Rīgas dome tikko akceptējusi pirmo redakciju pilsētas Attīstības plānam līdz 2018.gadam, kas jau izpelnījies gan striktus aicinājumus to pārstrādāt un bažas par iedzīvotāju interešu ievērošanu iepretim investoru spiedienam, gan arī solījumus kliedēt šo aizdomu ēnu plāna nākamās redakcijas sagatavošanā.
Par to, uz kādiem grābekļiem plāna izstrādē jau uzkāpts, un no kādiem vēl iespējams izvairīties, šī diskusija. Tajā piedalās Rīgas domes Pilsētplānošanas pārvaldes vadītājs Pēteris Strancis, Rīgas domes Attīstības departamenta Sabiedrisko attiecību nodaļas pārstāve Dana Hasana, arhitekts Pēteris Blūms, koalīcijas Dabas un kultūras mantojuma aizsardzībai pārstāve Sandra Jakušonoka, sociālantropoloģe un Sabiedriskās politikas institūta valdes priekšsēdētāja Aivita Putniņa un Mangaļsalas iedzīvotāju iniciatīvas grupas pārstāvis Jānis Šlūke.
Kas ir Rīgas attīstības plāns un kāpēc tāds ir vajadzīgs?
Pēteris Strancis, Rīgas domes Pilsētplānošanas pārvaldes vadītājs: Rīgas attīstības plāns ir viens no pilsētas būtiskākajiem dokumentiem. Populāri runājot, tam ir vietēja likuma spēks. Atbilstoši teritoriālplānošanas likumdošanai tas nosaka pilsētas pamatattīstību tuvākajiem 12 gadiem.
Kopš 1990-to gadu sākuma Rīgas pilsētai ir bijis izstrādāts tikai viens attīstības plāns, kas ir spēkā no 1995. – 2005. gadam. Tajā brīdī bija citāda plānošanas likumdošana, atšķirīgas aktivitātes un izpratne par attīstības plānu.
Diemžēl lielākā daļa rīdzinieku tikai pavisam nesen sāka saprast, ko nozīmē pilsētas attīstības plāns. Dokumenta viens no pamatuzdevumiem ir noteikt zemes atļauto izmantošanu. Pateicoties sabiedrības iesaistīšanas akcijām, ir pieaugusi rīdzinieku, it īpaši, zemes vai namu īpašnieku profesionalitāte. Tagad, mainoties īpašuma attiecībām, lielākā daļa interesējas, kādam mērķim zemi paredzēts izmantot, un tikai tad sāk domāt par pirkšanu.
Jūs aizskārāt jautājumu par sabiedrības iesaistīšanu. Kā Jūs vērtējat iedzīvotāju aktivitāti jau notikušajā Rīgas attīstības plāna sabiedriskajā apspriešanā?
P. Strancis: Es teiktu, ka aktivitāte ir ļoti liela. Pirms uzsākt šāda veida sabiedrības iesaistīšanas kampaņu, mēs viesojāmies vairākās Eiropas pilsētās, kurās no profesionālā viedokļa ir radīti labi attīstības plāni. Konkrēti, daudz runājām ar Amsterdamas un Dublinas pilsētu pārstāvjiem par to, kā viņi ir iesaistījuši sabiedrību attīstības plānu izstrādē un apspriešanā. Salīdzinājumā ar šo pilsētu iedzīvotājiem, rīdzinieki ir bijuši vairākkārt aktīvāki.
Šķiet, tagad būtu īstais laiks diskusijā iesaistīt sabiedrisko sektoru un jautāt, kā esat izjutuši iesaisti Rīgas attīstības plāna tapšanā? Vai jūtaties uzklausīti?
