Lai arī novēloti, tomēr nolēmu, ka daži vārdi jāpasaka par jūnija jauno politisko modes kliedzienu - atvainošanos tautai.
Vienmēr uzskatīju, ka patiesa atvainošanās ir vienkārša lieta, kurai vajadzīgs ļoti maz:
(1). Konstatējums, ka kaut kas ir noticis ne tā kā vajadzētu;
(2). Izpratne, ka pats/i (vai cilvēks/grupa, kuras vietā atvainojies) pie tā esi vainīgs – proti, varēji ko darīt savādāk tā, lai (1) nenotiktu;
(3). Publiski pasaki, ka apzinies (1) un nožēlo (2).
(4). Pasaki, ko darīsi, lai (1) un (2) neatkārtotos.
Izrādījās, ka Latvijas politiķi spēj sačakarēt pat tik vienkāršu uzdevumu. Šis premjera teksts NAV patiesa atvainošanās: “Kaut arī tā saucamajos „treknajos gados” neesmu strādājis valdības koalīcijā, šajā mirklī vēlos atvainoties Latvijas tautai par to situāciju un par tiem pārbaudījumiem, kas mums visiem kopā būs jāiztur.” Vai premjers pats saprot, PAR KO atvainojas (kas ir tā nepareizā rīcība, kas būtu jānožēlo)? Kā vārdā (savā/politiķu kā grupas)? Vai viņš zina, kā novērst (1) atkārtošanos ?
Par atvainošanām nevar uzskatīt arī pārējos politiķu izteikumus, kas sekoja neilgu laiku vēlāk. Tā visa bija tukša retorika, kuras mērķis bija drīzāk sabiedrības nomierināšana, nevis liecība par patiesu situācijas (politiķu kādreiz pieļautās nepareizās rīcības) apzināšanos.
Manuprāt, šī “viltus atvainošanās” ir simptoms, kas norāda uz dziļāku problēmu. Proti, ka nav atbildes uz jautājumu, vai Latvijā patiešām ir noticis kaut kas “ne tā kā vajadzētu”? Vai tiešām šī ekonomiskā krīze ar visām tās sociālajām blaknē tiešām ir nekompetentu makroekonomisku lēmumu sekas vai kaut kas cits?
Jo vairāk par to domāju, jo vairāk man šķiet, ka tas ir drīzāk “kaut kas cits”. Uzreiz pēc neatkarības atjaunošanas un, it sevišķi, pēc iestāšanās ES Latvijas ekonomika tika veidota tā, lai tā būtu pievilcīga spekulatīvajam kapitālam, kas iepludināja šeit daudz naudas (ar visu no tā izrietošo IKP, algu, sociālo izmaksu utt.pieaugumu), tajā pašā laikā padarot viegli ievainojumu brīžos, kad šis spekulatīvais kapitāls bēg. Pie šāda ekonomikas modeļa ir tikai dabiski redzēt straujas augšupejas un kritienus, kas ir atkarīgas no globālām norisēm. Un ja šādu ekonomisko politiku uzskata par saprātīgu, tad politiķiem nebūtu jāatvainojas par katru kritienu, tāpat kā nebūtu par savu panākumu jāuzdod katrs pieaugums.
Kas būtu noticis, ja Latvijas ekonomika tiktu veidota atšķirīgi? To mēs diez vai kādreiz uzzināsim, bet skaidrs, ka dzīves līmeņa rādītāju paaugstināšanās ne tuvu nebūtu tik strauja. Droši vien bez kreditēšanas buma Latvija šobrīd varētu būt tur, kur ir Rumānija vai Bulgārija. Es nudien neesmu pārliecināta, ka tas būtu bijis vēlams attīstības scenārijs.
Lai raksturotu manu pieņēmumu, ka Latviju piemeklējušās krīzes cēloņi nav tikai nekompetentu politiķu lēmumu rezultāts, lūk būs grafiks par 2009.gada IKP izmaiņām ES un dažās citās valstīs. Var redzēt, ka esam “līderis”, taču … daudz labāk pārvaldītā un fiskāli piesardzīgākā Igaunija krituma ziņā atpaliek pavisam maz.
1.grafiks: Krīzes “dziļums” dažādās valstīs. Dati: Eurostat
Kas vieno šī grafika “līderus” – 3 Baltijas valstis? Mēs visi ES mērogā esam pievilcīgi spekulatīvajam kapitālam, investīcijām – piemēram, Baltijas valstīs ir zemi nodokļi, nav progresīvās to likmes (skat.abus nākamos grafikus).
