Vēl 5 gadus atpakaļ, teikšu godīgi, nemaz nezināju, ka tad, ja tevi atlaiž, tu ar tiesas spriedumu vari tikt atjaunots amatā. Mani gan neviens nekad nav atlaidis, bet, ja arī būtu, teikšu godīgi - man nekad neienāktu prātā doties uz tiesu un apstrīdēt savu atlaišanu.
Tas, ka tevi atlaiž no darba, nozīmē, ka tu vai nu esi pildījis savus darba pienākumus neapmierinoši (un pats varbūt domā, ka esi bijis gada darbinieks), vai varbūt līdzīgi kā laulībā ir bijusi raksturu nesaderība ar priekšniecību (un ja te ir runa par privātu kompāniju, neredzu risinājumus). Protams, ir iespējamas sazvērestības – tu kautko „ne to“ esi redzējis (piemēram, kā finanšu direktors no uzņēmuma seifa savā portfelī ieliek 10 tūkstošus dolāru), tu ar savām lieliskajām darba spējām aizēno profesionāli nekam nederīgo priekšniecību, vai arī tas ir pasūtījums no „augšas“ (Lemberga, Sorosa, Krievijas mafijas, u.c.). Viss ir iespējams.
Jā, tātad tevi var atlaist nepamatoti, tu ar tiesas spriedumu vari tikt atjaunots darbā. Bet es patiešām nesaprotu, kā tālāk cilvēki sastrādājas? Priekšniecība tevi negrib, uzskata par neatbilstošu amata prasībām, neprofesionālu, neuzticamu. Tu savukārt uzskati, ka priekšniecība pret tevi izturējās netaisni, meklē iespējas atlaist vēlreiz, un, vēlams, ar likumīgu iemeslu un tāpēc tu tai neuzticies. Manuprāt, jebkuras darba attiecības balstās uz savstarpēju cieņu un uzticību. Bez cieņas vēl var iztikt, bet vai var iztikt bez uzticības? Manuprāt, tad darba ikdiena rit zem šaubu ēnas un tas nav darbs, bet gan mokas abām pusēm. Jo, ja jau tas nonāca tik tālu, ka darbinieks un darba devējs nevarēja vienoties par strādāšanu pirms tiesas sprieduma, nedomāju, ka tiesas spriedums var uzlabot cilvēciskās attiecības. Vidējais aritmētiskais cilvēks darbā pavada lielāko daļu savas dzīves, tāpēc var teikt, ka atttiecības ar kolēģiem un priekšniekiem ir tikpat svarīgas kā ar laulātajiem un draugiem. Ja tās ir sliktas, tad tev nepatīk tur uzturēties, no tā seko neapmierinātība ar savu darbu, dzīvi, depresija, u.t.t. Es esmu strādājusi tādās darba vietās, uz kurām no rīta pamostoties negribas iet un tas aizēno visu pārējo labo, kas dzīvē notiek.
Es ne jau par to, ka jāliedz cilvēkiem aizstāvēt savas tiesības, ja, viņuprāt, atlaišana ir bijusi nepamatota. Man liekas samērīgi saņemt kompensāciju, tomēr tiešām nesaprotu, kādas ir sajūtas, atgriežoties darbā, kur tu neesi gribēts.
Lūk piemērts par to, kā norit darba attiecību kārtošana pēc tiesu darbiem un atjaunošanas amatā: http://www.ltvzinas.lv/?n=video&id=826