Jānis Šlūke, Mangaļsalas iedzīvotāju iniciatīvas grupa: Jāsāk, manuprāt, ir ar nozīmīgāko – vides informāciju Rīgas attīstības plāna sakarā un ar to saistīto ilgtspējīgas attīstības ideju. Likumos ir noteikts, ka vides aizsardzības intereses ir jāsaskaņo ar jebkādiem citiem lēmumiem, tajā skaitā, ekonomiku, brīvo tirgu, transporta attīstību utt. Matemātiski runājot, tas ir lielums, kas jāiznes pirms iekavām. Rīgas Attīstības plānā skatījums caur vides informācijas prizmu balansē uz pienākuma robežas. To pašu var teikt par visa plāna sabiedrisko apspriešanu. Manuprāt, sabiedriskajai apspriešanai laiks – mēnesis pirms Jaunā gada – bija apzināti izvēlēts, lai ieliktu ķeksīti, bet sabiedrības iesaistīšanās nenotiktu. Turklāt Attīstības plāna sakarā nav veikts arī stratēģiskās ietekmes uz vidi novērtējums.
Aivita Putniņa, Sabiedriskās politikas institūta valdes priekšsēdētāja: Uzsākot rakstīt plānu, bija liela kampaņa. Man bija tā laime aiziet arī uz tā sauktajām brokastīm, kas notika smalkā vietā, un tur tika uzklausīti sabiedrisko organizāciju pārstāvji. Tiesa, protokols līdz mums gan nav nonācis, un arī kritika un bažas, kas tika izteiktas, plānā nav risinātas.
Otrs līdzdalības variants, ko es mēģināju izmantot, bija anketa, kurā atbildes bija jāieraksta divās rindiņās. Es nespēju ierakstīt savu redzējumu par Rīgas attīstību divās rindiņās.
Jautājums ir par to, kādas metodes izmantojam. Kā profesionāle es pamanīju vairākas problēmas, svarīgākā – netika panākta nekāda vienošanās. Cilvēki varēja izteikties, izbļaustīties, bet nebija principu, pēc kuriem ieteikumi tika apkopoti. Vadlīnijās ir noteikta gan rekreācijas zonas saglabāšana, gan savrupmāju būvēšana rekreācijas zonās. Tā ir ārkārtīgi liela pretruna!
Plānam ir jābūt vienošanās aktam vai protokolam, kur ir definētas prioritātes. To var panākt ar ļoti dažādām sabiedriskās plānošanas metodēm. Varbūt tieši tas arī plānam pietrūkst – sistemātiskās pieejas. Stratēģijas sākumā ir ārkārtīgi skaista vispārējā deklarācija – ilgtspējīga pilsēta, iespējas visiem, ekonomika ar augstu pievienoto vērtību attīstību, bet beidzās ar to, ka tā ekonomika ir tirdzniecība un tranzīts, kas nav nozares ar augstu pievienoto vērtību.
Sandra Jakušonoka, koalīcija Dabas un kultūras mantojuma aizsardzībai: Es minēšu simbolisku tēlu, kas, manuprāt, visprecīzāk raksturo situāciju ar sabiedrisko apspriešanu. Pie Rīgas domes ir plakāts “Es plānoju Rīgu”, uz tā ir uzzīmēts cilvēciņš, bet viņam nav mutes. Manuprāt, tieši to Rīgas dome no mums ir gribējusi un panākusi – jūs varat skatīties, bet uzklausīti netiksiet.
Piemēram, es nupat esmu saņēmusi P. Stranča parakstītu vēstuli, ka vairāk nekā tūkstoš rīdzinieku viedoklis praktiski tiek ignorēts. Vienkāršoti runājot, vēstulē ir teikts: “Paldies! Tiksimies otrās redakcijas apspriešanā!” Bet mēs neprasījām pliku paldies, mēs teicām, ka šī pirmā redakcija nekam neder, apturiet, pārstrādājiet, padariet likumīgu. Tāpēc uzskatu, ka man ir pamats teikt – Rīgas domes uzstādījums bija “Muti ciet, sabiedrība!”.
Dana Hasana, Rīgas domes Attīstības departamenta Sabiedrisko attiecību nodaļa: Par sabiedrisko apspriešanu gribētu teikt pāris vārdus. Pirmkārt, jāatzīmē, ka plāns ir plaša satura dokuments, kur diemžēl vide nav vienīgā un dominējošā sadaļa. Veidojot šo sabiedrisko apspriešanu, izliekot kartes un shēmas, domājām par tām daudzajām interesēm, kas ir iedzīvotājiem, piemēram, veloceliņiem, zaļajām zonām, apbūves iespējām utt.
