Raksts

Atkarības dzimšana no dāvanas gara


Datums:
18. decembris, 2007


Autori

Linda Austere


Foto: Anne

Ikvienam labumam — taustāmam vai netveramam — piemīt gars (hau), kas saista dāvanu ar tās devēju.

Dāvināšanas drudža vidū Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs laidis klajā informatīvo materiālu valsts amatpersonām – par dāvanām.[1] Precīzāk – par dāvanu pieņemšanas ierobežojumiem. Šīs ir vērotāja zemsvītras piezīmes nule prezentētajam bukletam.

“Apmaiņa ar dāvanām”, raksta KNAB bukleta ievadā, “kā sociāla parādība ir pazīstama kopš senseniem laikiem. Dāvanu pasniegšana tiek praktizēta kā cieņas izrādīšanas, labvēlīgas attieksmes iegūšanas un pozitīvu attiecību nodibināšanas veids. [..] Zinātniskie pētījumi ir pierādījuši, ka dāvanas ietekmē cilvēku uzvedību. Pieņemtais labums rada cilvēkā saistību sajūtu un rodas vēlme atmaksāt, pateikties.”[2] Tādēļ likumdevējam šī sociālā parādība tālredzīgi, bet piesardzīgi „jāiegrožo”. Bukleta pamatdoma ir samērā kodolīga — demokrātiskā valstī līdztekus dāvanai kā sociālai parādībai pastāv DĀVANA kā tiesiska parādība.[3] Tiesa gan, de facto striktas robežas starp “dāvanu” un “DĀVANU” nav. Bet, neraugoties uz juridisko definīciju trūkumiem, likuma pamatdoma ir nemainīga — DĀVANA valsts amatpersonai ir tabu, jo rada neredzamu emocionālu saikni ar un pienākumu pret dāvinātāju, un tāpēc amatpersona nespēj būt objektīva.

Lai arī šķietami nejauši, iespējams, ka tieši šie centieni skaidrot DĀVANU ne vien kā sausu, juridisku jēdzienu un aizliegumu virkni, bet piedāvāt (vismaz iezīmēt) plašāku skatījumu, ir šī izdevuma galvenā pievienotā vērtība un ideja, kuru ir vērts turpināt

Kā DĀVANA atšķiras no dāvanas

Dāvanas iegrožošana pēc savas būtības ir vienkārša juridiska konstrukcija. Saskaņā ar likumu DĀVANA — tas ir viss: visi, ikviens un jebkāds labums, ko amatpersona pieņem, tostarp arī ārpus vai bez acīmredzamas saistības ar amata pienākumu pildīšanu, ja attiecībā uz dāvinātāju divu gadu laikā pirms dāvanas pieņemšanas ir veikusi darbības, kas izriet no tās amata pilnvarām. Turpretim, ja šādu dāvinātāja un apdāvināmā attiecību nav bijis, velte netiek uzskatīta par tādu, kas pieņemta, pārkāpjot likumu. Tiesa gan, vēl divus gadus pēc tam amatpersonai ir aizliegts veikt jebkādas ar tās amatu saistītas funkcijas attiecībā uz dāvinātāju.

Reālisti ātri aprēķinās, ka, ņemot vērā to, ka likums faktiski vairs nenošķir “dāvanu” un “DĀVANU” pēc to mantiskās vērtības, katra godīga amatpersona ik pēc diviem gadiem var pilnīgi likumīgi pieņemt faktiski jebkuru dāvanu. Ciniķi tikpat pamatoti norādīs, ka pat šī matemātika ir pilnīgi lieka, jo konsekventi kontrolēt šo senseno tradīciju augļus ir faktiski neiespējami. Savukārt kritiski noskaņotie tikpat pamatoti piebildīs, ka abi iepriekšminētie jautājumi ir tikpat aktuāli diskusijas temati kā aizvakardienas ziņas. Daļēji piekrītot visiem trim, piedāvāju paturpināt bukleta autoru aizsākto domu

