LR Saeimas
Juridiskās komisijas priekšsēdētājam
Marekam Segliņam

Rīga, 2006.gada 27. janvārī

Atzinums par likumprojektu “Likums par valsts kompensāciju cietušajiem”.

Biedrība “Sabiedriskās politikas centrs PROVIDUS” kopš 2005. gada janvāra aktīvi strādāja pie tā, lai Tieslietu ministrija uzsāktu darbu pie likumprojekta “Likums par valsts kompensāciju cietušajiem” izstrādes. PROVIDUS sagatavoja fona materiālu par valsts kompensāciju praksi citās Eiropas Savienības valstīs, kā arī pagājušā gada 13. maijā rīkoja starptautisku konferenci “Valsts kompensācija noziegumos cietušajiem – iespēja atjaunot taisnīgumu”, kuras mērķis bija aizsākt diskusiju par taisnīga un efektīva valsts kompensācijas mehānisma vardarbīgos noziegumos cietušajiem izveidi Latvijā, informējot par Eiropas Savienības dalībvalstu praksi valsts kompensācijas mehānismu izveidē noziegumos cietušajiem, kā arī par cietušo iespējām un problēmām saņemt kompensāciju Latvijā. Šī gada janvārī PROVIDUS organizēja mācību braucienu tiesību aizsardzības iestāžu darbiniekiem un Juridiskās palīdzības administrācijas pārstāvei uz Lielbritāniju, lai iepazīstinātu ar Lielbritānijas praksi un pieredzi valsts kompensācijas mehānisma administrēšanā.

PROVIDUS sniedza regulāras konsultācijas likumprojekta “Likums par valsts kompensāciju cietušajiem” (Reģ.nr.1502) (turpmāk likumprojekts) izstrādē un darbojās likumprojekta izstrādes darba grupā. Taču iepazīstoties ar likumprojekta redakciju, kas pēc 2005.gada 20.decembra Ministru kabineta sēdes iesniegta Saeimā, PROVIDUS uzskata, ka atsevišķas likumprojekta normas nepieciešams pilnveidot.

1.  Pašreizējā likumprojekta redakcijā 1.pantā ir noteikts, ka cietušajam ir tiesības saņemt valsts kompensāciju kriminālsodāmas noziedzīgas rīcības rezultātā, “ja noziedzīga rīcība bijusi vērsta pret personas dzīvību vai veselību un ir iestājusies cietušā nāve vai cietušajam nodarīti smagi miesas bojājumi, vai noziedzīgā rīcība bijusi vērsta pret personas dzimumneaizskaramību”. Tātad cietušais, kuram noziedzīga nodarījuma rezultātā nodarīti “vidēja smaguma miesas bojājumi” saskaņā ar šo redakciju nav tiesīgs saņemt valsts kompensāciju. Vidēja smaguma miesas bojājumi ir tādi miesas bojājumi, kas bijuši par iemeslu ilgstošam veselības traucējumam (pārsniedz 21 dienu) un ietver galvaskausa ārējās plātnītes lūzumu, krūškaula, ribu lūzumus, u.c., kā arī bijis par iemeslu vispārējo darbspēju paliekošam zaudējumam mazāk nekā vienas trešdaļas apmērā (10%-30%).[1]

Sākotnējā likumprojekta redakcijā “vidēja smaguma miesas bojājumi” netika iekļauti vienīgi tādēļ, ka Tieslietu ministrija nebija pārliecināta vai saņems Finanšu ministrijas piekrišanu lielākiem izdevumiem. Uzskatām, ka finanšu resursu ierobežojumi nav pietiekams arguments, lai no cietušo loka, kas tiesīgi saņemt valsts kompensāciju izslēgtu personas, kurām noziedzīga nodarījuma (NN) rezultātā nodarīti vidēja smaguma miesas bojājumi, kas ir pietiekami nopietni un var radīt būtiskus zaudējumus cietušajai personai, Tādēļ aicinām Juridisko komisiju izskatīt iespēju likumprojekta 1.pantu izteikt šādā redakcijā:         

“.. ja noziedzīga rīcība bijusi vērsta pret personas dzīvību vai veselību un ir iestājusies cietušā nāve vai cietušajam nodarīti smagi, vidēja smaguma miesas bojājumi, ..” 