Otrkārt, Latvijā spēkā ir Ministru kabineta noteikumi, kas oficiāli nosaka kārtību, kādā jānotiek sabiedriskajām apspriešanām. Tie ir absolūti sausi un pasaka tikai to, cik ilgā laikā jāveic katras redakcijas sabiedriskā apspriešana. Netiek noteikti konkrēti pasākumi, kas jāveic. Varam teikt, ka notikušais ir bijusi iniciatīva un izdoma. Protams, tas ir diskutējams jautājums, vai tā ir bijusi veiksmīga vai neveiksmīga. Jāatceras, ka reizē tas ir arī finanšu jautājums.
Uzsākot runāt par plānu, tika iecerēta plašā akcija – “Es daru Rīgu!”. Galvenais mērķis bija cilvēkus aktivizēt, lai līdz iedzīvotājiem nonāktu ziņa, ka uzsākts darbs pie Rīgas attīstības plāna. Savukārt, runājot par plāna pirmās redakcijas apspriešanu, likumdošanu neesam pārkāpuši, tieši otrādi, esam centušies izmantot savu kapacitāti, piedāvāt tematiskās diskusijas, tikšanās ar iedzīvotājiem utt. Protams, es varu piekrist kolēģiem, ka dažkārt līdz iedzīvotājiem nenonāca atbilde.
Tātad sabiedriskā apspriešana ir notikusi tā, kā noteikts likumdošanā. Tomēr jautājums paliek – vai iedzīvotāju intereses tiks ņemtas vērā?
D. Hasana: Protams, ir daudz un dažādas pretrunīgas intereses, kas jāņem vērā Rīgas attīstības plānā. Mēs esam izveidojuši tikai skeletu, kas pēc tam tiek papildināts ar profesionāļu ieteikumiem, pētījumu rezultātiem, iedzīvotāju ieteikumiem, kas ietekmē viena vai otra faktora iestrādāšanu vai neiestrādāšanu plānā. Galu galā jāatceras, ka rezultātā lēmumu pieņem politiķi.
P. Strancis: Attiecībā par S. Jakušonokas minēto vēstuli, es gribētu viņai uzdot pretjautājumu. Kādu vēstuli Jūs gribējāt sagaidīt – lai mēs apturam plānu, sākam visu no jauna? Tas būtu pareizais ceļš? Es pilnīgi nepiekrītu. Mēs nevaram sēdēt pie baltas papīra lapas un ilgi runāt par to, ko un kurai iedzīvotāju, investoru grupai dot. Vajadzīgs dokuments, pie kura mēs varam apsēsties un runāt. Pagaidām ir tikai dokumenta projekts. Tam nav nekāds juridisks spēks. Tomēr viens ir skaidrs – visas intereses mēs nekad nevarēsim ņemt vērā.
Cik lielai ir jābūt iedzīvotāju aktivitātei vai iebildumiem, lai kaut kas tiktu mainīts vai labots Attīstības plāna projektā?
P. Strancis: Piemēram, Uzvaras parks ir spilgts piemērs. Par to ir saņemts ļoti daudz vēstuļu un iebilžu.
Cik daudz ir “ļoti daudz”?
D. Hasana: Kopumā bija vairāk nekā 4800 rakstisku priekšlikumu, no tiem aptuveni 1300 priekšlikumi par to, ka Uzvaras parks saglabājams kā zaļā pamatne.
P. Strancis: Kopumā iezīmējās trīs tēmas, par kurām cilvēki runāja visaktīvāk – Uzvaras parks, osta un mazdārziņi[1]. Tad ir skaidrs, ka par šīm tēmām ir jādiskutē tālāk un jārunā. Piemēram, par Uzvaras parku. Vienkāršākais lēmums noteikti ir neapbūvēt, bet par to lemj Rīgas domes deputāti. Mēs viņus informējam par sabiedrības viedokli un viņi lemj. Tas ir absolūti godīgs un caurskatāms process.
