Raksts

Atkal dīvaina izvēle


Datums:
12. oktobris, 2012


Autori

Kārlis Streips


Kārtējo reizi Nobela miera prēmijas piešķiršana radījusi visnotaļ nopietnus jautājumus.

Labrīt, lasītāji!

Vakar tapa zināms, ka Nobela miera prēmiju šogad nolemts piešķirt Eiropas Savienībai. “ES stabilizējošā loma ir palīdzējusi lielāko daļu Eiropas pārvērst no kara kontinenta uz miera kontinentu” — tā teikts prēmijas komitejas ziņojumā.

Šī nebūt nav pirmā reize, kad miera prēmija piešķirta nevis individuālai personai, bet gan organizācijai. Gadu gaitā prēmiju saņēmušas Apvienoto nāciju organizācija, starptautiskā ārstu organizācija “Medicīna bez robežām,” ANO miera uzturēšanas spēki, Sarkanais krusts, politieslodzīto glābējorganizācija Amnesty International u.c. Taču šoreiz jāsaka tas pats, kas bija sakāms pirms trim gadiem, kad miera prēmiju piešķīra ASV prezidentam Barakam Obamam — vai tiešām šis ir pareizais brīdis? B. Obamas gadījumā runa bija par to, ka prēmijas piešķiršanas brīdī ASV turpināja karot Afganistānā, turklāt tieši tajā laikā ASV prezidents sprieda par papildu 40 tūkst. zaldātu nosūtīšanu uz jau ļoti sen kara plosīto zemi.

Savukārt, Eiropas Savienības gadījumā — vai tiešām prēmijas komiteja nepamanīja, ka patlaban ES ir visnotaļ tālu no jēdziena “miers” šī vārda plašākā un nevis šaurākā kontekstā? Ja vārdu “miers” salīdzina vienīgi ar vārdu “karš,” tad nepārprotami ir taisnība, ka ES kā tādā karš laikā kopš tās dibināšanas nav noticis, vismaz ne tradicionālajā vārda “karš” nozīmē (protams, bija cīņas starp katoļiem un protestantiem Īrijā, bija teroristu uzbrukumi Vācijā un Itālijā, bija separātisma kustības Spānijā un citur, Itālijā bija nepārprotams karš starp Mafiju un likuma sargiem u.tml.). Taču tajā pat dienā, kad Nobela prēmijas komisija paziņoja par lēmumu, prēmiju piešķirt ES, Grieķijā plosījās plaši nemieri par valsts taupības plāniem, demonstrācijas notika arī citur, un joprojām visnotaļ tālu no jēdziena “miers” ir arī ES ekonomiskā situācija, it īpaši savienības dienvidu valstīs.

Protams, šī nav pirmā reize, kad miera prēmijas piešķiršana radījusi jautājumus. Piemēram, 1973. gadā prēmiju piešķīra toreizējam ASV ārlietu ministram Henrijam Kisindžeram un Ziemeļu Vjetnamas līderim Lī Duk To, it kā par pamiera dokumentu parakstīšanu, bet patiesībā laikā, kad karš Vjetnamā turpinājās aizgūtnēm vien. Tas pats notika 1994. gadā, kad prēmiju saņēma palestīniešu līderis Jasirs Arafats kopā ar diviem smagsvariem no Izraēlas politiskās vides. Miera tur nebija toreiz, miera tur nav joprojām. 1990. gadā prēmiju piešķīra Mihailam Gorbačevam, tas bija visnotaļ liels pliķis sejā visiem tiem, kuri 1990. gadā izmisīgi centās izmukt no PSRS lāča joprojām krietni niknajām ķepām — balvas ceremonija tomēr notika tikai dažas nedēļas pirms gan Viļņā, gan arī Rīgā gāja bojā civiliedzīvotāji, un tas nebija nekas cits, kā nāves krampjos ieķertais PSRS režīms, kurš to izdarīja. Kāda miera prēmija?!

Man personīgi nav šaubu, ka Eiropas Savienība ar visām tās likstām un nebūšanām ir vairāk laba nekā slikta institūcija. Katrā ziņā Latvijā varam baudīt ļoti nozīmīgus attīstības augļus, kādus nodrošinājis tieši ES finansējums arī tad, ja pie mums ļaudis to saņem mazāk nekā citās valstīs. Taču vai tiešām var teikt, ka šogad tieši Eiropas Savienība pasaulē vislabāk pārstāv jēdzienu “miers”? Nu, diez vai. Prēmijas komitejas darbs ir slepens, nezinām un nezināsim, kas palika kandidātu starpā, taču lēmums tā vai citādi šķiet … dīvains.

Jauku visiem dienu!

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!