpes reforma


Datums:
25. februāris, 2003


Autori

Aivita Putniņa


Foto: E. Rudzītis © AFI

Apvaicājoties par veselības reformas mērķiem, izrādījās, ka to nav. Izņemot veselību, protams. Mērķi piederot pie ministrijas papīriem, kas guļ kaudzītē, savukārt ministrs Auders vairāk domājot par praktiskām lietām.

Pagājušo nedēļu klajā nāca pirmās ziņas par veselības ministra Āra Audera reformu. Neskatoties uz dārgo cenu, ko Jaunais Laiks joprojām maksā par Audera palikšanu amatā, līdz šim nekādi argumenti par jaunās reformas būtību atklātībā netika pausti. Jāatzīst, ka publiskotās reformas būtība nedaudz mulsināja. Pirmkārt, visa pasākuma centrā izvirzījās ministra izpratne par sabiedrības iesaistīšanu politikas procesā un par pašu politikas procesu. Otrkārt, reformas saturs, mērķis un gaita palika neskaidri.

Sabiedrības līdzdalība

Runājot par sabiedrības līdzdalību, reformas publiskošanas pasākums varētu kalpot par labu piemēru interešu grupu iesaistīšanai lēmumu pieņemšanā. Veselības ministrs ierosināja izveidot sabiedrisko padomi, kura palīdzētu uzklausīt ieinteresēto pušu viedokļus. Ministrs, uzrunājot klātesošos, uzsvēra, ka padome apvieno diametrāli pretēju interešu pārstāvjus – pacientus un ārstus.

Nedaudz problemātiska ir tālākā ministra domu gaita, proti, sabiedriskā padome kalpo kā lēmumus leģitimizējošs institūts. Ja padome atbalsta ministra lēmumu, tad to atbalsta arī sabiedrība. Ministrija uzskata, ka padome pārstāv sabiedrību un tās daudzos slāņus. Ar vienu sitienu ministrija uzzina, ko par reformu domā tante laukos un onkulis pilsētā. Šī modeļa problēma slēpjas apstāklī, ka ministra piesauktās un padomi veidojošās nevalstiskās organizācijas nav vienkārši sabiedrības rupors, bet pārstāv savas intereses. Latvijā pacientu nevalstiskās organizācijas ir pārāk vāji attīstītas, lai varētu atspoguļot pacientu viedokli.

Matemātiski sarēķinot pacientu, ārstu, māsu un vecmāšu interešu proporcijas, otrie iznāk pārstāvēti nomācošā vairumā. Pirmkārt, pašiem ārstiem varētu būt dažāds viedoklis, īpaši par šo reformu. Otrkārt, ārsti un to organizācijas ir atkarīgas no ministrijas kā darba devēja. Visu augstākminēto iemeslu dēl jāapzinās padomes leģitimizācijas tiesību robežas. Jau padomes sēdē, runājot par budžetā paredzēto līdzekļu sadalījumu algām un pakalpojumiem, iezīmējās savstarpēja darījuma motīvs. Ministrs skaidroja, ka budžeta palielinājums, salīdzinot ar pagājušo gadu, dotu iespēju palielināt mediķu algas, vienlaikus lūdzot šo reālo algu palielinājumu pienācīgi novērtēt. “Šis ir patreizējās valdības nopelns, un es gribētu likt to saprast”, teica ministrs. Pēc tam ministrs klātesošajiem atzina, ka varot jau arī šos līdzekļus tērēt pakalpojumu groza paplašināšanai, tas atkarīgs no padomes viedokļa. Padome taktiski klusēja un “sabiedrība” izrādījās akceptējam ministra lēmumu.

Neliela diskusija izraisījās, kad izrādījās, ka pats Auders kļūst par sabiedriskās padomes vadītāju ar izšķirošās balss tiesībām. Ministrs atzīmēja, ka arī viņam liekoties neloģiski, ka pats tagad iesniegšot sev padomes lēmumus. Viņam oponēja valsts sekretārs Līkops, sakot, ka ministrija un padome nav antagonisti. Tā kā sākotnēji ministra izvirzīšanu priekšsēdētāja amatam apšaubīja vien Pasaules Veselības organizācijas pārstāve Aiga Rūrāne un citu kandidatūru nebija, padomes vadīšanu nācās uzņemties ministram.