Savukārt, par ostas teritoriju – tas nav lēmums, kuru varam pieņemt uzreiz, automātiski nogriežot, pat tad, ja mēs esam saņēmuši tūkstoti vai divus tūkstošus iedzīvotāju vēstuļu. Tā jau ir sabiedriskās apspriešanas jēga – tas nav referendums. Nav iespējams pateikt skaitli, kura ir tā robeža, kad sabiedrības teiktais tiek iestrādāts. Par to lemj pašvaldības deputāti. Mēs pieņemam, ka viņi pārstāv sabiedrības iedzīvotāju vairākumu. Tomēr jāņem vērā, ka deputātiem jādomā solis uz priekšu, jautājums jāskata kontekstā. Piemēram, pieņemot lēmumu neapbūvēt kādu teritoriju, ir jādomā par to, vai pietiks līdzekļu teritorijas atpirkšanai.
Atgriežoties pie attīstības plāna izstrādes, mums ir tā iespēja pajautāt arī arhitektam, kurš piedalījies Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības plāna izstrādē, kā notiek plāna izstrāde? Vai no Domes puses tiek saņemtas norādes par iedzīvotāju iesniegtajiem priekšlikumiem, vai arī Jums ir pilnīgi brīvi iespējams radīt savu profesionālo vīziju?
Pēteris Blūms, arhitekts: Es domāju, ka Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības plānam bija samērā normāla iepriekšējā iestrāde, kurā notika sabiedrības aptaujas. Tika noskaidrots sabiedrības viedoklis, kur galvenokārt izkristalizējās rīdzinieku konservatīvisms. Rīdzinieki nav radikāļi, viņi drīzāk vēlas mierīgu nevis spontānu un eksplozīvu attīstību. Bija jārēķinās ar daudz un dažādiem institūciju ierobežojumiem, tajā skaitā arī no Pieminekļu aizsardzības valsts inspekcijas. Bet ne mazāka loma bija arī profesionālajai pieredzei un redzējumam.
Tagad apspriežot otro redakciju, vislielākie iebildumi bija no arhitektu sabiedrības puses. Tas nav pārsteidzoši, jo iedzīvotāji izteica vēlmi par mierīgu attīstību, kamēr arhitekti parasti aizstāv eksplozīvās attīstības tendences. Bet vispār vēsturiskā centra plāna, arī otrās redakcijas apspriešana, bijusi ļoti mierīga.
A. Putniņa: Jā, izvēlētais laiks bija neizdevīgs. Pirms Ziemassvētkiem praktiski nebija iespēja tikt klāt.
D. Hasana: Kam nebija iespēju? Rātsnams ir atvērts un publiski pieejams. Cilvēki gāza mūs nost. Par to arī prese rakstīja. Mēs uzskatām, ka ir bijusi liela aktivitāte.
A. Putniņa: Nav runa par stāstīšanu, bet gan par lasīšanu. Dokuments ir diezgan apjomīgs un prasa laiku, lai salīdzinātu Rīgas vēsturiskā centra attīstības plāna pirmo redakciju ar otro. Tajā nebija uzskatāmi parādīts, kas ir un kas nav mainīts.
D. Hasana: Varbūt šeit ir jāpiekrīt.
P. Strancs: Es gribēju piebilst, ka tas nekādā gadījumā nebija tīšām – rīkot sabiedrisko apspriešanu pirms Ziemassvētkiem. Es arīdzan piekrītu, ka tas nebija gada ideālākais brīdis. Tomēr ir vairāki aspekti, kāpēc tā notika. Mēs gribējām abus plānus [Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības plāna otrā redakcija un Rīgas attīstības plāna pirmā redakcija – aut.] sabiedrības apspriešanai nodot vienlaicīgi. Tā kā praktiski vēsturiskā centra plāns ir lielā attīstības plāna sastāvdaļa, mēs gribējām, lai cilvēki saprastu, kā šie plāni korelējās.
