Foto: Peter Renshaw
Diametrāli pretējs redzējums, kā ASV un Eiropa redz savu lomu pasaulē, liek uzdot ne pārāk vieglus jautājumus par abu transatlantisko partneru nākotnes sadarbības scenārijiem.
Transatlantiskās attiecības bieži vien ir raksturotas ar epitetiem par vienotību, vēsturiskumu un lojalitāti. Savā ziņā ne bez pamata, jo ASV un Eiropas sadarbību patiešām iespējams klasificēt kā intensīvu un prioritāru. Tajā pašā laikā tas, kā abas puses redz savu lomu pasaulē, dažkārt liek domāt, ka tās nāk no pilnīgi dažādām planētām. ASV ar vēlmi ietekmēt visu un visur — no Marsa, savukārt Eiropa ar sevis aizņemtību un spēka politikas noraidīšanu — no Venēras.[1]
Spēks un likums
ASV vienmēr ir piemitusi izteikta tendence meklēt atbildes sevī par to, kādai jābūt rīcībai uz ārpasauli, tādējādi nodrošinot imunitāti pat pret ievērojamu starptautisko opozīciju. Uz pārējo pasauli ASV skatās kā uz savu spoguļa attēlu, izsakot morālistiskus spriedumus par pārējiem un piešķirot kredītpunktus „labajiem”, bet nosodot „sliktos”.[2] Amerikāņi mēdz būt ļoti kritiski attiecībā uz valdības darbību, vienlaicīgi esot augstās domās par valsti kā tādu. ASV ārpolitikas retorika parasti tiek balstīta uz vienkāršotiem saukļiem par demokrātijas nozīmību, tādējādi veidojot mazliet paradoksālu situāciju — pat nepārzinot citu valstu atrašanos uz pasaules kartes, amerikāņi ir pārliecināti, ka ir jāpalīdz turp eksportēt demokrātiskās vērtības. ASV mēdz būt multilaterālas, kad var, un unilaterālas, kad patiešām vajag. Tās ir pārāk lielas, lai saņemtu nedalītas apkārtējo simpātijas, bet pārāk ietekmīgas, lai tās vienkārši varētu ignorēt.
Eiropai piemīt citādāks skatījums un loģika par to, kas ir svarīgs pasaulē. Demokrātijas popularizēšanu tā saredz nevis ar iejaukšanos, bet savu pozitīvo piemēru. Cilvēktiesības, nabadzības novēršana un vides jautājumi eiropiešiem ir tuvāki par atomieroču izplatību vai islāma fundamentālismu. Stiprākais vārds Eiropas vārdnīcā ir „nosodīt”, un arī tad tas tiek izmantots retos gadījumos. Diplomātija, pacietība un kompromisa meklēšana Eiropai ir nodrošinājusi izteiktu soft power reputāciju. Atšķirībā no ASV, kas vienmēr gatavas uz konflikta reģioniem deleģēt karavīrus uniformās, Eiropas pienesums vairāk ir civilie eksperti un vēlēšanu novērotāji. Ar milzīgu birokrātijas izveidi un arvien jaunu dalībvalstu pievienošanu Brisele ir ieguvusi ievērojamu pieredzi institūciju izveidē, kas lieti noder valstu atjaunošanas procesā. Kopumā Eiropas ārpolitikas arhitektūra tiek balstīta uz centieniem pārliecināt, nevis piespiest.
Kontinentālās atšķirības izteiktāk iezīmējas attiecībā uz starptautisko normu un likumu nozīmību. Ja Eiropai starptautiskais likums ir fundamentāls instruments attiecību regulēšanā, tad ASV to mēdz pakārtot politiskajam izdevīgumam. Amerika, piemēram, var ilgstoši izdarīt spiedienu uz Serbiju, lai tā nosūtītu kara noziedzniekus uz Hāgas tribunālu, tajā pašā laikā atsakoties atzīt Starptautiskās tiesas jurisdikciju, kas dotu iespēju vērtēt amerikāņu pilsoņus pēc tādiem pašiem kritērijiem. ASV mēdz ieguldīt ievērojamu kapitālu starptautisko institūciju izveidē, vienlaicīgi atbrīvojot sevi no saistošiem pienākumiem. Amerika spēj mobilizēt koalīcijas un kalpot par svarīgu advokātu cilvēktiesību jautājumos, tajā pašā laikā atsakoties ratificēt vairākas ANO konvencijas. ASV redz sevi kā pašlabojošu demokrātiju, kas spēj novērtēt un vajadzības gadījumā arī sodīt sevi labāk par kādu ārēju spēku.
