Foto: Jayme Frye
Latvija, kas vēl pirms dažiem gadiem bija atdevusi SVF savus parādus, nu saskārusies ar kādu slimību — atkarību, no kuras nav iespējams tikt vaļā bez ārējās palīdzības.
Ir pagājuši gandrīz 17 gadi kopš brīža, kad 1992.gada maijā Latvija kļuva par Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) dalībvalsti. Kaut arī tas nav ilgs laiks valsts sadarbībai ar kādu starptautisku organizāciju, tomēr varam izdarīt zināmus secinājumus par to, kāda šī sadarbība ir bijusi un kas sagaidāms tuvākajā nākotnē.
Latvijas sadarbība ar starptautiskajām finanšu institūcijām — Starptautisko Valūtas fondu (SVF), Pasaules Banku un citām — sākās jau 90.gadu sākumā. Šajos gados esam piedzīvojuši visdažādākos pavērsienus. Sākotnēji Latvijas sadarbību ar starptautiskajām finanšu institūcijām lielākoties motivēja valsts ekonomiskā situācija, jo notika sāpīgā pāreja uz tirgus ekonomiku. Latvijai vēl nebija iespējas brīvi aizņemties naudu starptautiskajos finanšu tirgos, tāpēc sadarbība ar SVF un citām organizācijām bija vienīgais risinājums. Varētu teikt, ka turpmākajos gados sadarbība ar starptautiskajām finanšu institūcijām ir izgājusi pilnu attīstības ciklu, kura augstākā fāze bija aizdevumu atdošana SVF 2004.gadā, kā arī pāreja uz donorvalsts statusu Pasaules Bankā 2007.gadā. Diemžēl jāatzīst, ka turpmākajos gados esam lielā mērā atgriezušies cikla sākotnējā punktā, pie tam — no ārējā parāda viedokļa pat sliktākā situācijā nekā 90.gadu sākumā.
1992.-1995.gads — grūtais sākums
Kā svarīgākais SVF mērķis parasti tiek uzsvērta finanšu stabilitātes nodrošināšana dalībvalstīs. Sākotnējā sadarbības fāzē tas bija ļoti būtisks mērķis arī Latvijai, jo straujais ienākumu līmeņa kritums, pārejot uz tirgus ekonomiku, vāji funkcionējošā vietējā finanšu sistēma un Latvijas mazā atpazīstamība ārzemēs neļāva pilnvērtīgi darboties starptautiskajos finanšu tirgos. Tajā pašā laikā Latvijai bija nepieciešami ārvalstu resursi, lai uzturētu valsts maksātspēju laikā, kad budžeta ieņēmumi bija katastrofāli zemi. Šajā laikā Latvija kā SVF dalībvalsts izmantoja iespēju aizņemties naudu, un 1992.-1994.gadā kopējais aizņēmumu apjoms jau mazliet pārsniedza 100 miljonus SDR[ 1 ]. Izmantojot analoģiju ar cilvēka dzīves ciklu, Latvija šajā laikā bija mazs bērns, kuram bija nepieciešams atbalsts, lai varētu uzsākt patstāvīgu dzīvi.
1995.-2004.gads — stabilizācija un aizņēmumu atmaksa
Kaut arī 100 miljoni SDR 90.gadu vidū Latvijai bija milzīgs parāds, jāatzīst, ka šo pārbaudījumu valsts veiksmīgi izturēja. Bez tam, sākot no 90.gadu vidus, sadarbība ar SVF pakāpeniski kļuva mazāk svarīga, jo šajos gados Latvijai kļuva pieejami arī daudzi citi ārējā finansējuma avoti — citas starptautiskās organizācijas, ārvalstu bankas u.c. Notika regulāras diskusijas ar SVF, un Latvijai tika piešķirtas vairākas kredītlīnijas tā saucamo rezerves vienošanos[ 2 ] ietvaros. Tomēr šīs kredītlīnijas Latvija neizmantoja, un arī kopējais parāds SVF ar katru gadu kļuva mazāks. Laika posmā no 1995. līdz 2004.gadam Latvija SVF pilnībā atmaksāja visus savus parādus. Tādējādi varam teikt, ka pirmais sadarbības cikls ar SVF bija veiksmīgi noslēdzies — Latvijas finansiālais stāvoklis bija stabilizējies, un valsts bija ne tikai kļuvusi patstāvīga — nostājusies uz savām kājām, bet arī atmaksājusi savus SVF parādus.
Tomēr jau arī šajā šķietami pozitīvajā attīstības posmā bija vērojamas zināmas nesaskaņas. Salīdzinoši nelielas domstarpības ar SVF nav nekāds jaunums Latvijā, kur budžeta pieņemšana bieži vien ir bijis visai sāpīgs politisks jautājums. Tā, piemēram, laikā no 2001.gada beigām līdz 2003.gadam Latvija un SVF regulāri diskutēja par budžeta deficīta lielumu. 2002.gada pavasarī SVF apturēja spēkā esošo rezerves vienošanos, kas gan tajā laikā neradīja būtiskas negatīvas sekas Latvijai, bet raidīja zināmu negatīvu signālu ārpus Latvijas. 2002.gada beigās beidzās Latvijas pēdējā vienošanās ar SVF, pēc kuras noslēguma līdz pat 2008.gada beigām Latvijas sadarbība ar SVF aprobežojās tikai ar regulārām konsultācijām[ 3 ]. Jāatzīst, ka Latvijas institūcijas šajā laikā SVF rekomendācijas uztvēra kā informatīva rakstura ziņojumus.