A. Putniņa: Izmantojot gadījumu, es gribēju teikt, ka mani pārsteidza attīstības plānā paustā atziņa, ka Rīgas vēsturiskais centrs ir par lielu un daudzi kvartāli satur nevis vēsturiski ievērojamas celtnes, bet gan tikai vecas un nolaistas ēkas. Šāda atziņa man šķiet nesavietojama ar vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības plānu. Jāatzīst, ka es patiešām nesapratu, kā šie divi plāni šajā aspektā korelējas. Vai Jums tiešām šķiet, ka cilvēkiem pietiek tikai ar izliktiem lozungiem un paši dokumenti nav jālasa?
Tagad tomēr atgriezīsimies pie Rīgas attīstības plāna. Katrs ar dokumentu ir iepazinies un katram ir sava versija par to, kas ir plāna pamatā? Tās ir rīdzinieku intereses, uzņēmēju, potenciālo investoru intereses?
P. Blūms: Domāju, ka dokumentā svarīgākais ir pateikts jau nosaukumā – tas ir Attīstības plāns. Attīstību virza ne katrs iedzīvotājs individuāli (viņš ir no tās atkarīgs, viņš ir ieinteresēts, saistīts ar to), bet gan tie, kuri ir gatavi attīstību realizēt. Attīstība ļoti daudzos gadījumos ir konkurents pastāvīgumam, jo maina esošo situāciju. Tāpēc varbūt iedzīvotājiem, kuri atrodas riska zonās, tas rada problēmas.
Es domāju, ka viena no problēmām plānošanā ir tā, ka mums ir šausmīgas problēmas ar speciālistiem, daudzas jomas vispār ir panīkušas kā nozares, piemēram, pieminekļu aizsardzība, restaurācija.
Es šajā attīstības plānā gribētu redzēt analītiskāku pieeju Rīgas līdzšinējās attīstības vērtējumam no vairākiem aspektiem, lai saprastu pilsētas attīstības tendences. Teiksim, ja skatāmies 1930-to gadu plānus, tur ļoti izvērsta ir daļa par to, kā pilsēta ir attīstījusies līdz tam laikam. Iepazīstoties ar materiāliem, kas bija izlikti, es kā pilsonis nevarēju saprast, kas no kā ir veidojies. Es nevarēju saprast, vai šī pilsēta ir pīrāgs vai sīpols. No tā arī rodas vairākas problēmas. Piemēram, viens no diskusijas jautājumiem ir – var vai nevar jaunajos masīvos būvēt jaunas mājas? Mana atbilde ir ļoti vienkārša – mēs nevaram atbildēt, jo mēs neesam izvērtējuši vērtības.
Un tagad uzdosim jautājumu pašiem sev – kā mēs vērtējam Ķengaragu vai Juglu? Tā ir vērtība vai nav? Piemēram, Zviedrijā, kur ir ļoti līdzīga tā laika apbūve, šīs apbūves rekonstrukcijai tiek pievērsta liela uzmanība. Viņi uzskata, ka tā struktūra pati par sevi ir vērtīga, jo tā tiek lietota un to var uzlabot. Ja mēs šo struktūru sākam uzlabot ar to, ka atļaujam vienu tur iebūvēt, vienu tur, vienu vēl kaut kur, tad ir garām. Strukturāli Rīga nav izanalizēta. To gan vajadzētu izdarīt tiem, kas pie šī plāna strādā, gan tiem, kas to vērtē, gan tiem, kas tajā dzīvo. Mani nedaudz pārsteidz tas, ka parādās jaunie centri. Es neņemos spriest par to, vai tie ir vai nav veiksmīgi izvietoti. Rīga sastāv no virknes veco centru. Kas notiek ar tiem? Kā tie sasaistās vienotā struktūrā? Rīgas vērtība ir vēsturiskie centri ar savu sociālo identitāti. Manuprāt, tieši sociālie jautājumi ir tie, kas abos plānos vispār ir atšķirīgi no tā, kā Rietumos saprot šos plānus.