Eiropas turēšanās pie starptautiskajiem likumiem to varbūt padara mazāk efektīvu krīzes situācijās, taču vienlaicīgi Eiropas politika ir stabilāka un pragmatiskāka, ļaujot uz to skatīties kā drošu sadarbības partneri. Ja pirms Irākas kara Tomass Frīdmans New York Times rakstīja, ka Franciju par tās turēšanos pie starptautisko likumu un pierādījumu nepieciešamības vajadzētu „izbalsot no salas”, tad vēlākais jau parādīja, ka vecmodīga balstīšanās uz faktiem un pierādījumiem būtu paglābusi ASV no daudzām problēmām.
Pretpoli, kas var arī nepievilkties
Ja kopumā Eiroatlantiskajās attiecībās ir vērojama noteikta asimetrija, tad aizsardzības joma nav viena no tām. Brīžos, kad ASV sāk virzīt grandiozus plānus par militāru iesaisti attālos pasaules nostūros Eiropa mēdz „paņemt brīvdienas”. Tā vietā, lai uztrauktos par Somālijas pirātiem vai Pakistānas teroristiem, Eiropas Savienība ir vairāk aizņemta ar piena un cukura kvotām. Salīdzinājumam — ASV vienmēr ir meklējušas absolūtu drošību — neitralizētus draudus un sodītus pārkāpējus. Ar 571 000 telpu 3700 pilsētās ASV Aizsardzības Departaments vairāk atgādina nekustamo īpašumu aģentūru, kam nav neiespējamo misiju. Neskatoties uz to, ka ES kopējais IKP ir lielāks par ASV un desmit reizes pārsniedz Krievija IKPs, aizsardzības jomā Eiropa ir „papīra tīģeris”. Sasniedzot augstu dzīves līmeni, Eiropa ir noraidījusi spēka politikas nepieciešamību, brīvprātīgi atsakoties no noteiktas daļas ietekmes starptautiskajā dienaskārtībā. Pat Balkānos, kas uzskatāmi par Eiropas pagalmu un tiešu interešu lauku, militārā darbība tika pilnībā uzticēta Amerikai, ļaujot tai izvēlēties 99% operācijas mērķu[3]. Viena lieta ir Eiropas Savienības iekšējās problēmas — birokrātija, funkciju pārklāšanās, neprasme runāt vienā balsī, kas apgrūtina spēka projekciju, bet pavisam cita — nevēlēšanās iesaistīties. Pēc German Marshall Fund pētījuma datiem, 71% amerikāņu piekrīt apgalvojumam, ka pasaulē ir nepieciešams militārs spēks, lai nodrošinātu taisnīgumu, un tikai 25 % eiropiešu domā līdzīgi[4].
