Šī programma par neiecietības izskaušanu Latvijā ir lielisks sasniegums. Ja tā tiks realizēta, tad dzīve Latvijā kļūs arvien patīkamāka un labāka. Liels paldies ministrijas darbiniekiem un programmas izstrādāšanas grupas pārstāvjiem, kuri virza dzīvi uz šīs problemātikas risināšanu.
Šī programma ir diezgan detalizēta. Taču, skatoties uz nodaļu nosaukumiem, var redzēt, ka ir pieminētas programmas risināmās problēmas, uzdevumi, mērķi un rezultāti, bet pats galvenais – kādas tieši darbības tiks veiktas valstī, lai to panāktu, netiek atspoguļotas. Piemēram, programmā varētu teikt, ka tiks izveidota tāda un tāda institūcija, kura apkaros neiecietību, ka tās lēmumi būtu saistoši presei, izglītības iestādēm, policijai, ierēdņiem, reliģiskām organizācijām, sabiedriskajām organizācijām, indivīdiem, u.t.t. Ja šīs institūcijas lēmumi netiks izpildīti, būs konkrētas sankcijas. Fiziskas un juridiskas personas pārkāpumu gadījumos varēs griezties konkrētā institūcijā, kas izpildīs nepieciešamās darbības situācijas atrisināšanai. Tiks doti noradījumi konkrētām ministrijām veikt grozījumus vai papildinājumus likumos, lai neiecietības apkarošana būtu realizējama dzīvē. Par neiecietības gadījumiem informāciju vāks konkrēts departaments, konsultācijas par juridisku aizsardzību bez maksas varēs saņemt tur un tur. Tādējādi programmai trūkst praktiskās puses – ko mēs reāli darīsim, lai panāktu mērķu realizēšanu. Tas salīdzināms ar situāciju, kad mums laukos vajag atnest uz mājām ūdens spaini, bet mēs savā starpā runājam par to, cik tas ir vajadzīgs, ko mēs darīsim ar ūdeni, cik smagi ir bez ūdens, bet nerunājam par to, kas tagad paņems spaini un aizies pēc ūdens, kā arī nemudinām nevienu to darīt.
Iespējams, ka programma ir tikai apspriešanās par to, ko mēs vispār gribam darīt, vai negribam neko. Tādā gadījumā programma ir diezgan veiksmīga. Bet tad jāseko aprakstam, kādi būs soļi uz programmas praktisko īstenošanu, lai tas nepaliktu vienkārši manifests.
Labi ir tas, ka programmā ir skarta tēma par neiecietības paušanu caur izglītības iestādēm, grāmatām, masu medijiem. Tas jau dos daudz izmaiņu sabiedrībā, kaut gan rezultāti izpaudīsies pēc ilgiem gadiem, tomēr tas viss ir jādara.
Problemātiskie jautājumi Latvijā sakarā ar reliģisko neiecietību vai diskrimināciju
No saviem paziņām es, piemēram, zinu, ka Kanādā ir “Multikulturālie likumi”, kuri nepieļauj, ka masu mediji negatīvi runāt par kādu no reliģiskām organizācijām, reliģijām, kultūrām – pieļaujama tikai objektīva informācija un fakti. Par pārkāpumiem noteiktas sankcijas. Mums Latvijā vajadzētu izdarīt to pašu, citādi ir ļoti grūti cīnīties ar masu medijiem, kad viņi publicē izkropļotu informāciju.
Vidusskolās vadītājiem ļoti trūkst pareizas juridiskas izpratnes par to, kā interpretēt likumdošanu saistībā ar reliģisko izglītību. Piemēram, ja kaut ko nedrīkst darīt skolā, tas nenozīmē, ka to nedrīkst darīt ārpus skolas, taču daudzu vadītāju interpretācija ir tāda, ka nedrīkst nekur. Ar to skolēni pārsvarā kļūst reliģiski neizglītoti un ar aizspriedumiem. Bet, ja pastāvētu brīvprātīgas ekskursijas uz reliģiskām organizācijām kopā ar kultūras pasniedzēju, tad daudzas problēmas tiktu atrisinātas. Starp reliģiskajām organizācijām būtu konkurence par to, lai tā īstenotu ekskursiju pa savu baznīcu vai templi, lai būtu apmierināti gan bērni (ar savu iespējamo interesi), gan skolotāji, gan vecāki. Tā būtu vienlaicīga baznīcas un valsts nošķirtības un reliģiskās izglītības mierīga līdzāspastāvēšana.
