Raksts

Atvērtība beidzas tur, kur sākas bailes


Datums:
29. marts, 2005


Autori

Līga Ābika


Foto: G. Dieziņš © AFI

Rusofobija, latgaliešu diskriminācija, reliģijas ietekme uz toleranci, medijos pieejamā informācija par citām pasaules valstīm – šie ir tikai daži no jautājumiem, kuros ar savu pieredzi un uzskatiem dalījās sabiedriski aktīvi Rīgas jaunieši.

“Mans kaimiņš ir krievs. Es it kā saprotu krievu valodu, tomēr ne pietiekoši – tikai pēc trim gadiem saņēmos un apsveicu kaimiņu Jaunajā gadā. Tas mūsdienu sabiedrībā ir normāli, bet tā nevajadzētu būt”, atzīst kāds dalībnieks jauniešu diskusijā, apspriežot ielu akcijas “Par laimi mēs esam dažādi” laikā notikušās aptaujas rezultātus. Tajā 63% no aptaujātajiem garāmgājējiem atzinuši, ka rasisma problēmas Latvijā ir aktuālas un jārisina[1]. Tieši rusofobiju pārdesmit jaunieši no dažādām skolām un sabiedriskām organizācijām atzina par galveno problēmu, līdzās ksenofobijai, neiecietībai Latvijas sabiedrībā un masu medijos, kas arī kļuva par apspriešanas tēmu.

Diskusijas laikā atklājām, ka lielākā daļa jauniešu ir informēti, kas ir rasisms, diskriminācija, kā izpaužas neiecietība, taču tādi jēdzieni kā „ksenofobija”( bailes no svešiniekiem, jo īpaši ārzemniekiem) un sevišķi „homofobija” (bailes no citas seksuālās orientācijas cilvēkiem) ir kaut kas jauns, lai gan pēc šo jēdzienu nozīmes izskaidrošanas problēmas arī šajā sfērā Latvijā tiek iezīmētas. Tomēr kā būtiskāko problēmu jaunieši viennozīmīgi min „rusofobiju”, skaidrojot to ar vēsturiskā mantojuma radītām latviešu bailēm būt par minoritāti Latvijā. „Latvieši jūtas, ka savā valstī tiek izkonkurēti. Tas rada bailes, kas noved pie neiecietības attiecībā pret nelatviešiem. Ļoti bieži jaunieši šādas situācijas piedzīvo, meklējot darbu. Kad vakanci iegūst krievvalodīgais, seko personīgs apvainojums, kas balstās tikai un vienīgi uz to, ka krievs pārspējis latvieti – spējas un atbilstība konkrētam darbam netiek novērtēta un ir otršķirīga,” novērojis kāds no jauniešiem. Vairākkārt diskusijā nonācām pie atziņas – lai gan dzīvojam viens otram līdzās, valodas barjera un cittautiešu draugu trūkums rada augsni stereotipiem un veicina rasistiskāku uzskatu veidošanos, pat tad, ja jaunietis to īsti nevēlās. „Latviešiem ir pārāk maz krievvalodīgo draugu un otrādi. Arī universitātē jau no pirmā kursa veidojas latviešu studentu grupas un krievu. Vēlāk tās sašķelt ir neiespējami un neviens vairs to necenšas,” bija viena no atziņām. Aizspriedumi un neiecietība mazinās, ja jaunietim ir draugi no dažādām kultūrām, jo tad atvērtība rodas pieredzes ceļā. Piemēram, kāda jauniete sacīja, ka viņas latviešu draugi ir tuvāki nekā krievvalodīgie, bet viņas ģimene, kurā tiek runāts krieviski, to nespējot saprast. Jaunieši arī ievērojuši, ka problēmas bieži rada daži spilgti kādas grupas pārstāvji, kuru ietekmei pakļaujas pārējie: ”Mans klasesbiedrs „skinheads” regulāri piesējās vienai krievu meitenei, apzināti meklēja strīdus, un viņa viedokli neviens nevarēja mainīt”. Pēc jauniešu atzinuma īpaši ietekmīga persona ir skolotājs, kas veido priekšstatus un reizēm pirmos viedokļus par lietām, kas ir bijušas svešas. Piemēram, „ja skolotājs atklāti klases priekšā pasaka, ka homoseksuālisms ir nosodāms un kaitē sabiedrībai, tad vairums skolnieki pakļausies šim subjektīvajam viedoklim un izrādīs nosodījumu, redzot divus vīriešus sadodamies rokās,” domā kāds no diskusijas dalībniekiem. Jaunieši akcentē, ka nepareiza izpratne, kas veidojas vai nu ģimenē, vai skolā, vai draugu lokā, visbiežāk veidojas pieredzes trūkuma un nepietiekamas informācijas dēļ. Tomēr jauniešiem ir salīdzinoši viegli mainīt savu viedokli un principus, apzinoties, ka ir kļūdījušies. Bet vai mūsu sabiedrībai kopumā nav kauns mainīties – tas jau ir cits jautājums.

