Foto: G. Dieziņš © AFI
Jāatzīst, ka 8,5% devītklasnieku palikšana uz otru gadu, korekcijas klasēs vai vēl nezin kur ir nopietna problēma mums visiem, jo sociālā atstumtība traucē sabiedrības attīstību. Kāpēc skolēni nespēj iegūt Latvijā obligāto pamatizglītību?
Parasti augusta beigas pamatskolu absolventiem saistās ar pārmaiņām – tūlīt sāksies jaunais mācību gads, daļai citā skolā, jaunā vietā. Taču ne visiem. Kā liecina 2000. gada tautas skaitīšanas rezultāti, gandrīz 14% jauniešu vecumā no 15 līdz 19 gadiem Latvijā ir bez pabeigtas pamatizglītības – pietiekoši liels skaits, lai to nosauktu par sabiedrības problēmu. Atbildes uz jautājumiem, kāpēc jaunieši nespēj pabeigt obligāto pamatskolas izglītību un kā situāciju iespējams mainīt, tiek meklētas Sabiedriskās politikas centra PROVIDUS pētījumā “Savlaicīgu pamatizglītības apguvi traucējošo faktoru kopums”.
Šis ir pirmais gads, kad redzam rezultātus 2002.gadā veiktajām izmaiņām Vispārējās izglītības likumā, kas nopietni skāra šī gada 9.klašu absolventus. Šīs izmaiņas paredz, ka pamatizglītību neiegūst jaunieši, kas pēdējā gadā nav ieguvuši vērtējumu kādā no mācību priekšmetiem vai kādā no valsts pārbaudījumiem, vai arī vairāk kā trijos priekšmetos saņemtais vērtējums ir zemāks par 4 ballēm.
Praktiski šiem jauniešiem, ja viņi mācības neturpinās, nākotnē nav reālu iespēju iegūt labi apmaksātu, stabilu darbu un pastāv augsts risks iegūto darbu ātri zaudēt. Līdz ar to viņi izjutīs ne vien materiālo maznodrošinātību, bet arī pamazām tiks izslēgti no aktīvas sociālās aprites, zaudējot spēju efektīvi piedalīties sabiedrības ekonomiskajā, politiskajā un kultūras dzīvē. Savukārt ikvienas grupas sociālā atstumšana traucē sabiedrības attīstību un apdraud ekonomiskās, politiskās un sociālās sfēras stabilitāti, veicina nabadzību, bezdarbu, kriminalitāti, atkarību un sociālās izslēgšanas pārmantošanu nākamajās paaudzēs.
Skan nežēlīgi drūmi, bet reāli. Vai tiešām ir tik nopietni? Šobrīd joprojām nav zināms, cik daudzi jaunieši saskaņā ar likuma izmaiņām nav šogad ieguvuši pamatizglītību – Izglītības un zinātnes ministrija klusē, bet medijos publicētās aplēses ir bijušas svārstīgas, augustā minētais skaitlis ir nepilni trīs tūkstoši skolēnu jeb 8,5% absolventu.
Tomēr bez kvantitatīvajiem rādītājiem svarīgi ir tie faktori, kas rada šādu situāciju, kas nav pieņemama ne no jauniešu, ne visas sabiedrības attīstības perspektīvas. Lai to noskaidrotu, PROVIDUS ir pētījis gan pašu skolēnu, gan viņu vecāku un skolotāju viedokļus, veicot aptaujas reģionāli un sociāli dažādās teritorijās Daugavpilī, Jēkabpilī, Jelgavā un to rajonos, kā arī Rīgā kopumā 33 skolās.
Jebkura problēma, arī šī, veidojās kā mozaīka – no maziem gabaliņiem, tāpēc katras aptaujātās grupas artava ir svarīga un parāda jautājumus, kuri jārisina visiem kopā. Raksturojot stāvokli ģimenēs var teikt – parasta situācija. Apsekotie skolēni, kas ir “atbiruši” no pamatskolas izglītības vai atrodas “atbiršanas” riska grupā, nāk gan no pilnām (46%), gan arī no šķirtām (41%) ģimenēm. Lielākā daļa ir no ģimenēm ar vienu vai diviem bērniem (60%), kur viens vai pat abi vecāki ir nodarbināti (90%). Pēc materiālā labklājības stāvokļa ģimenes jāvērtē kā mazturīgas, jo lielākā daļa vecāku strādā maz atalgotās profesijās (kā gludinātāja, istabene, sētniece vai strādnieks kokzāģētavā, kurinātājs utt.), bet tai pat laikā 61% ģimeņu nekad nav saņēmušas sociālo palīdzību. Vecāki strādā ne visai kvalificētu darbu, viņiem lielākoties ir vispārējā un speciālā vidējā izglītība, un, pēc skolotāju vērtējuma, lielākajā daļā ģimeņu ir dažādas problēmas. Aptauja arī parādīja, ka ģimenē nepastāv ciešas saites starp skolēniem un viņu vecākiem, jo tikai 17% skolēnu pastāvīgi apspriež savas problēmas ar vecākiem, bet 24,0% to nedara nekad.
Skolēni paši ir mazaktīvi, viņu nesekmība koncentrējas noteiktā priekšmetu grupā, kas ietver algebru, ģeometriju, fiziku, ķīmiju, angļu valodu, latviešu valodu, vēsturi un ģeogrāfiju. Šādas priekšmetu grupas izdalīšanās liek domāt, ka problēma slēpjas ne tikai skolēnu attieksmē pret attiecīgo priekšmetu apgūšanu, bet arī šo priekšmetu programmās, mācību grāmatās un pielietotajās mācību metodēs. Zema ir arī šo skolēnu mācīšanās motivācija, jo tikai 23% no apsekotājiem stundās parasti izpildīja uzdotos uzdevumus. Skolēnu skaidrojums šai situācijai ir divējāds – tiešs mācīšanās noraidījums (nevēlas, nepatīk mācīties) un nepietiekoša sevis mobilizēšana mācībām (to raksturo tādi izteikumi kā gribējās atpūsties no mācībām; slinkums nākt uz skolu; mācīties ir grūti; dažreiz bija garlaicīgi).
Gan sekmīgums, gan arī uzvedība skolā parasti ir faktori, kas nosaka skolēnu – skolotāju savstarpējās attiecības. Skolotāju vērtējumu var ietekmēt skolēnu agresivitātes izpausmes savstarpējās attiecībās, ko skolēni uzņem kā normu no attiecībām ģimenē un savstarpējās attiecībās ar draugiem. Tuvu pusei skolēnu – skolotāju vērtējumā – savstarpējās attiecībās izpaužas agresivitāte.
Iegūtie dati ļauj spriest par situāciju daudz dziļāk, izdarīt secinājumus, izstrādāt ieteikumus atbildīgajām institūcijām, bet mums visiem kopā ir jāatzīst, ka 8,5% devītklasnieku palikšana uz otru gadu, korekcijas klasēs vai vēl nezin kur, ir nopietna problēma mums visiem. It sevišķi, ja IZM piedāvātie problēmas risinājuma ceļi tiek pieņemti, bet bez entuziasma no visām pusēm.