Raksts

Atbildīga personība — caur ētiku


Datums:
31. augusts, 2010


Autori

Zanda Rubene


Foto: saltgeorge

Arī es atbalstīju savu dēlu izvēli sākumskolā mācīties ētiku, jo uzskatīju, ka šī praktiskās filozofijas nozare māca veidot patstāvīgus morālus spriedumus, kas cilvēkam plurālisma apstākļos ir viena no nozīmīgākajām kompetencēm.

Aktuālā diskusija par Bībeles mācības nepieciešamību skolās raisa dažādas pārdomas. Gan par to, ka mūsdienu Rietumu kultūrā dzīvojošais cilvēks par spīti postmodernisma situācijas, plurālisma un vērtību krīzes radītajiem izaicinājumiem tomēr meklē stabilu vērtību pamatu, gan par to, kas ir izglītības un audzināšanas mērķi un uzdevumi demokrātiskā sabiedrībā, gan par mūžsenajiem politiskās varas interešu īstenošanas mehānismiem.

Un, manuprāt, šī politiķu iniciatīva (sauksim to tā) būtībā nebūt nav saistīta ar vērtībām, šajā gadījumā — kristīgajām vērtībām kā tādām un to vietu un nozīmi Eiropas kultūrā, audzināšanā un cilvēku apziņā. Ņemot vērā veidu un paņēmienus, kā tiek plānota Bībeles mācības iekļaušana izglītībā Latvijā, jādomā tieši par minēto politisko interešu īstenošanu.

Totalitārisma iezīmes

Ir skaidrs, ka izglītība visos laikos un visās valsts iekārtās ir bijusi un ir visai veiksmīgs politiskās varas interešu īstenošanas instruments.

Amerikāņu izglītības filozofs Džons Djūijs (John Dewey) savā darbā Demokrātija un izglītība (Democracy and Education,1916) nosauc skolu par sabiedrības mikromodeli un izglītību — par galveno un noteicošo instrumentu, ar kura palīdzību iespējams mainīt cilvēka skatījumu uz pasauli. Pēc Dž. Djūija domām, skola ir svarīgākā sabiedrības struktūra, kam piemīt spējas atbrīvot bērna radošo potenciālu, veicināt viņa kritiskās domāšanas iemaņas, piedāvāt iespēju piedalīties sociālajā dzīvē. Respektīvi — mācīties demokrātiju. Tieši izglītība ir tas sociālais institūts, kur cilvēks iemācās realizēt savas sociālās iniciatīvas, attīsta savu pilsoniskās līdzdalības spēju, kas ir galvenais demokrātiskas, atvērtas sabiedrības veidošanās priekšnosacījums.

Taču izglītība ir ne tikai demokrātijas, bet arī totalitārisma ideoloģijas stiprināšanas un iedzīvināšanas instruments. Tikai īstenošanas paņēmieni ir atšķirīgi. Un tieši par to vedina domāt minētā iniciatīva jau no nākamā gada skolās ieviest obligātu ticības mācību.

Saklausot pavēles izteiksmi, jēdzienus „obligāti” un „visiem”, pārņem bažas par politiķu un baznīcas pārstāvju iniciatīvas patiesajiem mērķiem.

Totalitārā vara savas intereses īsteno „no augšas”, uzspiež tās, maz interesējoties par sabiedrības vēlmi un iespējām tās īstenot. Tāpēc, saklausot pavēles izteiksmi, jēdzienus „obligāti” un „visiem”, pārņem bažas par politiķu un baznīcas pārstāvju iniciatīvas patiesajiem mērķiem.

Taču mērķim, ja runa ir par izglītību, būtu jābūt skaidri definētam, proti, izglītības reformām jābūt vērstām uz bērna attīstības un pilnveides efektivitātes palielināšanu. Jo demokrātiskas sabiedrības kā kultūras un politiskā fenomena pastāvēšana ir iespējama tikai tad, ja indivīds akceptē un atbalsta ideju par daudzveidību vienotībā un atzīst brīvu, atbildīgu, tolerantu, solidāri un kritiski domājošu indivīdu par nozīmīgāko vērtību. Respektīvi, indivīds ir demokrātiskas izglītības centrā.

Pieņemot, ka mēs dzīvojam demokrātiskā sabiedrībā, iniciatīvai par kristīgo vērtību padziļinātu apguvi ir jānāk no sabiedrības, tas ir, no vecākiem.

Vērtību iedzīvināšanas joma ir saistīta ar attieksmju veidošanu. Tātad — ar audzināšanu. Un nav šaubu, ka demokrātiskā sabiedrībā audzināšana ir ģimenes kompetence un valsts neiejaucas cilvēka privātās dzīves sfērā. Totalitārās sabiedrības iezīme ir šīs kompetences pārņemšana valsts rokās. Pieņemot, ka mēs dzīvojam demokrātiskā sabiedrībā, iniciatīvai par kristīgo vērtību padziļinātu apguvi ir jānāk no sabiedrības, tas ir, no vecākiem.

Atzīstu, ka mūsdienu vecāki bieži ir neapskaužamā situācijā, ja runa ir par audzināšanas mērķiem un ideāliem. Jo vērtību krīze sabiedrībā nenovēršami rada arī audzināšanas krīzi. Audzināšanas ideja ir saistīta ar nepieciešamību palīdzēt savam bērnam izveidot kādu stabilu vērtību pamatu, lai attīstītu savu personību. Taču, ja tas jādara sabiedrībā, kurā šāda visus vienojoša vērtību pamata nav, tas nebūt nav vienkāršs uzdevums. Tāpēc varētu apgalvot, ka vecāki paši īsti neapzinās patiesās bērnu vajadzības šajā jomā. Un politiķi šajā gadījumā „grib palīdzēt”.