Politikas process

Otra dīvainība ministra politikas procesa izpratnē iezīmējās, kad pasaules Veselības Organizācijas pārstāve apvaicājās par reformas mērķiem. Izrādījās, ka mērķu reformai nav. Atbildot uz uzvedinošo jautājumu un reformas definējumu kā līdzekli kādu mērķu sasniegšanai, ministrs atbildēja, ka reformai esot trīs mērķi. Kā pirmos divus ministrs nosauca rindu samazināšana, kvotu likvidēšana un pakalpojumu kvalitātes uzlabošanu, bet padoto apsaukts, mērķu uzskaitījumu neturpināja un atzina, ka tie esot tādi apakšmērķi. Talkā nāca Līkops, kurš teica, ka veselības aprūpes mērķis esot veselība, protams. Pēc tam ministrs atzina, ka mērķi piederot pie ministrijas papīriem, kas guļ kaudzītē, savukārt viņš pats vairāk domājot par praktiskām lietām. Zināmā mērā viņam ir taisnība – Labklājības ministrijā guļ daudzas dažādas koncepcijas un stratēģijas, sākot no sabiedrības veselības stratēģijas un beidzot ar ģimenes atbalsta lietām, kurām bez naudas seguma ir papīra svars.

Reformas saturs un kvalitāte

Kas attiecas uz reformas saturu, to īsti par reformu saukt nevar. Veselības aprūpes finansējuma apjomu izdotos celt ar Obligātās veselības apdrošināšanas likumu, kurš, cita starpā, paredz budžeta dotāciju uz personu pielīdzināt gada vidējai veselības nodokļa summai uz iedzīvotāju jeb 7,1% no ienākuma nodokļa. Tiesa, šīs pārmaiņas notiks tikai neparedzētā nākotnē.

Pats ministrs reformas būtību saskatīja līdzekļu uzkrājumā katras personas polisē, skaidri nosakot polises apmaksājamo pakalpojuma groza saturu. Uz iebildi, ka pieprasījums pārsniegs piedāvājumu, Auders atbildēja, ka tā arī esot reformas sāls – noskaidrot, cik liels ir pieprasījums un cik lielu daļu valsts no tā var segt. Problēmas uzstādījums ministra skatījumā ir vienkāršs – palielināt pakalpojumu cenas un samazināt valsts apmaksāto pakalpojumu grozu, par piemēru minot vēnu operāciju “izņemšanu” no groza, tādējādi visiem garantējot neierobežotu piekļuvi mugurkaula operācijām. Līdz ar to tiek atcelta kvotu sistēma un likvidētas rindas.

Kā šis process notiks, ministrija vēl izdomās, taču reformas ieskicēšana rada nopietnas bažas. Pirmkārt, trūkstot reformas mērķiem un aprēķiniem, grūti prognozēt reformas ietekmi uz pakalpojumu pieejamību. Loģiski, ka valsts garantēto pakalpojumu apjomam samazinoties, bet pakalpojumu cenām augot, pacienti par pakalpojumiem būs spiesti kopumā maksāt vairāk. Nav izvērtēts, kā šāda reforma ietekmēs dažādas riska grupas un pacientu maciņus kopumā. Patlaban šķiet, ka tā visvairāk ierobežos nabadzīgāko Latvijas iedzīvotāju piekļuvi veselības aprūpes pakalpojumiem.

Otrkārt, paredzams, ka valsts apmaksāto pakalpojumu groza saturs kļūs par strīdus objektu. Trūkstot objektīviem sabiedrības veselības rādītājiem un sabiedrības veselības aprūpes prioritātēm, būs grūti vienoties, vai vēnu operācijas būs jāmet ārā no groza, bet kas cits jāatstāj.

Treškārt, nav paredzēts, kā kvotu sistēmas atcelšana ietekmēs veselības aprūpes sistēmu kopumā. Kā atzina ministrs, pakalpojumu pieprasījums nav zināms un to noteikšot eksperimentāli, atceļot kvotas ar šā gada jūliju. Vienlaikus ministrs izteica cerības, ka visi pacienti ar polisēm vienlaikus neskriešot uz aprūpes iestādēm. Nav izvērtēts, kā kvotu sistēmas atcelšana un brīva slimnīcas izvēle ietekmēs mazās rajonu slimnīcas. Šāda reforma, paverot ceļu konkurencei, ir izdevīga lielajām slimnīcām, taču mazās tā var sagraut.


Valdības deklarācija


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!