Jaunieši norādīja, ka visvairāk Latvijā no neiecietības cieš čigāni, krišnas, krievi, cilvēki ar melnu ādas krāsu, homoseksuāļi, AIDS slimnieki, kā arī citu slimību un atkarību cilvēki. Šīs grupas visbiežāk tiek diskriminētas pat ļoti atklātā veidā – ar vardarbību, draudiem, apsaukāšanu, atklātu novēršanos, tomēr visbiežāk rasisms izpaužas slēptā veidā, caur nevēlēšanos iepazīt, palīdzēt. Problēma esot bailes no nezināmā, vieglprātīga attieksme, kā arī vecāku cilvēku negatīvās attieksmes uzspiešana jauniešiem. Piemēram, „braucot tramvajā daudzas reizes nācies uzklausīt vecāku tantiņu stāstījumus par to, ka „melnajiem” jau nu Latvijā neesot ko darīt un lai tik braucot atpakaļ uz mājām. Zinot, ka šis viedoklis ir aplams, tomēr bieži jaunieši tantiņām neprotestē,” novērojis kāds jaunietis. Tika secināts, ka problēmas bieži rodas no neizdiskutētiem jautājumiem, tādēļ jauniešiem būtu biežāk jāizsaka savs viedoklis un jāpieturas pie tā, pat ja tas atšķiras no vecāku cilvēku viedokļa un ne vienmēr ir viegli izdarāms – jāmācās paņemt no vecākām paaudzēm labāko un atmest neiecietību.

Dzīvas diskusijas izraisīja jautājums, vai Latvijā netiek diskriminēti latgaļi. „Vārds „čangalis” sabiedrībā bieži vien tiek lietots tik pat nicinošā formā kā „negro”. Vecāki neļauj saviem bērniem runāt latgaliešu valodā, jo baidās, ka viņus vēlāk dēļ atšķirīgas izrunas diskriminēs,” sacīja meitene no Latgales. Citi gan iebilda, ka “čangalis” vairumā gadījumu tiekot lietots kā nekaitīgs epitets, taču nelielu šoku diskusijas dalībniekos radīja konkrēts diskriminācijas piemērs: „ Skolā izloksnes dēļ man neļāva vadīt skolas pasākumu, jo akcents traucējot uztvert teikto.” Šis piemērs aizskāra vēl vienu nozīmīgu tēmu – pilsētnieku neiecietību pret lauciniekiem. Tā visbiežāk izpaužas skolās, kad piederība pie ne tik labklājīga sociālā slāņā ir pamats atstumšanai, apsaukāšanai, pat fiziskai ietekmēšanai. „Man skolā regulāri tiek piekauts kāds zēns, kurš nāk no Latgales, no ne pārāk turīgas ģimenes un runā ar nelielu latgaliešu akcentu. Viņš ir viens no visgudrākajiem klases puišiem, bet dažiem tas nepatīk un pilnīgi neinteresē,” stāstīja kāds no sarunbiedriem. Jaunieši arī uzskata, ka rasisma problēmas vairāk parādās pilsētās: “laukos cilvēki ir draudzīgāki, izpalīdzīgāki, ne tā kā Rīgā, kur, ja tu nokrīti un nespēj piecelties, tad tā arī paliksi guļam un visi tev ies garām”.