2.  Daudzu Eiropas Savienības valstu praksē tiesības uz valsts kompensāciju kā, piemēram, Lielbritānijas modelī , ir tikai nevainīgiem NN upuriem, tas nozīmē, ka cietušā uzvedība, kas izprovocējusi pret viņu vērstās darbības var būt par iemeslu kompensācijas atteikumam vai samazinājumam. No esošās likumprojekta redakcija izriet, ka persona, kas atzīta par cietušo noziedzīgā nodarījumā, kas kvalificēts pēc KL 127.panta – par tīšu smagu vai vidēja smaguma miesas bojājumu nodarīšanu, kas nodarīti piepeša stipra psihiska uzbudinājuma stāvoklī, kuru izraisījusi vardarbība vai smags goda aizskārums no cietušā puses; pēc KL 128.panta-  par tīša smaga vai vidēja smaguma miesas bojājuma nodarīšanu, pārkāpjot nepieciešamās aizstāvēšanās robežas; pēc 129.panta – par tīša smaga vai vidēja smaguma miesas bojājumu nodarīšanu pārkāpjot personas aizturēšanas nosacījumus vai pēc 120., 121. vai pēc 122.panta būs tiesīgs pieprasīt un saņemt valsts kompensāciju pilnā apmērā, jo šāda cietušā uzvedība nav paredzēta par iemeslu kompensācijas atteikumam vai samazinājumam. Uzskatām, ka šāds tiesiskais regulējums ir pretrunā ar taisnīguma principu, jo cietušā apzināta rīcība, ar kuru šī persona ir radījusi pret sevi vērsto noziedzīgo rīcību un kuras rezultātā viņai ir radīts kaitējums (morāls aizskārums, fiziskas ciešanas un mantisks zaudējums) var tikt uzskatīts par pietiekamu iemeslu valsts kompensācijas samazinājumam. Tādēļ aicinām Juridisko komisiju papildināt likumprojekta 3.pantu “Tiesības uz valsts kompensāciju” ar 3.daļu šādā redakcijā:

3.p.(3) Personai , kas atzīta par cietušo noziedzīgā nodarījumā, kas kvalificēts pēc KL 120., 121., 122., 127., 128. vai 129., panta ir tiesīga saņemt  valsts kompensāciju 50% no šī likuma 7.panta 2.daļas 1. un 2.punktā noteiktā valsts kompensācijas apmēra.

3. Likumprojekta anotācijas 2.punktā “Normatīvā akta projekta būtība” ir teikts, ka “Cietušajam ir tiesības uz vardarbīga noziedzīga nodarījuma rezultātā radītā kaitējuma atlīdzību pat tad, ja noziedzīga nodarījuma izdarītājs vai tā līdzdalībnieks nav identificēts vai aizturēts, vai viņu nav iespējams saukt pie kriminālatbildības Krimināllikumā noteiktajos gadījumos. Minētais neattiecas uz ceļu satiksmes negadījumos radītā kaitējuma atlīdzināšanu.” Taču likumprojekta 2.panta 3.daļā teikts, ka “likums neattiecas uz ceļu satiksmes negadījumos radītā kaitējuma atlīdzināšanu, ja tie nav vardarbīgi noziedzīgi nodarījumi”. Šī pretruna būtu jānovērš.

Sākotnējā likumprojekta redakcijā tika noteikts, ka likums neattieksies uz ceļu satiksmes negadījumos radītā kaitējuma atlīdzināšanu, jo ceļu satiksmes negadījumos kompensāciju var saņemt no apdrošināšanas kompānijām tad, kad ir noteikta vainīgā persona (ar policijas lēmumu vai strīdus gadījumā ar tiesas lēmumu), bet situācijā, kad vainīgā persona nav noskaidrota, persona var vērsties apdrošināšanas kompānijā un lūgt zaudējumu atlīdzības izmaksu no Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas garantijas (rezerves) fonda.[2]

Tādēļ ierosinām no likumprojekta 2.panta 3.daļas izslēgt šādus vārdus: “ja tie nav vardarbīgi noziedzīgi nodarījumi.”

4. Pēc likumprojekta saskaņošanas ar atsevišķām ministrijām, likumprojekta redakcijā, kas tika pieteikta Valsts sekretāru sanāksmē 2005.gada 29. septembrī un apstiprināta Ministru kabineta sēdē 2005.gada 20.decembrī tika veikta būtiska izmaiņa, kas ir pretrunā ar sākotnējo likumprojekta mērķi. Likumprojekta mērķis izriet no 2004.gada 29. aprīlī pieņemtās Padomes direktīvas 2004/80/EK par kompensāciju vardarbīgos noziegumos cietušajiem, kas nosaka tikai pamatprincipus valsts kompensācijas vardarbīgos noziegumos cietušajiem ieviešanai un minimālo kompensācijas saņēmēju loku – tīšos vardarbīgos noziedzīgos nodarījumos cietušie, atstājot valstu ziņā kompensācijas apmēra un izmaksāšanas kārtības noteikšanu. Tādēļ ļoti svarīgi, lai šajā likumprojektā tiktu ievērots direktīvā noteiktais “taisnīgas un atbilstīgas” kompensācijas pamatprincips.

