Raksts

Atsaukumi, nepatiesi fakti un kleptokrātija


Datums:
31. oktobris, 2012


Autori

Iveta Kažoka


Foto: oakside

Par neparasto IR/Ušakovs prāvu un mediju pienākumu atsaukt nepatiesu informāciju

Šonedēļ tapa zināms, ka Rīgas mērs Nils Ušakovs ir vērsies tiesā pret laikrakstu IR un laikraksta komentētāju Aivaru Ozoliņu, prasot 10 000 latu kompensāciju par morālo kaitējumu. Mēram nebija paticis komentētāja vērtējums, ka valdības krīze varētu būt izdevīga SC, “kas Ušakova kleptokrātu Rīgas domi pirms pašvaldību vēlēšanām arvien vairāk pozicionē kā alternatīvu valsts valdībai”. Pēc Ušakova domām, vārds “kleptokrātu” bijis nepatiesa, godu un cieņu aizskaroša ziņa.

Kleptokrātija

Nezinu, vai tā ir apzināta izvēle, vai savdabīga likteņa ironija, ka pieteikums tiesai aizsūtīts 12.oktobrī, uzreiz pēc tam, kad nāca klajā papildus fakti par skandāla “Rīgas namos” patiesajiem apmēriem. Bet pat tad, ja liktenim ar to nav nekāda sakara, politiķim tiesā apšaubīt vārda “kleptokrātija” attiecināmu uz veselu institūciju, ir … neparasti!

Līdzība! Pieņemsim, ka Solvita Āboltiņa sūdzas tiesā, ja kāds viņas vadīto Saeimu atļautos nosaukt par liberāļu, oligarhu, konservatīvo, juntas, demokrātu u.tml. institūciju. Vai Valdis Dombrovskis – ja līdzīgs apzīmējums tiktu veltīts viņa valdībai.

Neparasti.

Gribētos cerēt, ka Nils Ušakovs patiešām jūtas tik drošs par savas Domes tīrīgumu, ka uz šo institūciju vai tās depuātiem šāds apzīmējums nu nekādā gadījumā nav attiecināms. Jo pierādīšanas pienākums žurnālistam šajā konkrētajā gadījumā jau nebūs smags – nezinu, pēc kā vadījās Aivars Ozoliņš šī vārda izvēlē, bet, lai pamatotu vārdu “kleptokrātija”, sevišķi daudz pierādījumu nevajag. Kaut vai melnumi domnieku pagātnēs un aizdomīgas lietas ienākumu deklarācijās, daudzu amatu savienošanas, dīvaini reklāmas līgumi kontrolētās institūcijās vai uzņēmumos. Kaut vai “ienesīgu” amatu paturēšana tikai pašvaldības koalīcijas rokās!

It sevišķi tādēļ, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa jau sen ir noteikusi, ka žurnālistiem ir tiesības uz zināmu pārspīlējumu. Tiesas ceļā jau netiks vērtēts, cik taisnīgi ir RD saukt par kleptokrātiju, cik – ētiski, cik – estētiski. Viss, kas tiks noskaidrots: vai žurnālistam konkrētajā gadījumā juridiski bija tiesības šo apzīmējumu lietot.

Ar interesi gaidu šī strīda atrisinājumu un ceru, ka IR šo prasību būs uztvēris kā izaicinājumu visus ar RD, tās deputātiem saistītos klepto-momentus apkopot. Varētu būt ļoti interesanti klausīties, kā tiesā Rīgas mērs cenšas parādīt, kādēļ RD neatbilst nevienai no daudzajām kleptokrātijas definīcijām nevienā to elementā!

Atsaukumi un nepatiesie fakti

Šis neparastais gadījums gan mani iedvesmoja pievērsties kādam sen atliktam jautājumam. Atkal par mediju atbildību, par ko jau iepriekš esmu daudz rakstījusi. Bet šoreiz fokuss būs uz nepatiesiem faktiem un to atsaukšanu.

Neredzu problēmu iepriekš pimeinētajā IR/Ozoliņa gadījumā, bet kopumā … ne viss ir kārtībā mūsu republikā!

Lūk, salīdzināšanai divi piemēri. Ziņa, ko salīdzinoši nesen ir atsaucis portāls diena.lv un ziņa, ko atsaucis portāls apollo.lv. Manuprāt, viens ir labas un atbildīgas žurnālistikas gadījums, otrs – ļoti problemātisks, turklāt, iespējams, raksturīgs arī kopējai Latvijas informatīvajai telpai.

Kā redzat, starp gadījumiem ir divas atšķirības: 1) diena.lv nepatiesos faktus ziņā atsauca nekavējoties, kad tie tapa portālam zināmi; apollo gadījumā bija jāgaida … aptuveni 5 gadi, līdz stājās spēkā tiesas spriedums; 2) diena.lv paziņojumā ir atvainošanās gan aizskartajai personai, gan lasītājiem – turklāt izskaidrots arī tas, ko portāls darījis nepareizi; apollo – nekā tāda nav, ir tikai sausa informācija.

