Priecājos, ka Jūs iesaistījāties sarunā, ko mēģināju aizsākt ar atbildi Jūsu rakstam. Vispirms gribētu sākt ar konstatējumu, ka mums abiem ir kopīgas rūpes par Latvijas kultūru, kas sastāv ne tikai no latviešu, bet arī no vācu, krievu, lietuviešu, baltkrievu un citu tautību Latvijas kultūras darbinieku (aktieru, režisoru, rakstnieku, dzejnieku, kritiķu, dizaineru, arhitektu, utt., utt.) radītajiem mākslas darbiem. Man šķiet, ka mēs arī esam vienoti rūpēs par kultūras mantojumu, tomēr mums ir visai atšķirīgas pieejas, kā mēs šīs rūpes izpaužam un kādi ir mūsu ieteikumi mūsu saskatīto problēmu risināšanai.

Atbildot uz Jūsu jautājumiem,

1. Es pamanīju, ka Jums nav pieņemama kanona veidošana tad, ja tā kaut vai hipotētiski pieļauj „svešo” un „citu” izslēgšanu. Es rakstu „hipotētiski”, jo Jūs neminējāt nevienu konkrētu piemēru, kad „citu” izslēgšana būtu notikusi. Tomēr mani pārsteidza Jūsu argumenta formulējums, kas vairāk atgādināja apgalvojumu, bet nesniedza nekādu paskaidrojumu vai Jūsu domas izvērsumu. Kādēļ Jums tas šķiet nepieņemami? Kādēļ Jums liekas, ka Latvijas kultūras kanona gadījumā tas ir aktuāli?

2. Kāpēc ir vajadzīgs kultūras kanons? Uz to mēģināju sniegt atbildi sav rakstā apskatot Dānijas gadījumu, kurā var izšķirt ne tikai oficiāli minētos sešus argumentus (kuri, manuprāt, ir ļoti interesanti), bet arī jau minēto kultūrpolitisko situāciju, kurā Dānija tobrīd atradās, kultūrpolitisko tautas apgaismošanas tradīciju un tradicionālo valsts iejaukšanos kultūras jomā. Vai tiešām Jūs tur nesaskatījāt atbildi uz šo jautājumu?

3. Savā emuāra ierakstā „Kādēļ kultūras kanons ir nepieciešams” esmu izklāstījis arī savu personīgo versiju, ka kanons varētu palīdzēt vairot humānisma vērtības sabiedrībā, ja humānisms tiktu definēts kā pamats iekļaušanai kanonā. Tieši universālās humānisma vērtības, to popularizēšana un universāla cieņas pret indivīdu un Cilvēci vairošana, manuprāt, varētu novērst dažu Rietumvalstu traģēdiju, kad nacionālie radikāļi vairo naidu pret etniskajām minoritātēm kā nacionālajai identitātei svešu („citādu”) un tādēļ nācijai nepiederīgu „ķermeni”. Tad radikāļi nereti „saņem gūstā” nacionālās identitātes jautājumus un patvaļīgi definē, kas tā ir.

4. Turpinot tēmu, kādēļ man personīgi simpatizē kanons – jā, man simpatizē skandināvu tautas apgaismošanas tradīcija, lai arī, protams, klasiskie tās pamatojums (ka jāizglīto ļaudis, lai tādējādi novērstu Baznīcas ietekmi, lai viņi kļūtu kritiski domājoši sociāldemokrātisko partiju aktīvisti, lai viņi kļūtu kritiski demokrātiskas sabiedrības locekļi) ir iespējams nedaudz novecojis. Tomēr, manuprāt, kanons ir lielisks pamats, lai rosinātu cilvēku interesi par kultūru, kritiskumu un, jā, arī diskusijas. Es uztveru kanonu nevis kā minimumu, lai cilvēki varētu saukt sevi par „inteliģentiem”, bet gan kā pamatu viņu visa mūža intelektuālajam ceļojumam. To varētu salīdzināt ar kultūras apetīti rosinošu bagāžu vai sākotnējo pamatu (sākotnējo mērauklu?) savu intelektuālo spriedumu veidošanai par kultūras vērtībām. Zināšanas par daļu no kultūras, manuprāt, raisa un ir pamats zināšanām par citām kultūras vērtībām.