Transatlantiskās attiecības nav vienkārša klišeja. Intensīva Amerikas-Eiropas sadarbība pastāv dažādos līmeņos, attiecībām saglabājot stabilitāti pat politisko personāliju maiņas gadījumā. Ja ASV ar Franciju vairāk saista kultūras joma, tad Lietuvai nozīmīgi ir simtiem tūkstoši imigrantu Amerikas Austrumu krasta pilsētās. Savukārt sadarbība ar Slovēniju ASV nodrošina padziļinātu Balkānu ekspertīzi, bet attiecības ar Portugāli ASV dod pieeju Azoru bāzei. Virkne Eiropas valstu pozicionē sevi kā Amerikas sabiedrotos, bez kuriem tai neiztikt, savukārt ASV no savas puses nekad nav kautrējusies lietot vārdu „īpašas”, runājot par attiecībām ar Eiropu. Tajā pašā laikā viedokļu atšķirības okeāna abās pusēs vairs neskar tikai virspusējus jautājumus. Diametrāli pretējs redzējums, kā ASV un Eiropa redz savu lomu pasaulē, liek uzdot ne pārāk vieglus jautājumus par nākotnes sadarbības scenārijiem. Amerikas izmaksas dažādām ārvalstu odisejām ir bijušas dramatiskas un kosmiski augošais parāds agri vai vēlu liks ierobežot noteiktu ASV ietekmes sfēru, tādējādi retorika par to, ka daļu pienākumu vajadzētu uzticēt Eiropas sabiedrotajiem, ir kļuvusi daudz aktuālāka. Eiropai ir ievērojams finanšu un diplomātiskais potenciāls, tomēr attiecībā uz militāru uzdevumu uzņemšanos ASV un Eiropa neatrodas uz vienas lapas. Ar izteikti nacionālistisku vēsturi Eiropas nākotne izskatās pārnacionāla, ar limitētu ieinteresētību pasaules konfliktu risināšanā. Lai gan aizklāti, bet frāze „nekad vairs” saistībā ar Eiropas iesaistīšanos militārās konfrontācijās ir bijusi dzirdama bieži. Vācijas aizsardzības ministrs, piemēram, nesen kā ierosināja noteikt papildus kritērijus iesaistei šādās misijās, kā galveno punktu minot „ievērojamus draudus NATO dalībvalstij”.[5]
Ja iepriekš abas puses varēja apgalvot, ka Atlantiskajām partnerattiecībām tāpat nav citu alternatīvu, tad šobrīd realitāte jau ir mazliet citādāka. Ķīna, Indija, Brazīlija, Krievija un tādi reģionālie aktieri kā Turcija un Dienvidkoreja varbūt neieņem centrālo vietu starptautiskajās attiecībās, tomēr arī spēj piedāvāt noteiktas sadarbības iespējas. Skaidrs, ka, piemēram, Amerikas strauji augošās attiecības ar Ķīnu nav mīlestības, bet gan naudas dēļ, tomēr tas vēl nenozīmē, ka ekonomiskā atkarība nevar ar laiku radīt arī politiskas konsekvences. Vēsturisks atskats uz ASV-Eiropas sadarbību var dot noteiktu atskaites punktu par tās noturību, tomēr tas vēl negarantē, ka nākotnē var tikt saglabāta pozitīva attiecību trajektorija bez jebkādas piepūles. Kā reiz izteicās Lords Palmerstons, valstīm nemēdz būt ne mūžīgi draugi, ne ienaidnieki, ir tikai mūžīgas pašintereses. Irākas karš parādīja, ka attiecības nevar balstīties uz vienkāršu lojalitāti vai abstraktu Rietumu radniecību — kādā brīdī jautājums nonāk līdz fundamentālai pašieinteresētībai. Tāpēc tā vietā, lai vienkārši paļautos uz fizikas likumiem, ka pretpoli pievelkas paši no sevis, ASV un Eiropai ir jāturpina aktīvi meklēt risinājumi individuālo interešu sasaistei.
_____________________
[1] Salīdzinājums par Marsu un Venēru pieder ārpolitikas komentētājam Robertam Keiganam
(Robert Kagan).
[2] Hassner, Pierre (2002) The United States: the empire of force or the force of empire?, Chaillot Papers N. 54. Paris: European Union Institute for Security Studies. September 2002. P. 27.
[3] Robert Kagan, Paradise and Power: America and Europe in the New World Order, Knopf, 2003.
[4] Obama, Europe, and the inevitable, The German Marshall Fund of the United States, http://blog.gmfus.org/2009/09/17/obama-europe-and-the-inevitable
[5] Doug Bandow, Departing Europe, The National Interest, July 13, 2010.
Ar Eiropas Savienības programmas „Eiropa pilsoņiem” atbalstu.Šī publikācija atspoguļo vienīgi autora uzskatus, un Komisijai nevar uzlikt atbildību par tajā ietvertās informācijas jebkuru iespējamo izlietojumu.