Šī ir nopietna problēma, kuras patiesie apjomi pat nav zināmi, jo tikai pašiem medijiem ir informācija, cik kopā viņi saņem ziņas, sūdzības par nepatiesiem faktiem. Ļoti iespējams, ka šādu sūdzību ir daudz, bet tikai retā nonāk līdz tiesai, jo, piemēram, tajos runa ir vienkārši par nepareiziem faktiem, kas nevienu neaizskar. Vai, varbūt, aizskartā persona nevēlas veltīt gadus tiesai un “liekas mierā”, pat ja medijs nav izdarījis neko, lai šo informāciju labotu.

Tiesības uz vārda brīvību nav tiesības uz nepatiesību, vārdu jēgas kropļojumu, nesamērīgiem personiskiem apvainojumiem. Katram var gadīties kļūdas, bet kļūdas ir jālabo. Tikko medijs ir pārliecinājies, ka ir nopublicēta kļūdaina informācija, šī informācija ir jāatsauc. Negaidot uz tiesu! Ja kāds ir personiski aizskarts kļūdainu faktu publicēšanas pārraidīšanas rezultātā, šai personai jādod iespēja sniegt savu atbildi.

Jā, zināmā mērā tas ir paša medija atbildībai – tiem medijiem, kas rūpējas par savu reputāciju, būtu jābūt skaidrībai, ko darīt šādās situācijās. Tas ir attiecīgā medija pašcieņas jautājums, ko novērtēs arī tā auditorijas daļa, kurai īpaši interesē saņemt kvalitatīvu informāciju. Ne velti diena.lv atsaukumu pamanīju nevis pati, bet redzot, ka tviterī daudzi sajūsminās un slavē portālu par atbildīgu rīcību. Domāju, ka šāda rīcība būtu arī profilakse pret tiesas prāvām – šis ir tas faktors, kas tiesai būtu jāņem vērā, spriežot par to, kāda ir samērīgs lēmums attiecīgajā lietā (piemēram, vai prasītājs maz ir prasījis nepatieso informāciju atsaukt, vai medijs darbojas godprātīgi un ievērojot žurnālistikas vispārpieņemtās ētikas normas, u.tml.)

Ko darīt ar tiem, kas neuzskata par savu pienākumu un atbildību pret auditoriju un iesaistītajām personām atsaukt nepatiesu informāciju? Diemžēl tur vienīgais risinājums sanāk tiesa – caur ļoti sāpīgiem naudas sodiem. Tas absolūti nav optimāls risinājums, bet … ko tad vēl?

Un nav taisnība tiem, kas uzskata, ka šī problēma skar tikai mediju ziņu sadaļas, un neskar komentārus. Eiropas Cilvēktiesību standarts šajā ziņā: pat viedoklis, vērtību spriedums var būt prettiesisks tad, ja tam totāli trūkst faktiskās bāzes (totalement dépourvu de base factuelle).

Loģiski: nevar vienkārši sadomāt faktus, ar mērķi kādu nogānīt! Nevar kādam ko pārmest, ja pārmetumam nav nekāda sakara ar realitāti!

Protams, katrā konkrētajā situācijā sasaiste starp vērtību spriedumu (viedokli, komentāru) un tā pamatošanai nepieciešamajiem faktiem atšķirsies (jo nomelnojošāks materiāls, jo rūpīgāk medijam jāpārbauda savi avoti), bet vismaz kaut kādā līmenī šai sasaistei vienmēr ir jābūt. Atkarībā no apstākļiem dažkārt pierādījumiem jābūt nopietnākiem, citkārt – ne tik nopietniem, iespējams, ir gadījumi, kad pietiktu tikai ar veselo saprātu.

Doma, ko Eiropas Cilvēktiesību tiesa atkārto no sprieduma uz sprieduma: žurnālistu vārda brīvība tiek aizsargāta tad, ja viņi atbilstoši žurnālistikas ētikai labticīgi cenšas sniegt pareizu un uzticamu informāciju.

Tas nozīme, ka žurnālists var justies visai pasargāts tad, ja viņš ir godprātīgi centies pārbaudīt nomelnojošo informāciju un viņam ir tai bijuši uzticami avoti – pat tad, ja vēlāk (pieņemsim, pēc 3 dienām, pēc 1 mēneša, pēc 5 gadiem) izrādās, ka fakti tomēr nav bijuši pareizi. Bet mūsdienu cilvēktiesību piemērošanas prakse nesargā medijus, kas pat elementārā līmenī nav pārbaudījuši aizvainojošiem apgalvojumiem pamatā esošos faktus, vai kas nav atsaukuši informāciju tad, kad noskaidrojuši, ka tā nav patiesa.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!