Zatlers Godmanim, Godmanis Zatleram, pa vidu Bērziņa kvaukšķieni, tad jauna kombinācija jaunas galā, un šepte pēc šeptes.
Bet kurp mēs ejam visi kopā, nav jautājums ne Latvijas mediju, ne sabiedrības, ne politikas dienaskārtībā. Kādā sabiedrībā mēs būsim Latvijā, kādi būs jaunās pēckrīzes pasaules nosacījumi?
Pirmā atziņa, kas, manuprāt, skaidri iezīmējas gan pasaulē, gan Latvijā ir politiskās varas vēl lielāka loma ekonomikā. Un tam būs ļoti spēcīgas sekas uz sabiedrību, tās brīvības izjūtu, kā arī politisko procesu. Ekonomika līdzās Latvijā gadiem akcentētajai kultūras sfērai ir viena no svarīgākajām sabiedrības izpausmes jomām – telpa talantu dzimšanai un izaugsmei. Tieši tāpat kā kultūras sfēra saimnieciskā dzīve Latvijā iezīmējas ar pārmērīgu politisku kontroli, konkurences un inovāciju trūkumu. Diskusija par sabiedrību ar atbilstošu ekonomiku vai otrādi būtu vistas un olas dilemmas līmenī.
Katrā ziņā skaidra man ir cita lieta – milzīgais valsts parāds, ko maksāsim atpakaļ gadu gadiem un vismaz vēl vienu paaudzi, ievērojami nostiprina valsts siles pozīcijas Latvijas ekonomikā. Es tiešām nespēju vairāk nosaukt nevienu saimnieciskās darbības jomu Latvijā, ko varētu raksturot ar kaut relatīvu brīvības sajūtu. PVN likmes izmainīšanu tikai dažu dienu laikā faktiski bez jebkādas ieklausīšanās nodokļu maksātājos vērtēju kā spilgtu ilustrāciju politiskās varas pārspēkam pār (ārpus oligarhu tiešas ietekmes esošās brīvās) naudas varu. Nodokļu sloga palielināšana kopā ar konjunktūras veicināšanas līdzekļu un mērķtiecīgas valsts investīciju programmas neesamību ir politiska vietējās ekonomikas iznīcināšana, kā garnieri dabonot politiskās opozīcijas likvidāciju. Šobrīd labi ir tikai savējiem vai nejaušiem veiksminiekiem. Krīze ir aiznesusi ļoti daudz gan upper, gan vienkārši middle class brīvības sajūtas un drosmes. Politiskajai varai alternatīvu naudas resursu ir atlicis maz un tie paši ir kļuvuši vēl vairāk atkarīgi no jau pieminētās valsts siles.
Alternatīvas varētu būt jauna plikadīdas brīvības sajūta, kad ir tik slikti, ka zaudēt vairs nav nekā. Tādā gadījumā 13.janvāra grautiņi ir tikai sākums. Vai populistiska vai politiski ekstrēma raušanās pie varas siles ir tiešām vēlama un uz nākotni vērsta perspektīva valsts attīstībai, šaubos, bet dabiskas alternatīvas vairs neredzu. Neatkarīgi no attīstības scenārija paliek viens ārpus Latvijas stabilizējošs elements – donoru savtīgs pragmatisms, kas gan dabiski slieksies par labu jau varu turošajiem, varbūt, vienīgi Slakteri izņemot.. Lai gan vai Slakteris tiešām kaut ko tur..?
Otrā atziņa ir globalizēšanās. Krīze padarīja pasauli vēl mazāku. Pirmās bailes no protekcionistiskas reakcijas nacionālā līmenī ir izrādījušās maldīgas un starptautiskā sadarbība ir pamats cerībām apturēt recesiju globālā līmenī jau šogad. Pasaules ekonomikas pozitīva virzība kaut kādā mērā pavilks līdzi arī Latviju. Bet kas būs vajadzīgs globālajai ekonomikai un kam Latvijai būtu jāgatavojas? Neredzu gudras galvas par to domājam, lai gan pietiktu paņemt rokā kādu vispārēju pārskatu par pieprasījuma prognozēm globālā līmenī un darīt visu, lai sagatavotu valsti atbilstoši šīm prognozēm.
Kāpēc katru gadu pārskaitām miljonus uz Krieviju par atkarību no enerģijas piegādēm tā vietā, lai veicinātu atjaunojamo tehnoloģiju un enerģijas taupīšanas nozares? Kur ir investīcijas kaut vai nodokļu atlaižu formā biotehnoloģijām un medicīnas zinātnei, kas abas ir vienas no perspektīvākajiem ieguldījumiem nākotnē? Kur ir ieguldījumi un atbalsts informācijas tehnoloģiju nozarei? Kur ir valsts atbalstīta līdzdalība globālos risinājumos, piemēram, jaunu videi draudzīgu dzinēju vai informācijas tehnoloģiju un mehānikas apvienošanā vienā produktā? Tās ir acīmredzamas tendences, kuru producēšanas līdzdalībā būtu valsts nākotnē. Labi, arī lauku tūrismā, bet ar citu prioritātes līmeni.
Globalizēšanās nenotiek tikai politiskā un saimnieciskā šķautnē. Tā notiek arī mūsu galvās. Lielas Latvijas krieviski runājošās sabiedrības daļas informatīva dzīvošana Krievijā tam ir uzskatāms piemērs. Fiziski esot Latvijā, tu vari būt vienlaikus jebkur pasaulē, atrasties domubiedru kopās, ideju apmaiņā, mācīties, pat strādāt. Tā ir izcila iespēja ar atvērtu, modernu, uz nākotni vērstu politisko, kultūras un saimniecisko vidi gan piesaistīt jaunus augsti kvalificētus cilvēkresursus Latvijai, gan piedāvāt vietējo potenciālu pasaulei, nezaudējot cilvēkus un nodokļu naudu.
Taču manis augstāk raksturotais scenārijs, kas liek paredzēt opozīcijas vēl lielāku vājināšanos, jaunu veco politisko vidi, kuras reakcionārs un policejisks raksturs tiktu drusku atšķaidīts ar ekstrēmistiem un populistiem, noteikti neveicinās Latvijas prāta potenciāla identificēšanos ar to. Tikpat noteikti tas nepadarīs Latviju pievilcīgu globāliem cilvēkresursiem, kas bagātinātu Latvijas prāta potenciālu.
Noslēgtība un aizvērtība ir bijusi latviešu kā nācijas izdzīvošanas metode verdzībā, bet brīvību ir nesusi valdemāriskā atvērtība pasaulei. Tādas šodien nav, lai gan tā ir vienīgā atslēga pārejai spēles nākošajā līmenī.