J. Šlūke: Manuprāt, attīstības plānā notiek sabiedrības šķirošana, pie tam vēl ļoti klajā formā. Sociāli spēcīgākās grupas veido vidi sociāli ne tik aktīvajām grupām. Šo modeli vajadzētu nomainīt pret tādu, kur visi aspekti ir ņemti vērā – gan sociālie, gan kultūrvēsturiskie, gan dabas jautājumi. Mūsdienās ekoloģiskie jautājumi tiek skatīti plašākā mērogā. Ekoloģija šodien nozīmē to, ka visi sabiedrības locekļi ir saistīti cits ar citu. Mākslīgi izsitot vienu no šī dabīgā līdzsvara, var būt neparedzamas sekas. Ja arī jaunajā Rīgas attīstības plānā ir runa par attīstību, tad tā ir novecojusi taisnvirziena attīstība, tas nav ilgtspējīgas attīstības modelis.
A. Putniņa: Es piekrītu P. Blūma teiktajam, ka tiešām pietrūkst skatījuma uz pilsētu un uz reģionu kopumā. Šis plāns patiesībā ir drauds attīstībai. Kāpēc? Viens no svarīgākajiem jautājumiem ir jautājums par esošajiem centriem – kāda būs to loma, ja uzbūvēs plānotos jaunos centrus? Tāpat plānā pilnībā nav risināts jautājums par mājokļu sektoru un ekonomisko attīstību. Analīzē rakstīts, ka Rīga jau tagad zaudē gan Tallinai, gan Viļņai. Bet situācija pasliktināsies. Tas plāns, kas ir radīts, nedod priekšrocības. Tāpat mums nav ideju, kā pārdot Rīgu kā Baltijas reģiona metropoli.
Intereses, kas gūst pārsvaru tekstā, ir tās pašas investoru intereses divās nozarēs: tirdzniecībā un tranzītā. Tāpat pārsvaru gūst turīgo rīdzinieku intereses, neskatoties uz to, ka Rīgu vada sociāldemokrāti. Dīvaini ir plānā lasīt par plānoto privātmāju skaita pieaugumu. Savukārt netiek runāts par tiem 60% rīdzinieku, kas dzīvo blokmājās. Jā, tiek atzīts, ka nav mājokļu politikas un līdz 2018. gadam tās arī nebūs. Tie ir ārkārtīgi sāpīgi un būtiski jautājumi.
Ja lasa plānu un skatās no interešu viedokļa, tad tie, kas iegūst, ir investori specifiskajās nozarēs, kas līdz šim nav devušas taustāmu labumu un atspērienu, lai pilsēta tiešām kļūtu par reģiona metropoli. Man šķiet, ka pilsētai būtu jāveicina tādas investīcijas ekonomikā, kas dotu attīstības grūdienu. Piemēram, ja runājam par apbūvi, būtu nepieciešama atbalsta politika, noteikti finanšu instrumenti, nodokļu atlaides, kas tiek piešķirtas, lai cilvēkiem palīdzētu uzbūvēt ko tādu, kas pilsētai patiešām ir vajadzīgs. Plānā būtu jābūt uzrakstītiem principiem.
Domāju, ka cilvēkiem, piemēram, nekas nebūtu pret Doma laukuma apbūvi, bet daudzi jau gara acīm skata atkal kaut kādu bezizmēra monstru, kas apsegs visas tuvumā esošās ielas. Tāpēc cilvēkiem arī ir paniskas bailes no būvēšanas. Un jāsaka, ka plāns šīs bažas pastiprina. Tur dominē šīs intereses – uzbūvēt lielveikalu, paplašināt ostu. Tur nav sociālo garantiju. Pašā plānā jau ir atzīts, ka līdz šim ir dominējušas investoru intereses un līdzšinējais plāns nav pildīts. Es neredzu, ka plānā būtu uzrakstīts, ko darīt, lai tas tā vairs nebūtu. Līdz ar to plāns ir tāds obligāts atskaites papīrs, un nav pārliecības, ka uzrakstītais varētu tikt pildīts. Piemēram, plānā ir atrodama arī tāda ģeniāla frāze, ka stratēģiju diez vai izdosies pildīt, jo Domes darbiniekiem ir savi tiešie darba pienākumi un, lai pildītu stratēģiju, ir nepieciešama papildus morālā un materiālā stimulācija. Tas norāda uz darba organizācijas problēmām. Tātad kopumā ir divi galvenie aspekti – pats plāna teksts jau, man šķiet, ir drauds pilsētas attīstībai, turklāt plānā nav iestrādāti teju nekādi izpildes mehānismi.
