"Diena", 28.02.2006 Rubrika: Komentāri un viedokļi (2. lpp.)

Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments 24.februārī nosprieda, ka iekšlietu ministra lēmums par Aleksandra Kazakova iekļaušanu Latvijai nevēlamo personu sarakstā ir atceļams, jo nav izvērtēts viņa privātās dzīves aizskārums.

Dienas komentārā Kazakova mamma (autors Aivars Ozoliņš) 25.februārī šis spriedums kritizēts. Konstruktīva kritika ir noderīga arī tiesnešiem, lai viņi varētu uzlabot darba kvalitāti. Taču daļa informācijas komentārā ir sniegta sagrozītā veidā.

Pirmkārt, komentārā norādīts, ka tiesa nosprieda, ka ministra politiskais lēmums ir bijis pretlikumīgs. Neiebilstu, ja šis lēmums būtu politiskais lēmums un tiesai šādus lēmumus nevajadzētu pārskatīt. Taču tiesai nav atstāta rīcības brīvība pateikt, ka tas ir politiskais lēmums. Imigrācijas likums skaidrā tekstā pasaka, ka lēmums ir pārsūdzams tiesā. Juridiskā valodā tas nozīmē, ka lēmums nav politiskais lēmums, bet gan administratīvais akts. Turklāt likuma grozījumi ietver tikai norādi par slepenās informācijas izmantošanu, bet neko neatrunā par lēmuma pārskatīšanas robežām. Tiesai nekas cits neatliek, kā skatīt pārsūdzēto lēmumu pēc Administratīvā procesa likuma noteikumiem.

Savukārt viens no likumā norādītajiem Administratīvā procesa pamatuzdevumiem ir nodrošināt demokrātiskas, tiesiskas valsts pamatprincipu, it īpaši cilvēktiesību, ievērošanu konkrētās publiski tiesiskajās attiecībās starp valsti un indivīdu. Likumdevējs nav norādījis, ka, skatot “melnā saraksta” lietas, cilvēktiesību ievērošana nav jānodrošina, bet jāvadās tikai pēc revolucionārās apziņas. Tiesa pati nevar izvēlēties konkrēto gadījumu skatīt pēc citiem noteikumiem. Tā šādā veidā nevar izrādīt simpātijas saviem tautiešiem un uz tā pamata diskriminēt citu tautību pārstāvjus.

Otrkārt, komentāra autoram šķiet, ka tiesneši vadījušies pēc padomju burtiskās likumu interpretācijas, burtiski un ārpus jēgas šauri tulkojuši cilvēktiesību normas. Patiesībā tiesa vadījās pēc Eiropas Cilvēktiesību tiesas dotās privātās dzīves interpretācijas, kurā Latvija diemžēl ir guvusi sūru pieredzi uz nodokļu maksātāju rēķina. Piemēram, Sļivenko lietu Latvija zaudēja un izmaksāja kompensāciju tieši tāpēc, ka nebija izvērtējusi personas saikni ar Latviju. Katram ir iespēja pēc Senāta sprieduma pieņemšanas vērsties Eiropas Cilvēktiesību tiesā, un tāda būtu arī A.Kazakovam. Vai nav labāk, ja kļūdas tiek novērstas tepat nacionālajā līmenī?

Treškārt, komentārā norādīts, ka tiesa nosprieda, ka prasītāja privātās dzīves neaizskaramības pārkāpums esot bijis nesamērīgs ar tiesisko mērķi — aizsargāt valsts un sabiedrisko drošību un kārtību. Lai nu ko, bet neko tādu tiesa nenosprieda! Tiesa tikai un vienīgi norādīja, ka iestādei atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas dotajai interpretācijai bija jāsamēro pieteicēja privātās dzīves aizskārums un drošības apsvērumi. Turklāt tiesa neprasīja, lai tas būtu norādīts ministra lēmumā. Tam, ka privātās dzīves aizskārums ir izvērtēts, vajadzēja izrietēt no ministrijas rakstiskajiem vai mutiskajiem paskaidrojumiem. Taču ministrija to vispār nebija vērtējusi! Ar šādiem apstākļiem tiesai administratīvais akts ir jāatceļ, un tā tas notika arī šajā reizē. Citiem vārdiem, tiesa nevis atzina, ka privātās dzīves un draudu izvērtējums ir nepareizs (kā tas izriet no komentāra), bet gan, ka privātās dzīves apsvērumi, pieņemot lēmumu, vispār nav vērtēti.