Interesentiem varētu ieteikt aplūkot SVF ziņojumus par Latviju laika posmā pēc 2002.gada[ 4 ]. Kā jau minēts, tas bija laiks, kad Latvijai vairs faktiski nebija vajadzības burtiski izpildīt SVF ieteikumus, jo nebija vairs aizdevumu, ko SVF varētu apturēt. Tomēr, aplūkojot šos ziņojumus, varam konstatēt, ka tajos ir visai daudz ieteikumu, kurus tomēr būtu bijis vērts ņemt vērā. Piemēram, 2004.gada oktobra SVF misijas ziņojumā tika īpaši uzsvērta konservatīvākas fiskālās politikas nepieciešamība fiksēta valūtas kursa apstākļos (ieteikums straujas izaugsmes laikā veidot budžetu ar pārpalikumu), ekonomikas pārkaršanas risks, kā arī iespējamie riski finanšu sektorā[ 5 ]. Straujas ekonomiskās izaugsmes radītajā eiforijā šie ieteikumi faktiski tika ignorēti. Atgriežoties pie analoģijas ar cilvēka mūžu, varētu teikt, ka Latvija bija kļuvusi par patstāvīgu personu, kas var sākt pati sevi apgādāt un pat atdot savus parādus, tomēr tai arī piemīt niķis neuzklausīt pieredzējušu cilvēku padomus.
2005.-2008.gads — SVF padomi vairs nav vajadzīgi
Nākamo Latvijas un SVF attiecību posmu faktiski varētu raksturot visai īsi, jo šajā laikā SVF turpināja sekot Latvijas ekonomikas attīstībai, bet to drīzāk varētu saukt par pasīvu novērošanu, jo Latvijai bija plaši pieejami citi finanšu resursu avoti. SVF ziņojumos iekļautās rekomendācijas parasti tika pieņemtas zināšanai. Pēc iestāšanās Eiropas Savienībā (ES) daudz būtiskāku lomu ieņēma ES institūciju viedoklis, jo tieši tas bija noteicošais Latvijas progresa indikators. Būtu jauki, ja šeit stāstu par Latvijas un SVF attiecībām varētu beigt, tomēr tālākie notikumi parādīja, ka Latvijai atkal nāksies vērsties pie šīs organizācijas, lai varētu atrisināt finanšu sektora un valsts pārvaldē samilzušās problēmas un censties sabalansēt savus ieņēmumus ar izdevumiem. „Pieaugušais cilvēks” jeb Latvija, kas vēl pirms dažiem gadiem bija atdevis SVF savus parādus, nu saskārās ar kādu slimību (atkarību), no kuras nav iespējams tikt vaļā bez ārējas palīdzības.
2008.g. beigas — atgriešanās ceļa sākumā
Turpinot analoģiju no iepriekšējās sadaļas, lai atveseļotos, pašam pacientam ir jābūt gatavam rīkoties tā, lai atveseļošanās notiktu pēc iespējas ātrāk. Latvijas gadījumā ir skaidrs, ka budžeta izdevumu pārskatīšana ir ļoti būtisks solis. Gribētos izteikt cerības, ka kritiskā finansiālā situācija liks pieņemt radikālus lēmumus, par kuriem pat nav īpaši diskutēts straujās izaugsmes gados. Arī aplūkojot Latvijas sadarbību ar starptautiskajām institūcijām iepriekšējos gados, var novērot, ka vēlme veikt reformas Latvijā bieži ir bijusi saistīta ar nepieciešamību pēc ārējā finansējuma. Spilgtākais pagātnes piemērs manā atmiņā saistās ar 2001.gadu, kad Latvijai bija jāatmaksā G-24 kredīts, radot ievērojamu slogu valsts budžetam. Šajā gadījumā Latvija izvēlējās pārfinansēt aizdevumu, aizņemoties naudu — 40 miljonus ASV dolāru — no Pasaules Bankas Strukturālo Pārkārtojumu aizdevuma. Kaut gan dažas no šīm strukturālajām reformām Latvijā nav īstenotas arī pēc gandrīz 10 gadiem, jāatzīst, ka ārējā finansējuma saņemšanas nepieciešamība lika izpildvarai mobilizēties reformu veikšanai. Arī šobrīd, kad valsts balansē uz maksātnespējas robežas, redzam, ka politiķi kļūst mazliet atvērtāki attiecībā uz valstij nepieciešamo reformu veikšanu. Tomēr pārāk lielam optimismam nav pamata, jo visi būtiskie lēmumi tiek atvirzīti pēc jūnijā gaidāmajām vēlēšanām.
Pašlaik Latvija nepietiekamā progresa dēļ jau nav saņēmusi vienu no SVF aizdevuma daļām. Bez tam, ņemot vērā to, ka laika posms pirms vēlēšanām nav „pateicīgs” radikālu budžeta grozījumu pieņemšanai, pastāv nopietns risks arī nākamās aizņēmuma daļas saņemšanai. Atcerēsimies, ka aizdevumu galvenie izmantošanas mērķi ir banku sistēmas stabilitātes nodrošināšana, Latvijas Bankas rezervju stabilizēšana un budžeta izdevumu nodrošināšana. Ja banku sektors spēj iztikt bez papildus valsts iejaukšanās, tad teorētiski Latvija varētu pat iztikt bez starptautiskā aizdevuma. Bet šajā gadījumā budžeta izdevumu samazinājumam ir jābūt ļoti radikālam. Ja tas izdotos, būtu ļoti apsveicami, jo tiktu pierādīta spēja pieņemt politiski sarežģītus, bet vajadzīgus lēmumus. Taču neesmu gan pārliecināts, ka pacients (atkarīgais) spēs patstāvīgi spert tik radikālus soļus.
______________________