Vilšus vai nevilšus, bet izrādās, ka izpratnē par dāvanas nesaraujamo saikni ar dāvinātāju, lai arī, visticamāk, izmantojot sociālpsiholoģijas atziņas, KNAB ir pieslējies Marsela Mosa (Marcel Mauss) hrestomātiskajam viedoklim, ka ikviena dāvana rada savstarpējību[4], sasaistot dāvanas devēju un saņēmēju ar līgumam līdzīgu pienākumu sniegt dotajam atbilstošu pretizpildījumu. Atbildot uz jautājumu par šīs nesaraujamās saiknes izcelšanos, Moss izmantoja piemēru par Maoru izpratni par lietas dabu. Saskaņā ar to ikvienam labumam — taustāmam vai netveramam — piemīt gars (hau), kas saista dāvanu ar tās devēju. Caur to lieta ir daļa no tās devēja, kā dēļ dāvinātājs to nevar nedz atsavināt, nedz arī atteikties no tiesībām saņemt pateicību no tā, kam tā nodota.[5] Dāvana vienmēr saista personas, neatkarīgi no to gribas.

Raugoties uz likuma burtu, iznāk, ka Latvijas likumdevējs jau krietni sen[6] ir mēģinājis noteikt hau “noilgumu”. Saskaņā ar likumu[7] tieši divus gadus pēc mantiska labuma/lēmuma pieņemšanas likumdevējs to vairs neuzskata par būtisku apsvērumu, izvērtējot amatpersonas objektivitāti, interešu konflikta situācijas esamību vai neesamību. Minētais sasaucas ar Morisa Bloka (Maurice Bloch) pausto ideju, ka laika distance no dāvināšanas līdz atdarīšanas brīdim ir tieši saistīta ar rīcības moralitāti. Jo lielāks šis atstatums, jo lielāka varbūtība, ka dāvana būs brīva (free), un, jo brīvāka, jo morāli augstvērtīgāka.[8]

Dāvanas, kas nekļūst par DĀVANĀM

Latvijas likums nosaka atsevišķas lietu kategorijas, kuras nav uzskatāmas par DĀVANĀM, un tās ir saskaņā ar likumu pasniegtas balvas, likumiskas garantijas, komersantu piedāvātas atlaides, kā arī lietas, kuru mantiskā vērtība nepārsniedz minimālās mēnešalgas apmēru, un ziedi. Šādos gadījumos likums melns uz balta nosaka, ka saikne starp dāvinātāju un dāvanas saņēmēju nerodas. Vienīgā problēma, ka neviena no šīm kategorijām atsevišķi, nedz arī tās visas kopā nav viegli vispārināmas, lai atrastu, pēc kādiem kritērijiem, izņemot likuma burtu, darbojas šis „inteliģentais hau”, tādēļ atliek pievērsties tam, kā šādas situācijas risina citās valstīs.

Lielā mērā pārņemot Ekonomiskās attīstības un sadarbības organizācijas (OECD) ieteikto praksi, korupcijas uzraugs Austrālijā ir izstrādājis vienkāršas vadlīnijas, kas palīdz novērtēt, vai amatpersonai piedāvātā dāvana ir vai nav atbilstoša likuma burtam un garam. Tas kā skaitāmpantiņš balstās katrā vārda „dāvana” (gift) burtā:

Genuine (Patiesa). Vai dāvana ir patiesa pateicība tā vietā, lai būtu pamudinājums?
Independent (Neatkarīga). Vai, pieņemot dāvanu, es spēšu saglabāt objektivitāti saprātīga vērotāja acīs?
Free (Brīva). Vai es visās situācijās varēšu justies brīvs no pienākuma atdarīt ar labu dāvanas devējam?
Transparent (Caurredzama) Vai es justos komfortabli, ja par šo dāvanu uzzinātu manā darba vietā, mūsu klienti vai plašāka sabiedrība? [9]