Ceturtkārt, komentārā norādīts, ka tiesa pretēji ministra lēmumam politiski nosprieda, ka Kazakovs nevar apdraudēt valsts drošību. Tiesa nevienā punktā nesprieda politiski, bet gan tikai, ņemot vērā juridiskus apsvērumus. Faktiski no žurnālista komentāra izriet, ka tiesai būtu vajadzējis spriest politiski! Taču tiesas uzdevums nav kompetentas valsts iestādes vietā sākt izdarīt valsts drošības apsvērumus, un tiesa to tā nedarīja arī šajā gadījumā. Tiesa var tikai pārbaudīt, vai iestāde ir ņēmusi vērā visus apsvērumus, kas attiecas uz lietu (konkrētajā gadījumā — nebija), vai nav ņēmusi vērā tādus apsvērumus, kas nebija jāņem vērā, vai ir izdarījusi visus nepieciešamos apsvērumus un vai izdarītie apsvērumi nav acīmredzami neproporcionāli (tas, kā jau minēts iepriekš, konkrētajā lietā analizēts netika). Turklāt, ja reiz tiesai ir uzticēta lēmuma pārbaude, ir taču jārēķinās ar varbūtību, ka lēmums var tikt arī atcelts! Tiesai demokrātiskā valstī nav uzticēta tikai marionetes loma.

Piektkārt, komentāra autors ir nobažījies, ka, pamatojoties uz emocionālo saikni ar Latviju, tiesā varētu vērsties Berezovskis, Žirinovskis un Lužkovs. Vārdi “emocionālā saite” ir likti pēdiņās, no kā lasītājs var secināt, ka šos vārdus ir lietojusi tiesa. Vārdi “emocionālā saite” spriedumā minēti tikai pieteikuma atreferējumā, tātad uz to ir atsaucies A.Kazakovs. Tiesa motīvu daļā runā par “personisku, ekonomisku vai sociālu saiti”, tas ir, izmanto terminoloģiju, kas ir minēta Eiropas Cilvēktiesību tiesas nolēmumos, tai skaitā spriedumā Sļivenko pret Latviju. Atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksei šādas saites pastāvēšana ir jāvērtē tikai attiecībā uz personām, kas ilgstoši uzturējušās valstī. Maz ticams, ka Berezovskim, Žirinovskim un Lužkovam šāda saite ar mūsu valsti pastāv. Taču tiesai šis motīvs būs jāpārbauda.

A.Kazakovam, kurš ir dzimis Latvijā un kuram Latvijā dzīvo māte, šāda saite ir. Tas nekādā gadījumā nenozīmē, ka saites pastāvēšana ir nepārvarams šķērslis personas privātās dzīves ierobežojumam. Tas nozīmē tikai to, ka iestādei, ierobežojot personas privāto dzīvi, šis apstāklis ir jāizvērtē un valsts intereses un privātās intereses savstarpēji jāsamēro.

Žurnālistu misija ir būt par demokrātijas un tiesiskuma sargsuni. Šo žurnālista grūto darbu es augstu vērtēju. Man patīk arī žurnālista Ozoliņa asais stils. Tomēr, apzinoties, ka šo rakstu izlasīs mazāk cilvēku nekā sestdienas Dienā publicēto rakstu Kazakova mamma, gribu lūgt žurnālistam būt uzmanīgākam tiesas spriedumu atreferēšanā. Tiesas autoritātes graušana, izmantojot sagrozītu informāciju, demokrātiju un tiesiskumu nevis nostiprina, bet gan tam kaitē.