Interesants bija arī vērojums, ka cilvēki tiek vienlīdzīgāk vērtēti reliģiozajā sabiedrības daļā – ticīgie, jo īpaši jaunieši, pieņem cilvēkus, kādi nu viņi ir, un uzskata katru par vērtīgu. “Esmu novērojusi, ka ticīgā sabiedrības daļa ir mazāk rasistiska, jo tur dominē sadraudzība vairāku kultūru ietvaros. Ar vien vairāk jaunieši pievēršas reliģijai, iet draudzēs, jo viņi meklē veidu, kā vērsties pret neiecietību un negatīvo sabiedrībā,” uzskata kāda jauniete. Tomēr diskusijas dalībnieki norādīja, ka nereti tiek diskriminēti netradicionālo reliģiju pārstāvji, kā Jehovas liecinieki, krišnas, kaut arī šīs ticības sludina toleranci. Šis paradokss tiek skaidrots ar bailēm no nezināmā un dabisku vēlmi no tā novērsties.

Diskutējot par asociācijām, kas sabiedrībā ir nostiprinājušās par dažādām grupām (piemēram, „čigāns – zaglis”, „musulmanis – terorists”), nonācām pie atziņas, ka svarīgs faktors ir informācijas trūkums. Jaunieši uzskata, ka šāda domāšana mazinātos, ja vairāk tiktu atspoguļota kultūru daudzveidība un par šo grupu pārstāvjiem informācija parādītos no dažādiem redzes leņķiem. Te tad arī pievērsāmies jautājumam par mediju lomu rasisma un neiecietības veicināšanā sabiedrībā. Dominēja viedoklis, ka mediji pārāk akcentē negatīvo informāciju un ka šis negatīvais savukārt atkal rada negatīvo – neiecietību un rasismu. Bieži vien rodas iespaids, ka medijos atspoguļotais nav objektīvs, ka izklāstītais ir konkrēta indivīda viedoklis, nevis fakti. „Es nesaprotu, kāpēc mums neliek domāt pašiem? Viss tiek tiešā vai netiešā veidā pateikts priekšā,” sašutis norādīja kāds jaunietis. Arī citi pievienojās viedoklim, ka mediji Latvijā pārāk maz informē par dažādām kultūrām un citām pasaules valstīm, jo īpaši Āfriku, Latīņameriku, Āziju. Vēl sabiedrību šķeļ dažādās pozīcijas krievu un latviešu presē, kas vistiešākajā veidā rada neiecietību starp latviešiem un krieviem. Jaunieši uzskata, ka medijiem būtu jāveicina iecietīgākas sabiedrības veidošanās, nevis otrādi: „Medijs ir mūsdienu sabiedrības modeļa tiešs veidotājs. Ja rasisms netiek medijos nosaukts īstajā vārdā, tad nevar gaidīt arī no sabiedrības, ka rasistiskas situācijas tiks atpazītas un nosodītas.”

Galvenā diskusijas atziņa – cilvēks ir vērtība pats par sevi un nevienam nav tiesības to noniecināt, atdalot vai pieskaitot pie kādas grupas. Latvija ir pārāk maza, lai kaut ko sadalītu, un pasaule savukārt ir pārāk liela, lai neļautu veidoties plurālistiskais sabiedrībai.

______________________________________
[1] Aptauju veica Eiropas Jaunatnes cilvēktiesību sadarbības tīkls, 19.martā pretrasisma akcijas laikā Rīgā aptaujājot 117 cilvēkus. Aptauja un 22.martā notikusī jauniešu diskusija, kā arī citas tīkla aktivitātes notika Eiropas nedēļas pret rasismu ietvaros, kas Latvijā tiek atzīmēta jau trešo gadu pēc kārtas.

Publikācija tapusi Nacionālās programmas iecietības veicināšanai ietvaros.


Eiropas Jaunatnes Cilvēktiesību sadarbības tīkls (EYHR-Net)

Eiropas nedēļa pret rasismu

Nacionālā programma iecietības veicināšanai

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!