Raksts

Atšķirīgie skatījumi uz vārda brīvību – vai kopsaucējs ir iespējams?


Datums:
14. oktobris, 2003


Autori

Artūrs Kučs


Foto: N. Mežiņš © AFI

Kriminālatbildība par valsts amatpersonu goda un cieņas aizskaršanu nebūtu pareizākais līdzeklis, kā sakārtot ar mediju ētiku saistītos jautājumus, bet tas, ka problēmas šajā laukā pastāv un ir nepieciešams risinājums, ir skaidrs.

Septembra beigās Satversmes tiesa sāka izskatīt laikraksta “Diena” galvenās redaktores S.Ēlertes konstitucionālo sūdzību par Krimināllikuma 271.panta atbilstību Satversmei. Šis pants nosaka atbildību par valsts amatpersonu goda un cieņas aizskaršanu, kā arī neslavas celšanu, paredzot par šādu nodarījumu brīvības atņemšanu līdz pat diviem gadiem. Sūdzības iesniedzēji uzskata, ka šī norma, kas paredz bargākus sodus kā vispārējie Krimināllikuma panti par goda un cieņas aizskaršanu,[1] pārkāpj Satversmes 91.pantā noteikto tiesiskās vienlīdzības principu un Satversmes 100.pantā garantētās tiesības uz vārda brīvību.

Diskusijas cilvēktiesību, krimināltiesību un mediju pārstāvju vidū par nepieciešamību paredzēt diferencētu atbildību par valsts amatpersonas goda un cieņas aizskaršanu ir izskanējušas jau iepriekš. Viedokļu atšķirības bija labi redzamas sabiedriskās politikas centra “PROVIDUS” šī gada septembrī organizētajā seminārā par goda un cieņas aizsardzību Krimināllikumā. Kādi tad ir galvenie argumenti par un pret Krimināllikuma 271.pantu, un vai šajā viedokļu sadursmē ir iespējams kopsaucējs?

Cilvēktiesību pārstāvji piekrīt, ka vārda brīvība nav absolūta un ierobežojumi, kuru pamats ir noteikts gan Satversmē, gan starptautiskajās cilvēktiesību konvencijās, var būt nepieciešami. Taču ir jāuzsver, ka ierobežojumi vārda brīvībai ir jāuzlūko kā izņēmums un nevis vispārējs princips. Kā vairākkārt norādījusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa, ierobežojumiem jābūt pamatotiem ar neatliekamas sociālas vajadzības pastāvēšanu[2]. Piemēram, seminārā tika izteikts viedoklis, ka valsts amatpersonu godu un cieņu ir iespējams efektīvi aizsargāt, izmantojot vispārējos Krimināllikuma pantus par goda un cieņas aizsardzību, ja tiesa, izskatot lietu, ņem vērā izteikumu vai publikācijas kontekstu un intereses, kurām ir nodarīts kaitējums. Turklāt, saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi, kritikas robežām attiecībā uz valsts amatpersonām un varas pārstāvjiem (izņemot tiesnešus, ņemot vērā viņu amata specifiku), vajadzētu būt nevis šaurākām, bet, tieši otrādi – plašākām.

Runājot par Latvijas Krimināllikuma 271.pantu, jānorāda uz tā izplūdušo formulējumu, augsto brīvības atņemšanas sankciju, kā arī plašo un grūti definējamo amatpersonu loku, uz kuru attiecas šī norma. Kā piemēru var minēt to, ka šī norma ietver ne tikai augstākās valsts amatpersonas, bet arī pašvaldību uzņēmumu vadītājus un to vietniekus. Arguments, ka Krimināllikuma 271.pantā nav iespējams sniegt precīzu ierobežotu amatpersonu uzskaitījumu, jo tas grautu Krimināllikuma kopējo sistēmu, vismaz no cilvēktiesību viedokļa nešķiet samērīgs un pamatots.

Savukārt krimināltiesību pārstāvji norāda uz nepieciešamību aizsargāt valsts pārvaldības intereses, uzsverot šīs normas nepieciešamību Krimināllikumā. Piemēram, tika minēts, ka Valsts prezidentes vai policijas amatpersonas goda un cieņas aizskārums ir vērtējams smagāk nekā citos gadījumos, jo ar šādu nodarījumu vienlaicīgi tiek nodarīts kaitējums šīs amatpersonas pārstāvētajai institūcijai. Turklāt tika uzsvērts, ka Krimināllikuma 271.pants pašreizējā redakcijā nekādā veidā neierobežo preses iespējas kritizēt amatpersonas, jo tas paredz atbildību tikai par apzinātu nepatiesu izdomājumu izplatīšanu. Uz šo apstākli norādīja arī prokuratūras pārstāvis, minot faktu, ka pēdējo trīs gadu laikā pēc Krimināllikuma 271.panta ir ierosinātas 28 lietas, no kurām tikai neliela daļa ir nosūtītas izskatīšanai tiesā. Būtiskākais iemesls, kādēļ lietas tiek izbeigtas vai ilgstoši atrodas pirmstiesas izmeklēšanā, ir tieši noziedzīgā nodarījuma subjektīvā puse – pierādījumu trūkums, ka bijis tiešs nodoms aizskart amatpersonas godu un cieņu vai celt tai neslavu.