S. Jakušonoka: Mēs uzskatām, ka attīstības plāna pirmā redakcija ir jāaptur, jāizstrādā ietekmes uz vidi novērtējums. Tajā jābūt ietvertam gan kultūrvēsturiskā mantojuma, gan ietekmes uz sabiedrību, gan arī vides jautājumu novērtējumam. Tikai pēc šāda izvērtējuma varētu dot deputātiem iespēju balsot par plāna pirmo redakciju. Uzskatu, ka vismaz pagaidām plāns ir nelikumīgs.
Ja runājam par plānu vispārīgi, tad tā sadaļa, kur ir runāts par ostas attīstību, tam visam nav nekāda sakara ar rīdzinieku interesēm.
J. Šlūke: Vēl viena interesanta lieta ir ar Natura-2000 teritorijām.
P. Strancis: Jā, tā patiešām ir viena interesanta tēma. Interesantākais ir tas, ka šīs Natura-2000 teritorijas pašvaldība vispār nav apstiprinājusi. Vai Jūs to saprotat, ka tas ir absurdi?
J. Šlūke: Tas nemaz pašvaldībai nav jādara, to izdara Eiropas Komisija. Tas ir tieši tas absurds, par kuru mēs runājam. Jums tiek prasīts uzrakstīt sacerējumu par gaišo nākotni, bet jūs, atvainojiet par salīdzinājumu, mums pasniedzat tualetes papīru, pie tam vēl diezgan netīru.
P. Strancis: Par šīm Natura-2000 teritorijām pat nav prasīta pašvaldības rekomendācija. Cik man zināms, Latvija vispār ir pasteigusies šo sarakstu iesniegt pati pirmā, neizvērtējot, kādas var būt sekas.
J. Šlūke: Nosacījumi par vides jautājumiem, īpaši aizsargājamajām teritorijām Eiropas Savienībā ir definēti kā Agenda-21. Tiem ir jābūt kā pamatam.
P. Strancis: Jā, es saprotu, Jūsu piedāvājums ir Rīgu izveidot par brīvdabas muzeju.
J. Šlūke: Nē, mūsu piedāvājums bija Rīgas attīstību veidot saskaņotu un ekoloģisku, nevis kaut kādas šauras kliķes ekonomisko attīstību.
Tātad arhitekts P. Blūms norāda uz vairākām problēmām attīstības plānā. Nevalstiskais sektors saka, ka arī šajā plānā dominējošās ir investoru intereses. Dosim vārdu Rīgas Domes pārstāvjiem, lai viņi izskaidro, kam tad šis plāns ir rakstīts.
P. Strancis: Jā, es pilnībā piekrītu, ka šajā plānā ir virkne nodaļu, kas nav izstrādātas perfekti, trūkst analīzes. Es vēlreiz saku: tā ir tikai plāna pirmā redakcija. Mēs esam izstrādājuši dokumentu, mēs to nododam sabiedriskajai apspriešanai un tad ar to strādājam tālāk. Mēs ņemam vērā sabiedrības, deputātu ierosinājumus.
Plānu esam centušies veidot maksimāli liberālu. Iespējams, ka esam aizgājuši liberālismā drusku par tālu. Varbūt, ka mūsu sabiedrība nav tam gatava.
Runājot par jaunajiem centriem, domāju, ka tas ir būtisks aizrādījums. Es domāju, ka mēs to ņemsim vērā, paanalizēsim šo situāciju vēl nopietnāk.