Tomēr jāsaka, ka nedz šie puslīdz juridiskie kritēriji, nedz Latvijas likumā ietvertais nedāvanu uzskaitījums nav būtiski atšķirīgi no antropologu veikuma — Mosa oponentu izmantotajiem raksturojošajiem lielumiem, argumentējot, ka ne visas dāvanas rada savstarpējību un neredzamu kontraktu starp donoru un dāvanas saņēmēju. Pavisam zīmīgi līdzīgi ir Žaka Deridā četri „brīvās” dāvanas raksturlielumi, kas paredz, ka šāda “brīva” dāvana vienlaikus:

Nerada savstarpējību;
Saņēmējs neidentificē labumu kā dāvanu vai sevi kā dāvanas saņēmēju;
Labuma devējs neuzskata to par dāvanu;
Lieta neizskatās kā dāvana.[10]

Jūs jautāsit pēc šī stāsta morāles. Proti, kāda jēga no šāda pieticīga mēģinājuma juristam iekāpt antropologa kurpēs? Šķiet, to visprecīzāk noformulējis Metjū Stjuarts, sakot: „Most of manatement theory is innane [..]. If you want to succeed in business, don`t get an M.B.A. Study philosphy instead“. [11] Izskatās, ka arī interešu konfliktu likuma 13. panta skaidrošanas un ierobežojumu pamatošanas lietā nākotnē daudz kas būtu sakāms antropologiem un sociologiem, juristu dzelžaino loģiku vismaz uz brīdi turot drošā attālumā.

Bet līdz tam brīdim atliek novēlēt daudz veiksmīgu savstarpējību ar Ziemassvētku vecīti!

_____________________________

[1] Dāvanu pieņemšanas ierobežojumi. Informācija valsts amatpersonām. KNAB: Rīga. 2007

[2] Mauss, M. The Gift. Forms and functions of Exchange in Archaic Societies. W.W. Norton Company Inc.:New York, 1967., p.9

[3] Likuma Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā 13. panta otrā daļa paredz, ka dāvana šā likuma izpratnē (DĀVANA) ir jebkurš mantisks vai citāda veida labums (tai skaitā pakalpojumi, tiesību piešķiršana, nodošana un atbrīvošana no pienākuma, atteikšanās no kādas tiesības, kā arī citas darbības, kuru rezultātā rodas kāds labums), kura tiešs vai netiešs guvējs ir valsts amatpersona.

[4] Savstarpējība (recoprocity): http://antropologubiedriba.wikidot.com/antropologijas-termini-latviesu-valoda-r

[5] Mauss, M. The Gift. Forms and functions of Exchange in Archaic Societies. W.W. Norton Company Inc.:New York, 1967., p.9

[6] Norma ar identisku mērķi bija iekļauta arī Korupcijas novēršanas likumā, tomēr tobrīd ierobežojuma ilgums bija viens tagadējo divu gadu vietā.

[7] Likums Par interešu konfliktu novēršanu valsts amatpersonu darbībā

[8] Bloch, M. The long term and the short term: the economic and political significance of the morality of kinship’// J.Goody (ed.) The Character of Kinship, Cambridge Univeristy Press, Cambridge, 1973, pp 75-88

[9] GIFT. http://www.cmc.qld.gov.au/data/portal/00000005/content/86918001142906442134.pdf

Pastāv arī izvērstāks: PROVE IT tests: http://www.cmc.qld.gov.au/data/portal/00000005/content/04276001142906486087.pdf

[10] Leithart, P.J. Derrida on Gift. April 18, 2006 Aplūkojams: www.leithart.com un Lidlaw, J. Free Gift Makes no Friends. Journal of the Royal Anthropological Institute, Vol.6, Issue 4, December 2000, pp. 617 – 634

[11] “Menedžmenta teorijai nav satura [..]. Ja vēlies ko sasniegt biznesā, nemācies biznesa administrāciju, labāk izvēlies filozofiju” Stjuarts, M. Menedžmenta mīts. Rīgas Laiks, 2006. gada jūlijs

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!