Vakar bija izdevība būt klāt Nacionālās attīstības padomes sēdē, kur tika pārrunāti divi saistīti jautājumi: Latvijas ekonomikas stabilizācijas un izaugsmes atjaunošanas programma un Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija 2030.gadam.
Ja pirmais dokuments ir paredzēts īstermiņa problēmu risināšanai un runā pamatā par to, kā atgriezties uz ceļa, pa kuru līdz šim esam braukuši, tad otrā dokumenta uzdevums, manuprāt, būtu meklēt jaunus ceļus uz labklājību. Un te nu rodas konflikts, jo esmu stipri pārliecināts, ka nākotnes attīstība Latvijā un pasaulē kopumā nebūs tāda kā līdz šim.
Kovboju ekonomika, kad attīstība pamatā balstās tikai uz jaunu teritoriju apgūšanu un iekarošanu, vairs nav iespējama. Gan tāpēc, ka resursu un piesārņojuma robežas ir sasniegtas, un daudzos gadījumos (piem. klimats) ir pārsniegtas, gan tāpēc, ka cilvēku skaits uz pasaules ļoti strauji aug, kas vēl vairāk palielina spiedienu uz resursiem.
Tāpēc resursu pieejamības problēmu un klimata izmaiņas mums pārvarēt neizdosies, ja mēs nemainīsim savu ekonomisko sistēmu un arī paši neatteiksimies no izaugsmes ekonomiskā modeļakā pamata pieņēmuma jebkurai darbībai. Lai arī pašlaik, krītoties pieprasījumam, resursu cenas krītas, tās visdrīzāk strauji celsies, ceļoties ekonomiskajai attīstībai (pieprasījumam).
Tāpat mūs nepaglābs arī zaļais kapitālisms, uz ko pašlaik tēmē lielākā daļa attīstīto valstu. Piemēram G20 līderu sanāksmē Londonā šogad tika nolemts “veidot iekļaujošu, zaļu un ilgtspējīgu ekonomisko atgūšanos” un “pāreju uz zaļo ekonomiku”. Diemžēl ar to ir daudz par maz, jo tādā veidā mēs īsti necīnāmies ar pašu problēmu un nerisinam tās cēloņus – pastāvīgo dziņu pēc vairāk, vairāk un vairāk. Bet Latvijas izaugsmes modelis pagaidām neiet pat tik tālu – tas pamatā koncentrējas uz finanšu stabilitātes, eksporta un investīciju (vispār) veicināšanu.
Savukārt ilgtspējīgas attīstības stratēģija lielā mērā runā par jaunu, zaļāku un sociāli taisnīgāku kapitālismu, kas pamatā balstītos uz efektivitātes palielināšana. Diemžēl taupīgāka automašīna visdrīzāk nozīmēs, ka mēs vairāk ar to braucam un gala rezultātā piesārņojums var pat palielināties (atsitiena efekts – rebound effect). Ja arī jūs nenobrauksiet vairāk ar mašīnu, jums būs jāizlemj, kur tērēt līdzekļus, ko būsiet ietaupījuši par benzīnu. Šīs alternatīvās izvēles var beigās izrādīties vēl videi kaitīgākas – piemēram atvaļinājums aizjūras valstīs. Tāpēc koncentrēšanās tikai uz ekoefektivitāti galu galā var novest tikai pie efektīvākas resursu noplicināšanas un tā paša strupceļa, tikai nedaudz vēlāk.
Tāpēc daudzi zinātnieki, aktīvisti un politiķi (Francois Schneider, Wolfgang Sachs, Herman Daly u.c.) pasaulē iestājas nevis par izaugsmi (growth), bet gan atbalsta ekonomiskās izaugsmes tempu apturēšanu (deGrowth), par labu augstākai dzīves kvalitātei un brīvprātīgajām aktivitātēm, īsākām darba stundām u.tml. Vairāk laika sev, saviem radiem un paziņām arī visdrīzāk stiprinātu sociālo kapitālu, kas Latvijā ir dramatiski slikts(neuzticība valstij un savā starpā), un tieši tāpēc pārvarēt pašreizējo ekonomisko krīzi ir vēl grūtāk.