D. Hasana: Es teikšu pavisam īsi. Neesmu profesionāls arhitekts, bet strādājot redzu, cik smagi top šis dokuments. Tā ir sintēze, kur ņemts vērā gan iedzīvotāju, gan uzņēmēju, gan profesionālu plānotāju viedoklis. Man šķiet, ka kopumā sabiedrība neapzinās vienu lietu – cilvēks nevar būt eksperts par saldējamām iekārtām un kulināriju. Es domāju, ka ir jādod iespēja profesionāļiem spriest un tikai tā mēs nonāksim pie labākā risinājuma. Mūsu sabiedrībā, manuprāt, ir pārprasta demokrātija – visi grib spriest par visu.
Plāna projektā atzīts, ka ar iepriekšējā plāna ieviešanu dzīvē īsti nav veicies, dominējošās pār pilsētas attīstību bijušas investoru intereses. Vai ir domāts par to, kā no šīs problēmas izvairīties jaunā plāna darbības laikā?
P. Strancis: Ir viena slikta lieta, kas pēdējā laikā parādās arvien vairāk – investori tiek uztverti kā ļaunais bubulis. Patiesībā mums būtu jāpriecājas, ka tādi investori vispār ir un iegulda šeit savu naudu.
Es varu pilnīgi atklāti pateikt, kura līdz šim ir bijusi lielākā problēma un kur visvairāk veidojušās domstarpības. Galvenā problēma ir bijusi plāna detalizācija. Tas tika veidots kā rāmis, ietvars. Mūsu likumdošana noteica, ka šis ir tikpat saistošs kā detālplānojums. Līdz ar to teritorijas atļautā izmantošana caur šo ne visai precīzo plānu tika noteikta ļoti detalizēti. Lietas, kas nebija precizētas, radīja ļoti daudz domstarpību. Es domāju, ka šī detalizācija izskaudīs ļoti daudz tā, ko Jūs sauciet par investoru interesēm. Kad veidojas spiediens? Tad, kad nav īsti skaidri spēles nosacījumi.
Aktuāls ir jautājums, kā Jūs izvairāties no šīm investoru interesēm plāna izstrādes gaitā?
P. Strancis: Izstrādes procesā? Kādā veidā Jūs to domājat?
Nav noslēpums, ka jebkura dokumenta tapšana tiek uzskatīta par lobēšanai sekmīgāko posmu.
P. Strancis: Jums ir kaut kādi konkrēti gadījumi, par kuriem gribat runāt?
Kāpēc jāmin konkrēti gadījumi? Kā Jūs izvairāties no ieinteresēto pušu spiediena dokumenta izstrādes laikā?
P. Strancis: Es gribu izstāstīt vienu konkrētu gadījumu. Kad notika Rīgas vēsturiskā centra plāna pirmā sabiedriskā apspriešana, Arhitektu savienība uz sarunu bija aicinājusi arī vienu investoru, kurš būvē ēkas Rīgas vēsturiskajā centrā. Šis cilvēks atzina, ka vienīgais, kas viņu interesē, ir skaidri un visiem vienlīdzīgi nosacījumi.
Vai jaunais plāns tādus radīs?
P. Strancis: Jā, mēs šos nosacījumus mēģinām radīt pēc iespējas precīzākus. Tomēr mēs nedrīkstam arī pārspīlēt. Es domāju, ka runājot par teritorijas atļauto izmantošanu, digitāli pieejamā karte izskaudīs ļoti daudz domstarpību.
____________________________
[1] Rīgas Attīstības plāna 2006. – 2018. gadam pirmās redakcijas apspriešanā kopumā tika saņemti 4877 rakstiski priekšlikumi, ieteikumi, komentāri. Visvairāk rakstisko priekšlikumu saņemts pret iecerēto mazdārziņu likvidēšanu (1286), pret Mangaļsalas, Daugavgrīvas un Kundziņsalas iekļaušanu Brīvostas teritorijā (1011) kā arī pret Uzvaras parka apbūvēšanu (1331)