Foto: Zyada
Pēdēja gada laikā [i]Saskaņas centrs[/i] ir izdarījis visu, lai iestāstītu sabiedrībai, ka tā nākšana pie varas ir acīmredzama un neizbēgama. Tā ir liela kampaņa, kuras mērķis ir veidot valdošās partijas tēlu.
Deja vu sajūta neatstāja. Sociāldemokrātiskās partijas Saskaņa sestdienas kongress neatlaidīgi atgādināja Tautas partijas kongresu pirms četriem gadiem — baloni, karodziņi, partijas simbolika un saldas trīsas par drīzu tikšanu pie varas. Nekad pirms tam krievvalodīgie vēlētāji nebija tik ļoti cerējuši uz saviem deputātiem. Nekad pirms tam krievvalodīgā elektorāta balsis nebija tik vērtīgas politiskajā tirgū.
Mīti un realitāte
Aptauja, kas notika Latvijas televīzijas ēterā Saskaņas kongresa priekšvakarā, apstiprināja to, ka mīts par baisiem krieviem vēl ir dzīvs. Ar pārliecinošu pārsvaru uzvarēja versija, ka Saskaņas centra (SC) nākšana pie varas radīs draudus valsts pastāvēšanai. Kas ar to tiek domāts, uzminēt nav grūti — ielās parādīsies sarkanie karogi, krievu valodai tiks piešķirts otrās oficiālās valodas statuss, bet prezidenta pilī rīkos festivāla Jaunais vilnis after-party.
Taču realitātē, ja atmest tradicionālos kašķus ap 16. martu un 9. maiju, savu tā saucamo “krieviskumu” SC nav akcentējis. Apvienības priekšvēlēšanu programmā nekad nav solītas lingvistiskās reformas. Arī Nila Ušakova nākšana pie varas Rīgas domē nav glābusi krievu skolas no slēgšanas.
Vienīgais, ko varēs darīt SC, ja tiks valdībā, — savaldīt latviešu kolēģu radikāli nacionālistiskos uzplūdus. Multietniskajai Latvijai tas pat varētu būt visai veselīgi. Būtu naivi no SC sagaidīt satuvināšanos ar Krieviju pat par spīti pašu apvienības līderu paziņojumiem. Rīgas un Maskavas attiecībās vienmēr svarīgākais bijis skarbs pragmatisms, un nekādi retoriskie reveransi nevarēs ietekmēt pušu biznesa intereses.
SC ekonomiskās prioritātes tikpat kā neatšķiras no Vienotības vadlīnijām: progresīvā nodokļa skala, starptautiskajiem donoriem doto solījumu izpilde, atbildīga sociālā politika. Nekas konkrēts jautājumā par budžeta nogriešanu pateikts nav, taču patlaban par šo konkrēti neizpaužas ne valdošās partijas, ne arī opozīcija.
Jādomā, ka SC vājākā puse ir pieredzes neesamība izpildvaras darbā. Savu impēriju nāksies veidot no nulles, vai arī — izmantot svešu partiju “iestrādes.” Līdz ar oranžās ēras norietu tirgū atbrīvojas daudz “lojālo” ierēdņu un pašvaldību līderu. Taču šeit atkal būs nepieciešamas gan konkrētas zināšanas, gan resursi. Latvijas kartē SC pagaidām ir pārstāvēts tikai Rīgā un Latgalē. Iesakņoties reģionos, kur dominē latvieši, nav viegls uzdevums.
Saskaņiešiem nav izdevies izvairīties arī no citas Latvijas partiju klasiskās problēmas — kadru bada. Mēģinājumi ekspluatēt cilvēku-simbolu tēlus kā, piemēram, Sociālistiskās partijas līderi Alfredu Rubiku, vēl pagaidām dod panākumus, taču vēlētāju jaunākā paaudze noteikti gribēs redzēt kādu jaunu seju.
Pieteikums varai
Četru gadu laikā SC ir turējušies reitinga trijniekā. Stabilais elektorāts ir gan pašas apvienības, gan tās konkurentu nopelns. Aptuveni divdesmit gadu laikā latviešu politiķi ir ignorējuši milzīgu reālo vai potenciālo pilsoņu auditoriju. Ainārs Šlesers (LPP/LC) pirmais pievērsa uzmanību šim segmentam un, tam pateicoties, dabūja sev Rīgas vicemēra amatu. Arī nākamajās vēlēšanās viņš, visticamāk, iegūs daļu šīs auditorijas balsu, kaut arī LPP/LC tuvināšanās ar Tautas partiju tomēr attālina Šleseru no SC auditorijas, jo vairumam krievvalodīgo Andris Šķēle tomēr ir „svešs.”
Tuvākais SC konkurents apvienība Par cilvēka tiesībām Latvijā (PCTVL) diez vai varēs traucēt saskaņiešu triumfam pat par spīti savam atpazīstamajam zīmolam. Savukārt „uzbraucienus” no labējā nacionālistiski noskaņotā flanga vēlētāji uztvers kā papildus stimulu, ka uz vēlēšanām ir jāiet.
Pēdēja gada laikā SC ir izdarījusi visu, lai iestāstītu sabiedrībai, ka tā nākšana pie varas ir acīmredzama un neizbēgama. Tikšanās kuluāros ar Andri Šķēli, “ēnu kabineta” izveidošana, amerikāņu ekspertu iesaistīšana ekonomiskās programmas izstrādē, kā arī šī fakta obligāta publiska eksponēšana — tas viss ir sastāvdaļa lielai kampaņai, kuras mērķis ir veidot valdošās partijas tēlu.
Patiesuma mirklis
Krievvalodīgie vēlētāji vairs negrib justies aizvainoti. Interese par politiku, ko pastiprina ekonomiskās “piezemēšanās” bargās sekas, liek cilvēkiem izdarīt apzinātu izvēli. Nav izslēgts, ka pēc 2-3 gadiem pašvaldību vēlēšanās par simtiem tūkstošiem krievvalodīgo iedzīvotāju balsīm cīnīsies jau vairāki nopietni spēlētāji. Kā pierāda pētījums “Latvijas nepilsoņi un balsstiesības: kompromisi un risinājumi”, krievvalodīgie vēlētāji ir atvērti dažādiem piedāvājumiem, tajā skaitā arī no latviešu partijām. Taču pagaidām alternatīvas pēc būtības nav.
SC ir vienīgais, kas grib uzņemties pārstāvēt visu Latvijas iedzīvotāju intereses. Turēt šādu zvēru opozīcijas spīlēs nav labākais risinājums. Lai kliedētu gan bailes, gan ilūzijas par sevi, apvienībai jāļauj kaut reizi izjust varas nastu. Arī vispārējā politiskā klimata uzlabošanai, kas latviešu partiju monopola divdesmit gadu laikā ir paspējis ietrūdēt, šāda sapurināšana nāks tikai par labu.
* Rakstā paustas autores personīgās domas, ne laikraksta viedoklis.
__________________________