Vairāki diskusijas dalībnieki gan piekrita preses pārstāvju paustajām bažām, ka Krimināllikuma 271.pantu valstī ar tik nesenām demokrātijas tradīcijām kā Latvijā amatpersonas var izmantot arī politiskos nolūkos, lai vērstos pret vienu vai otru negatīvu publikāciju.

Jāatzīst, ka pie kopējiem secinājumiem diskusijā nonākt neizdevās. Vairums gan bija vienots jautājumā par to, ka valsts amatpersonu godu un cieņu ir nepieciešams aizsargāt. Taču atšķīrās domas par pieņemamāko veidu, kā to nodrošināt. Kā vienu no pamatcēloņiem šādam atšķirīgam skatījumam, manuprāt, var minēt pušu atšķirīgos uzskatus par valsts amatpersonu un preses lomu, kā arī to attiecību regulējumu demokrātiskā sabiedrībā.

Taču, pēc manām domām, pastāv arī citi, ne tik fundamentāli, iemesli, kuru apzināšanās dotu iespēju atšķirīgos viedokļus tuvināt. Pirmkārt, skatījums uz šiem jautājumiem nereti tiek dots tikai vienas tiesību nozares ietvaros. Cilvēktiesības un krimināltiesības būtu jāaplūko nevis kā savstarpēji izslēdzošas, bet viena otru papildinošas tiesību nozares. Piemēram, tiesības uz dzīvību vai spīdzināšanas aizliegumu diez vai varētu efektīvi nodrošināt, ja par šo tiesību pārkāpumu personas netiktu sauktas pie kriminālatbildības. Savukārt, vērtējot un piemērojot krimināltiesību normas, demokrātiskā valstī ir jāņem vērā arī tie principi, kas ir noteikti cilvēktiesībās. To, ka šāda nepieciešamība pastāv, apliecina daudzi Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumi, kuru rezultātā valstīm ir bijis jāmaina atsevišķas krimināltiesību vai kriminālprocesa normas.

Otrkārt, diskusijās nereti tiek jaukta goda un cieņas aizskaršana un neslavas celšana. Ja neslavas celšana var izpausties tikai apzināti izplatot par otru personu apkaunojošus, apzināti nepatiesus izdomājumus, tad goda un cieņas aizskaršana var izpausties arī, sniedzot par personu vai tās darbībām vērtējumu, kurš var būt ass vai pat aizvainojošs. Manuprāt, pastāv būtiska atšķirība starp to, vai, piemēram, kāda amatpersona tiek apsūdzēta par valsts naudas izlietojumu savas privātmājas celtniecībai vai kukuļņemšanu, kas ir konkrēti pierādāms fakts, vai arī tiek nosaukta par “valsts mantas izšķērdētāju” tādēļ, ka kāds ir uzskatījis, ka šī amatpersona ir iegādājusies dārgāku dienesta auto vai biroja aprīkojumu nekā tas saspringtajā budžeta situācijā ir pieļaujams. Taču Krimināllikuma 271.pants un tajā ietvertā brīvības atņemšanas sankcija vienādā mērā attiecas gan uz aizvainojošu viedokļu, gan nepatiesu ziņu paušanu.

Visbeidzot, diskusijās tiek norādīts arī uz nesakārtoto mediju ētikas vidi Latvijā un pašregulācijas mehānismu trūkumu, kas nedod pamatu šobrīd no šādām normām atteikties. Šeit piekritīšu Satversmes tiesas sēdē izteiktiem argumentiem, ka kriminālatbildība nebūtu pareizākais līdzeklis, kā sakārtot ar mediju ētiku saistītos jautājumus, bet tas, ka problēmas šajā laukā pastāv un tās ir nepieciešams risināt, tika atzīts jau šā gada aprīlī rīkotajā konferencē “Mediju ētika – problēmas un risinājumi.”

Kopsaucējs, vismaz daļā no diskusijā pārstāvētajiem viedokļiem, manuprāt, ir iespējams, taču risinājumi būtu jāmeklē gan likumdošanas un tiesu prakses, gan mediju darbības pilnveidošanā. Taču jautājuma turpmāko attīstību lielā mērā noteiks tieši tas, kāds būs 28.oktobrī gaidāmais Satversmes tiesas spriedums.

________________

[1] Sk: Krimināllikuma 156 – 158.panti // Krimināllikums, pieņemts 1998.gada 17.jūnijā // “Ziņotājs”, Nr.15, 1998.gada 4.augusts.

[2] Sk. piemēram Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2002.gada 25.jūnija spriedumu lietā Colombani and others v.France


Augstākās tiesas Senāta spriedums "Par godu un cieņu aizskarošu ziņu atsaukšanu un kompensācijas piedziņu"

Diāna Hamkova "Kur robežojas vārda brīvība un goda aizskaršana", Latvijas Vēstnesis, 03.12.2002

Eiropas Cilvēktiesību tiesa

Gita Feldhūne "Tiesu prakse Eiropas Cilvēktiesību konvencijas piemērošanā: Augstākās tiesas Senāta spriedums lietā Laimonis Strujevičs pret a/s "Diena" un Aivaru Ozoliņu"

Laikraksta “Diena” pieteikums Satversmes tiesā

Par politiķa godu un cieņu aizskarošu ziņu atsaukšanu un kompensācijas piedziņu. Augstākās tiesas Senāta spriedums. Lieta Nr. SKC — 604

Valentija Liholaja "Vai Krimināllikums apdraud vārda brīvību", Latvijas Vēstnesis, 21.01.2003

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!