Patstāvīga domāšana — šķērslis manipulācijām

Aktualizējot šo jautājumu tik neilgu laiku pirms vēlēšanām, šīs iniciatīvas autori daļā sabiedrības rada pamatotas šaubas, vai šeit vispār ir runa par vērtībām, attieksmēm un bērnu.

Taču jājautā, vai Bībeles mācības ieviešana Latvijas skolās ir izeja no krīzes audzināšanā? Un vai varam minēt kādu pozitīvu piemēru šajā sakarā pasaulē? Turklāt, aktualizējot šo jautājumu tik neilgu laiku pirms vēlēšanām, šīs iniciatīvas autori daļā sabiedrības rada pamatotas šaubas, vai šeit vispār ir runa par vērtībām, attieksmēm un bērnu. Turklāt nav jau tā, ka Latvijas izglītības sistēmā vērtību izglītības jautājums būtu apiets. Šobrīd Latvijas skolēnam ir iespēja mērķtiecīgi pilnveidot savu vērtību apziņu vairākos mācību priekšmetos — apgūstot sociālās zinības un izvēloties kristīgo mācību vai ētiku. Ģimenes, kuras uzskata sevi par kristīgām, ir izvēlējušās kristīgo mācību. Turklāt Latvijā ir gan svētdienas skolas, gan vispārizglītojošās kristīgās skolas. Tāpēc nav iemesla runāt arī par to, ka kristīgās vērtības nebūtu iekļautas izglītības saturā.

Iekļaujot reliģiskās izglītības problemātiku sociālajās zinībās, arī tie skolēni, kuri kristīgo mācību neapgūst, iegūtu priekšstatu par kristietību kā reliģiju un kultūrvēsturisku fenomenu.

Varētu piekrist, ka tie skolēni, kuru vecāki nav izvēlējušies kristīgo mācību, izglītības procesā iegūst pārāk maz zināšanu par kristīgajām vērtībām un reliģisko apziņu kā tādu. Te būtu vietā pārdomāt sociālo zinību mācību priekšmeta saturu, jo kristietība ir nozīmīga Eiropas kultūras un eiropeiskās apziņas daļa. Iekļaujot reliģiskās izglītības problemātiku sociālajās zinībās, arī tie skolēni, kuri kristīgo mācību neapgūst, iegūtu priekšstatu par kristietību kā reliģiju un kultūrvēsturisku fenomenu.

Arī es atbalstīju savu dēlu izvēli sākumskolā mācīties ētiku, jo uzskatīju, ka šī praktiskās filozofijas nozare māca veidot patstāvīgus morālus spriedumus, kas cilvēkam plurālisma apstākļos ir viena no nozīmīgākajām kompetencēm. Un tieši šī kompetence ļauj cilvēkam tapt par autonomu, atbildīgu personību, kas ir definētais Latvijas izglītības mērķis.

Autonomija nozīmē gatavību domāt patstāvīgi, neatkarīgi, akli nesekot autoritātēm. Tā izpaužas kā emancipācija — atbrīvošanās no dogmatisma, aizspriedumu un stereotipu pārskatīšana un koriģēšana.

Autonoma domāšana ietver sevī prasību cienīt citādi domājošos, nevis iemācīties viņiem „piedot, jo tie nezina, ko dara”.

Autonoma domāšana paver iespēju darboties netipiskās situācijās, izmantot daudzpusīgus risinājumus. Tā ir brīvas, morāli augsti attīstītas personības pazīme. Tādas personības, kurai brīvība nozīmē morāles svarīgāko nosacījumu — brīvību, kas pamatojas prātā. Autonoma domāšana ir saistīta ar atbildības pilnu attieksmi un spēju izvēlēties rīcību, kas pārstāv gan indivīda, gan sabiedrības intereses. Turklāt autonoma domāšana ietver sevī prasību cienīt citādi domājošos, nevis iemācīties viņiem „piedot, jo tie nezina, ko dara”.

Tāpēc, manuprāt, tieši filozofiskā aspekta klātbūtne Latvijas izglītības sistēmā ļaus mums risināt vērtību apziņas problemātiku sabiedrībā. Jo patstāvīgi domājoši cilvēki neļauj manipulēt ar sevi un nekritiski nepakļaujas populistiskiem saukļiem. Samazinot filozofijas īpatsvaru izglītības sistēmā, mēs veicinām paklausīgas sabiedrības veidošanos. Tieši tas šobrīd notiek — skolas, kurās tiek apgūta filozofija, Latvijā strauji samazinās un filozofijas skolotāju studiju programma dažādu iemeslu dēļ tā arī nav izveidota.

Negribētos domāt, ka tas tiek darīts mērķtiecīgi, bet ir skaidrs, ka nedomājoša, manipulējama sabiedrība ir daudz ērtāka politiskās varas interešu īstenošanai.


Koķe: Bībeles mācība skolās kā atsevišķs mācību priekšmets nav ieviešama

LPP/LC iesniedz Saeimā likumprojektu par Bībeles mācības ieviešanu 1. – 12.klasei

LPP/LC iesniegtie grozijumi Izglitibas likuma

Pujats uzrunā Aglonā īpaši piemin PLL; brīdina par iespējamu "antikristīgu valdību"

Teologs: Bībele pati par sevi neieved kultūrvēsturiskā un reliģiskā jautājuma izpratnē

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!