5. Atbildot par elitismu – iespējams, ka tautas apgaismošanas projektu var uztvert kā elitisku. Tas noteikti pašos sākumos bija elitisks projekts, tomēr, ja to veic demokrātiskā izpildē (piemēram, veidojot informējošus un pieejamus dokumentāros raidījumus, rīkojot ceļojošās izstādes, subsidējot teātri provincē, utt.) un ar demokrātisku mērķi (piemēram, vairot interesi par kultūru, padarīt kultūru pieejamu tautai un raisīt kritisku pieeju kultūrai un sabiedrībai), tad, manuprāt, ir iespējams sasniegt tieši pretējo rezultātu – plašā nozīmē demokrātiskas sabiedrības izveidošanos, kas izskatās visai veiksmīgi ir izdevies skandināvu zemēs. Ja kanonu izmanto kā kultūras mantojuma popularizējošu instrumentu, tad, manuprāt, skandināvu sludinātā kultūras demokrātija (jeb precīzāk kultūras demokratizēšana) ir lielisks sasniegums.

6. Kamēs es aizstāvu noteiktu valsts iejaukšanos kultūras jomā, Jūs savukārt, šķiet, aizstāvat visai postmodernu un neoliberālu pieeju – valsts nedrīkst stimulēt kultūras darbību, jo valsts dotācijas var ierobežot kultūras darbinieku autonomiju, kultūras kanona veidošana radot kultūras sadalījumus (mūsējie/svešie). Turklāt Jūs, šķiet, uzskatāt, ka ļaudīm vien būtu pašiem jāizglītojas, ja viņi kaut ko grib saprast no kultūras un kļūt „inteliģenti” – un izglītošanās tādēļ būs ilga un smaga, jo ar „kultūras minimumu” vien nepietikšot, lai kļūtu par „inteliģentu”. Ja es būtu marksists, es Jums pārmestu, ka Jūs iedziļināšanos kultūrā un kultūras patēriņu definējat kā naudīgo šķiru privilēģiju. Jums par laimi es neesmu marksists, tomēr man rūp kritisku, kultūrā iedziļinājušos un izglītotu ļaužu izaugmes un arī demokrātijas attīstība Latvijā, tādēļ es neesmu ar mieru gaidīt uz ļaužu pašu un no viņu naudasmaciņa biezuma atkarīgās kultūras patēriņa. Es redzu kultūru un kultūras mantojumu kā publisko labumu, kuru padarot pieejamu plašai sabiedrībai mēs varam piedzīvot pozitīvus „blakusefektus”. Savukārt kultūras autonomizācija ir visai iluzora parādība, jo kultūra visai bieži eksistē dialogā ar sabiedrību un valsti. Brīvā tirgus imperatīvs padara māksliniekus ārkārtīgi atkarīgus no tirgus un ļaužu gaumes, kuru ietekmē komercializācijas tendences.

7. Runājot par diskusijām, manuprāt, ir naivi cerēt, ka tās norisināsies tanī telpā, kur valsts vai Jūs, vai es tām ierādīsim vietu. Diskusijas notiek Jūsu pieminētajā žurnālā, tās notiek šeit zem mana raksta, zem Jūsu raksta. Cik tās ir „karstas” ir labs jautājums, jo pilsoniskās līdzdalības jautājums ir bēdīgi slavens visās pārejas un jaunajās demokrātijās. Bet nenovērsīsimies no mūsu atbildības! Mūsu kā kritiski domājošu pilsoņu pienākums ir tās rosināt un pieteikt, ko, manuprāt, Jūs lieliski izdarījāt, rakstot pilnīgi noraidošu rakstu. Man savukārt ieslēdzās asociāciju ķēde, reflektējot par manu pieredzi kā imigrantam iekļaujoties skandināvu kultūrā un lasot par kultūras un kultūrpolitikas tradīcijām, kas rezultējās šinī atbildes rakstā. Cerams, ka šīs diskusijas turpināsies ne tikai politika.lv, bet arī citur gan internetā, gan masu medijos, gan pilsoniskajā sabiedrībā, gan ģimenēs.

8. Man ir grūti komentēt Jūsu izteikumu par „see you never” attieksmi – ko tieši Jūs ar to domājāt?