A. god. Oskaram Spurdziņa k-gam
Latvijas Republikas Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas priekšsēdētājam
Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija jau divos lasījumos ir atbalstījusi grozījumus Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likumā. Grozījumi paredz, ka turpmāk ikviens būs tiesīgs saņemt informāciju par konkrētas personas amata algu, piemaksu apjomu un raksturu, tostarp saņemot tādu informāciju, kas attiecas uz tās veselību un ģimenes apstākļiem. Komisijas locekļu izteikumi publiskajā telpā liecina, ka šādu grozījumu mērķis ir nodrošināt, lai vairs netiktu pieļautas nepamatotas izmaksas personām no valsts budžeta, un novērst iespēju, ka neatļautā kārtā iegūti dati no valsts reģistriem tiek izmantoti „pret” valsti.
Šobrīd piedāvātā redakcija paredz, ka strukturālas valsts pārvaldes problēmas tiek risinātas uz būtiska konkrētas personas tiesību ierobežojuma rēķina, kurš, ļoti iespējams, ir pretrunā ar Satversmē ietvertajiem un likumdevējam saistošajiem tiesību principiem – tostarp vienlīdzības un samērīguma principiem. Turklāt izvēlētais risinājums nesniedz pārliecību, ka ar to tiks sasniegts cerētais mērķis. Atklātība nav panaceja, bet gan politikas rīks, kura optimālai darbībai ir nepieciešams, lai īstenotos arī citi priekšnosacījumi.
Sabiedriskās politikas centrs PROVIDUS ir ilgstoši un aktīvi rosinājis un atbalstījis atklātības principu stiprinošu normu iekļaušanu rīcībpolitkas dokumentos un normatīvajos aktos. Tomēr šoreiz jūtamies spiesti norādīt uz, mūsuprāt, būtiskiem trūkumiem diskusijā par konkrēto likumprojektu un aicinām deputātus nesteigties ar tik būtisku grozījumu izdarīšanu bez pietiekama izvērtējuma.
[1] Atklātība nav pašmērķis, bet risinājums. Likumprojektā nav skaidras sasaistes starp definēto problēmu un atklātību kā izvēlēto risinājumu.
[1.1] Atalgojuma sistēmas veidošana un kontrole ir valsts pārvaldes/iestādes uzdevums. Institūciju rokās ir gan juridiski, gan tehniski resursi (tostarp informācija), lai šādu sistēmu ieviestu un uzraudzītu.
[1.2] Atalgojuma sistēmas godīgums ir tieši atkarīgs no atalgojuma noteikšanas mehānismu (principu) izveides, iedzīvināšanas un kontroles. Konkrēta atlīdzības saņēmēja post factum plaša sabiedriska kontrole šo problēmu nerisina.
[1.3] Bez būtisku pūļu pielikšanas un resursiem vienkāršam pieprasītājam nav iespējams savākt un apstrādāt pietiekami daudz informācijas, kura ļautu pamatoti novērtēt to, vai konkrēts maksājums ir pamatots, pietiekams, liels, mazs, pelnīts vai nepelnīts. Normālā situācijā ir iespējama tikai no konteksta izrautas informācijas apkopošana.
[1.4.] Plaša konkrētas personas ienākumu izziņošana nenozīmē to pamatotības un atbilstības kontroli. Atklātība nevar tikt saistīta iespējamību, ka turpmāk iestādēs atalgojums, kuru aptver šis likums, varētu tikt noteikts citādāk.
[2] Fakts, ka persona saņem ienākumus no valsts budžeta, nepadara informāciju par konkrēta cilvēka atalgojumu jau pēc noklusējuma mazāk vērtīgu personas privātuma aizsardzības izpratnē.
[2.1] Personas finanšu informācija, tostarp arī atalgojums, tradicionāli tiek uzskatīti par konstitucionāli aizsargājamu personas privātās dzīves elementu. Šīs tiesības ir iespējams ierobežot, lai sasniegtu leģitīmu mērķi. Tā, valsts amatpersonas jau šobrīd rēķinās ar to, ka to privātuma aizsardzība ir ierobežota, publiskojot deklarācijas, kuras atspoguļo personas finanšu darbību gada griezumā un ļauj ikvienam novērtēt amatpersonas privāto interešu iespējamo ietekmi uz personas publisko darbību.
[2.2] Ierobežojot personas tiesības, no vairākiem iespējamiem risinājumiem šī mērķa sasniegšanai ir jāizvēlas to, kurš mazāk ierobežo personas tiesības un ir samērīgs, proti, kura nelabvēlīgā ietekme tiek atsvērta ar būtisku sabiedrības ieguvumu. Piemēram, tiek prezumēts, ka savas intereses deklarē tie, kuru lēmumi var būtiski ietekmēt citas personas tiesības vai valsts intereses.
[2.3.] Eksperti atzīst – personas privātuma aizskārums neizriet tikai no nelikumīgas vai apkaunojošas informācijas atklāšanas. Tādēļ, apsverot tik būtiska personas tiesību ierobežojuma, kādu paredz likumprojekts, piemērotību mērķa sasniegšanai, nav pieļaujams aprobežoties ar šaurāko iespējamo privātuma izpratni: tiem, kuri dzīvo, nepārkāpjot likumu, nav ko slēpt.
[2.4] Šaura privātuma izpratne nepamatoti un maldīgi koncentrē likumdevēja uzmanību tikai uz divām iespējamām nevēlamajām likuma sekām, domājot par tā ietekmi uz privātpersonu – informācijas atklāšanu (kura šai gadījumā šķiet nekaitīga) un personas novērošanu (kura šai gadījumā nav aktuāla).
[2.5] Likumdevējs nav apsvēris vai kā nenozīmīgus ir novērtējis vairākus būtiskus jautājumus:
[2.5.1] Personas un atbildīgo institūciju de facto nespēju kontrolēt atklātās informācijas „otrreizējo apstrādi” jeb to, ka reiz atklāta tā var tikt (pretrunā ar likumu) izmantota ne tikai cerētajā, bet arī citu, mazāk cienījamu, mērķu sasniegšanai. Šobrīd informācijas par konkrētu fizisko personu tālāka izmantošana, saskaņā ar Fizisko personu datu aizsardzības likumu, ir atļauta tikai mākslinieciskiem vai žurnālistikas mērķiem. Jebkura cita saņemtās informācijas izmantošana saistībā ar konkrētas personas vārdu būtu nelikumīga.
[2.5.2] Personai tiek liegta iespēja ne tikai kontrolēt, bet pat uzzināt, kas notiek ar tai būtisku informāciju, tostarp tādu, kura pamatoti tiek uzskatīta par sensitīviem personas datiem, piemēram, informāciju par to, ka persona ir slimojusi un saņēmusi slimības pabalstu vai zaudējusi tuvinieku. Tikai uz valsts augstākajām amatpersonām attiecināts likumisks ierobežojums neatklāt ziņas par to veselības stāvokli (likums Par valsts noslēpumu 5. pants)
[2.5.3] Likumdevējs nav apsvēris tos riskus, kas saistīti ar informācijas par konkrētu personu ilglaicīgu apkopošanu jeb agregāciju. Ir plaši atzīts, ka arī tad, ja individuālas informācijas vienības nav aizsargājamas, apvienotas tās var radīt būtisku risku.
[2.6] Nav pamatoti un starptautiskā praksē nav pieņemts iespējamo kaitējumu personai privātuma jomā vērtēt tikai tā fiziskās vai mantiskās izpausmēs. Ir jāapsver arī tā iespējamie nemantiskie un emocionālie aspekti.