Grafiks 2. Nodokļu ienākumi procentos no IKP. Dati:
Atšķirībā, piemēram, no Skandināvijas valstīm mums ir daudz mazāk tā saucamo automātisko ekonomikas stabilizatoru – valsts izmaksu (algas publiskajā sektorā nodarbinātajiem, sociālās izmaksas), kas ir salīdzinoši nemainīgas ekonomiskas krīzes apstākļos, ļaujot pietiekami lielam cilvēku skaitam uzturēt līdzšinējo patēriņa līmeni un tādējādi bremzējot lejupslīdes procesus ekonomikā kopumā (jo ir kam iegādāties “privāto” preces un pakalpojumus). Man šķiet, ka, aizraujoties ar valsts “optimizāciju” (nenoliedzot, ka tur patiešām ir ko optimizēt), pat paši sev neesam spējuši atzīt rūgto patiesību ne tikai par Latvijas zemajiem nodokļiem, bet arī to, (1) ka valsts izdevumi Latvijā ES kontekstā ir zemi un (2) sociālie izdevumi – pat ļoti zemi (2006.gadā 12% no IKP, kamēr ES kopumā vidējais rādītājs – 27% no IKP)
1.karte. Valsts izdevumu % no IKP. Karte no Eurostat (2007), wikipedia. Brūns > 55%, sarkans 50-55%, oranžs 45-50%,dzeltens 40-45%, zaļš 35-40%, zils 30-35%
2.karte. Sociālās izmaksas % no IKP. 2006.gadā.Karte no Eurostat
Un ja esam pieraduši pie šādas “lietu kārtības”, tad, galu galā, ko citu varējām gaidīt? Domāju, ka pie šādas ekonomiskās politikas Baltijas valstu tautsaimniecības arī turpmāk gaida amerikāņu kalniņi – viendien dzīves līmenis sāks tuvoties ES vidējam, tad tas strauji gāzīsies lejā līdz teju trešo pasaules valstu līmenim, lai pēc kāda laika atkal strauji kāptu augšup.
Vai ir iespējama alternatīva? Kopš Godmaņa “otrreizējās atnākšanas” aizvien biežāk tiek pieminēts Skandināvijas labklājības valstu modelis, kur cilvēki jūtas pasargātāki un sabiedrība kopumā – daudz vienlīdzīgāka (Latvija pēc jaunākajiem datiem ir otra ienākumu ziņā nevienlīdzīgākā valsts ES) . Ekonomists Andris Strazds uzskata, ka tas sapnis esot “izsapņots”, jo cilvēki Latvijā nebūs gatavi maksāt augstākus nodokļus. Manuprāt, mums nemaz nav labu citu sapņu, lai atteiktos arī no šī (vai tiešām pašreizējā IKP mētāšanās augšā/lejā ir kaut kas, ko jāatzīst par neizbēgamu pat nākotnē)? Ja ne tuvākajā, tad vidēja/ilgtermiņa nākotnē mums būtu jāvirzās aptuveni “skandināviskajā” virzienā. Galu galā apmierinātības ar dzīvi indeksi runā paši par sevi – ja šo rādītāju uzlabošanu nav ilgtermiņa mērķis, tad nezinu pat, kā cienīga Latvijas ilgtermiņa vīzija varētu izskatīties.
Skaidrs tikai, ka nevar gribēt visu – gan zemus nodokļus&mazu valsti, gan augstu sociālās pasargātības līmeni. Tāpat kā nevar gribēt spekulatīvam kapitālam pievilcīgu&atvērtu ekonomiku un izvairīties no straujas lejupslīdes globālo norišu rezultātā (šeit labākais piemērs ir Singapūra, kas pēc Heritage indeksa ir biznesam pati pievilcīgākā valsts, bet arī tā ir iekļuvusi ekonomiskās krīzes cietēju 10niekā). Tās ir neiespējamas kombinācijas.
Un ja tā, tad arī atvainošanās par krīzi ir bezjēdzīga, jo gan straujas izaugsmes, gan strauja krituma iespēja bija jau sākotnēji “iebūvēta” Baltijas valstu izvēlētājā ekonomikas attīstības modelī. Cita lieta, kur politiķi gan ir vainīgi, – tas, ka viņi neizskaidroja cilvēkiem Latvijas ekonomiskās izaugsmes iemeslus un iespējamos sekas. To, ka straujai uz spekulatīvo kapitālu balstītai izaugsmei, var sekot tikpat straujš kritums, – tādēļ ņemt kredītus varētu nebūt ilgtermiņā ļoti racionāla izvēle. Tāpat Latvijas sabiedrībai vispār nekad nav ticis uzdots jautājums, vai viņi vēlas dzīvot valstī, kuras ekonomika funkcionē pēc “amerikāņu kalniņu” principa vai arī tomēr vēlas pameklēt tai alternatīvas. Tas netika izdarīts, kas liecina par Latvijas partiju sistēmas vājumu (starp tām nenotiek diskusijas par ekonomikai PATIEŠĀM SVARĪGIEM jautājumiem) un arī individuālu valstsvīru vainu. Par to gan vajadzēja atvainoties.