Latvijā cietumos izpaužas neiecietība pret reliģiju, jo cietumnieki nedrīkst klausīties lekcijas un kompaktdiskus ar reliģiska satura ierakstiem, kaut gan viņi gandrīz brīvi skatās video un klausās mūziku cietumos, lieto mobilos telefonus. Ieslodzītajiem gandrīz nav nekādas iespējas saņemt izglītību par nekristīgajām reliģiskām tradīcijām, cietumu kapelāni pauž vienpusīgus uzskatus.
Latvijas Civillikumā ir pieminētas desmit reliģiskās konfesijas, kuras drīkst veikt laulības, kurām ir juridiskas sekas un nozīme. Citām konfesijām tādu tiesību nav. Šeit ir likumā ietverta diskriminācija, kas arī ir jāatrisina. Vismaz jābūt kārtībai, kā reliģiskā organizācija var šādas tiesības iegūt.
Latvijā nav atrisināts jautājums par armiju jeb valsts dienestu – iespēju cilvēkam, kas pieder pie konkrētas konfesijas un neiekļaujas armijas apstākļos, vai nu vispār neiet armijā, vai veikt dienestu citādā izpildījumā. Uzņemšanas komisijai ir jādarbojas, nepaužot neiecietību pret cilvēka uzskatiem, bet gan cieņu.
Reliģisko organizāciju likumā arī ir noteikta diskriminācija pret reliģiskām minoritātēm. Ja reliģiskā organizācija uzsāk savu darbību pirmo reizi Latvijā, tad tikai pēc 10 gadiem tā var dabūt pastāvīgu reģistrāciju, bet to uzreiz iegūst organizācija, kas pārstāv tradicionālo konfesiju, kura eksistēja Latvijā līdz 1940. gadam.
Kad reliģisko organizāciju pārstāvji izplata uz ielas reliģisko literatūru un vāc ziedojumus, ir cilvēki, kas draud izsaukt policiju par naudas izspiešanu. Šī ir diskriminācija sakarā ar “reliģisko darbību”, bet no likuma puses tas nekādi nav regulēts. Ja paskatāmies ANO konvencijā “Par visa veida neiecietības novēršanu sakarā ar cilvēka ticību un pārliecību”, tur ir skaidri norādītas tiesības veikt šādu reliģisko darbību. Valstij tikai atliek izstrādāt kārtību, kā valsts apliecinātu to, ka cilvēks tiešām ir noteiktas reliģiskās organizācijas pārstāvis un tiešām ir tiesīgs to darīt, lai policistiem būtu vieglāk to saprast.
Pašvaldības Latvijā nav īpaši noskaņotas sekmēt reliģijas brīvību savā teritorijā, bieži tās liek šķēršļus jebkuriem publiskiem reliģiska rakstura pasākumiem, ar to izrādot savu neiecietību.
Būtu ļoti vēlams ar šīs programmas palīdzību atrisināt minētās problēmas. Ceru, ka tas izdosies un novēlu veiksmi šajā svarīgajā darbā.
Lūgums arī oficiālajos dokumentos vai runās nesaukt mūs par “krišnaītiem”. Pareizais mūsu nosaukums ir “vaišnavi” un “Vēdiskā tradīcija un reliģija”. Vārdu “krišnaīti” ieviesa žurnālisti, kas apliecina viņu neiecietību, bet saskaņā ar reģistrācijas apliecību mūsu konfesionālā piederība ir vaišnavu, kas lietots arī Svētajos rakstos un zinātniskajā literatūrā, un nozīmē Višnu kalps (Dieva kalps). Svētie raksti paskaidro, ka tādi Dieva vārdi, kā Višnu, Krišna, Narajana, Vasudeva, u.t.t. apzīmē vienu un to pašu personību – Dievu.
Nacionālā programma pret neiecietību. Projekts
Viedokļi par Nacionālās programmas pret neiecietību projektu