Diemžēl šis princips nav ievērots, jo likumprojekta 7.panta pirmajā daļā noteikts, ka “saskaņā ar šo likumu vienam vardarbīgā noziedzīgā nodarījumā cietušajam izmaksājamās valsts kompensācijas maksimālais apmērs ir 5 minimālās mēnešalgas”. Savukārt 7.panta otrās daļas pirmajā punktā paredzēts, ka 100 procentu apmērā kompensācija tiks izmaksāta tikai gadījumos, ja iestājusies cietušās personas nāve, bet no 7.p.2.daļas otrā punkta izriet, ka 60 procentu apmērā visos pārējos gadījumos. Tātad personas nāves gadījumā viens cietušais saņems 450LV, bet visus pārējos gadījumos 270LVL.

Šāds kompensācijas apmērs nav uzskatāms par “taisnīgu un atbilstīgu”, likumprojekta izstrādes gaitā darba grupa, kuras sastāvā bija arī PROVIDUS eksperte vienojās par kompensācijas maksimālo apjomu – 20 minimālās mēnešalgas – 1800LVL.

Viennozīmīgi cilvēka dzīvības vērtība naudā nav izsakāma un neviena summa nebūs pietiekama, taču šīs kompensācijas mērķis ir palīdzēt arī mirušās personas tuviniekiem, arī bez apgādnieka palikušiem nepilngadīgiem bērniem vai citām apgādnieka palikušām personām.   

PROVIDUS apzinās argumentus par valsts ierobežoto resursu daudzumu, taču “taisnīga un atbilstīga” kompensācija paredz to, ka kompensācijas apmērs ir pietiekams, lai cietušais varētu vismaz segt ārstēšanas izdevumus, kas radušies noziedzīga nodarījuma seku rezultātā, kompensētu darbspējas zudumu, kā arī personas nāves gadījumā nodrošinātu adekvātu atbalstu apgādājamiem. Gan salīdzinot ar citu Eiropas Savienības dalībvalstu noteiktajiem maksimālajiem kompensācijas apmēriem, gan arī ar kaimiņvalstu – Igaunijas (2240 LVL) un Lietuvas (2646 LVL), Latvijā noteiktais apmērs ir uzskatāms par niecīgu pabalstu. Ņemot vērā to, ka valstij ir paredzētas regresa tiesības par cietušajam izmaksātās kompensācijas piedziņu no vainīgā, kā arī KPL paredzētā nodeva cietušo valsts kompensācijas  fondam, iespējamās bažas par līdzekļu trūkumu kompensāciju izmaksām šķiet nepamatotas.

Tādēļ ierosinām likumprojekta 7.panta pirmā daļā paredzēto kompensācijas apmēru – 5 minimālās mēnešalgas pārskatīt un palielināt vismaz līdz 20 minimālajām mēnešalgām vai likumprojektā iekļaut pārejas noteikumus, kas paredzētu pakāpenisku kompensācijas apmēra palielināšanu.

Ņemot vērā ieteikumu nr. 1. par “vidēja smaguma miesas bojājumu” iekļaušanu likumprojekta 1.panta redakcijā, ierosinām kompensācijas apmērus pārskatīt un likumprojekta 7.pantu 2.daļu izteikt šādā redakcijā.

(2) Kompensācija tiek izmaksāta:

1) 100 procentu apmērā , ja iestājusies cietušā nāve;

2) 70 procentu apmērā, ja cietušajam nodarīti smagi miesas bojājumi vai aizskarta cietušā dzimumneaizskaramība;

3)  50 procentu apmērā, ja cietušajam nodarīto vidēja smaguma miesas bojājumi.

Ņemot vērā PROVIDUS līdzšinējo līdzdalību un ieguldījumu šī likumprojekta izstrādē, ceru, ka radīsiet iespēju PROVIDUS ekspertei Ilzei Dzenovskai piedalīties šī likumprojekta tālāka izskatīšanā Juridiskajā komisijā.

____________________________________ 

[1] Likuma “par Krimināllikuma spēkā stāšanās un piemērošanas kārtību”  3. pielikums

[2] Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas likuma 44.pants.