Raksts

Atkal šis 16. marts — šoreiz ar starptautisku jefiņu


Datums:
16. marts, 2010


Autori

Kārlis Streips


Labrīt, lasītāji!Nu, ko. Atkal klāt šis 16. marts. Šis nolādētais datums, kura laikā dažādu tautību un dažādu nokrāsu meļi un liekuļi centīsies pagozēties televīzijas kameru priekšā. Tie ir ļaudis, kuriem vismazāk interesē Latvijas leģions un tas, ko tas 2. pasaules kara laikā darīja vai nedarīja.

Tie ir ļaudis, kuriem ir nepieciešams paklanīties Krievijas un tās ārprātīgi melīgās vēstures izpratnes virzienā. Tie ir ļaudis, kuri latviskumu pārprot kā vēršanos pret visu citu un visiem pārējiem. Jo viens ir pilnīgi skaidrs — ja arī, piemēram, partija Visu Latvijai! ar visnotaļ naivām actiņām turpina apgalvot, ka viņi jau neko, nē, nē, karogu aleja viņiem ir tradicionāla un latviska un mīļa un jauka un piemērota un visvisvisādākā veidā pati labākā, tad Dievs ar VL, bet Administratīvās tiesas sēdē, kurā tika lemts, ka Slešakova tandēms Rīgas pašvaldībā tomēr būtu varējis paskatīties precedentu un zināt, ka vienkāršs aizliegums Eiropas savienības dalībvalstī nav akceptējams — tajā sēdē piedalījās arī tādi cilvēki, kuri ir pavisam konkrēti antisemīti un ekstrēmisti. Tajā skaitā tādi, kuri savā apkārtrakstā/lapelē savulaik publicēja “Ciānas gudro protokolus” un izlikās nezinām, ka tie, kā zina visa pasaule izņemot ļaudis, kuri ir nolēmuši to ignorēt, ir grotesks viltojums. Nožēlojami.

Taču tikpat nožēlojama ir arī “otra puse” šajā procesā, un pats trakākais šogad ir tas, ka meliem un elpu aizraujošajai liekulībai savu uzvārdu ir piedāvājis arī starptautiskais nacistu noziegumu izmeklētājs Eframs Zurofs. Ļoti ceru, ka šis kungs vismaz kaut kur pelēkajā vielā saprot, cik ļoti viņš šodien diskreditēs pats sevi un savu darbu, ja viņš tik tiešām dosies pie Brīvības pieminekļa un protestēs. Jo tur viņš atradīsies kopā ar cilvēkiem, kuri pilnīgi bez jebkāda pamata apgalvo, ka Latvijā “atdzimst neonacisms,” bet acīmredzot tikpat pilnīgi ir gatavi neraudzīties austrumu virzienā, kur ir pietiekami konkrēts neonacisms — neonacisms kuru viens jauns censonis ir aprakstījis ar vārdiem “mēs esam balto cilvēku al-Qaeda.” Tā būtum Krievija, kuras liekulībā par Baltijas valstīm un to vēsturi cilvēkam ar starptautisku statusu tādam kā Zurofam nudien nebūtu jāpiedalās. Pieļauju, kaut kur kaulos pat viņš saprot, ka Latvijā diez vai vairs ir kāds, ko tiesāt par 2. pasaules kara laikā pastrādātajiem grēkiem. Pieļauju, kaut kur kaulos pat viņš saprot, ka laikā pēc kara Latvijas leģions tika atbrīvots no jebkādas atbildības par genocīdu, kāds tika veikts pret Latvijas ebrejiem. Pieļauju, kaut kur kaulos viņš zina, ka laikā pēc kara arī okupētajā Latvijā ievērojams skaits cilvēku tika (ne vienmēr pamatoti) nogalināti vai nosūtīti uz lēģeriem par piedalīšanos nacistu grēkos. Pieļauju, kaut kur visdziļākajos kaulos pat viņš saprot, ka vienai tautai ar savu sāpi tomēr nav tiesību noliegt citas tautas sāpi. Patīk tas viņam vai ne, bet Staļins nogalināja daudz vairāk cilvēku, nekā Hitlers. Jā, tas, kas 2. pasaules kara laikā notika ar Eiropas ebrejiem, arī bija kaut kas unikāls un unikāli baiss un ārprātīgs. Taču no tā neizriet, ka tiem daudzajiem tūkstošiem latviešu, kuri pazaudēja radiniekus Sibīrijā un tās gulagā, būtu par to jāaizmirst.

Taču cita lieta, kā teicu, ir šo sāpju ārišķīgums. Ja nebūtu bēdīgi slavenā 16. marta, droši vien Krievijas propagandas resoriem tāds būtu jāizgudro. Pašmāju patēriņam, protams, ir labāk, ja Kremļa kontrolētie elektroniskie masu informācijas līdzekļi tautiešiem demonstrē kadrus par “nacisma heroizāciju” Latvijā nekā, ja tie sāk ar skaidrāku aci palūkoties uz to, kas notiek pašā Krievijā. Cita starpā, joprojām internetā ir atrodams video, kurā redzama cilvēka galvas nociršana par to, ka viņš “ne tāds.” Protams, nesaku, ka Eframs Zurofs un viņa draugi no “Latvijas Antifašistiskās komitejas” atbalsta cilvēka galvas nociršanu vai arī, ja kas, neonacismu Krievijā. Taču zināmā mērā te tomēr var aplūkot jautājumu par “pasaki, kas ir tavi draugi, un es pateikšu, kas esi tu pats.” Un tas, starp citu, ir kaut kas, par ko derētu padomāt arī Šlesakovam Rīgas domē. Laizīšanās ap visu krievisko ir tas, kas lika Ušakovam diet pie Drošības policijas un lūgt no baltiem diegiem uzšūt “drošības apdraudējumus,” kas ļautu viņam 16. martu vienkārši aizliegt. Tajā pašā laikā viņš ar sajūsmu uztver sena krievu tautas simbola dāļāšanu pa labi un pa kreisi, lai 9. maijā viena daļa Latvijas sabiedrības varētu tā kārtīgi nosvinēt Latvijas okupācijas sākuma dienu. Liekulība sit augstu vilni arī Rīgas domē. Un kārtējo reizi ir redzams tas, kas Latvijā un visā bijušajā PSRS teritorijā, iespējams, ir viena no lielākajām sabiedrības problēmām — villošanās par vēsturi, kura neļauj raudzīties nākotnē un pilnīgi perfekti palīdz novērst uzmanību no tā, ko valdošās “elites” dara un nedara. Kā Krievijā, tā arī pie mums.

Jauku visiem dienu. Arī tiem, kuri šodien ālēsies pie Brīvības pieminekļa. Varbūt kādreiz prātiņš pārnāks mājās.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!