Foto: B. Koļesņikovs © AFI

Latvija otro reizi plāno Eiropas Savienības (ES) fondus. Pieejamais finansējums no 2007.-2013.gadam apmēra ziņā pielīdzināms vēl vienam papildus valsts budžetam, kas investējams, lai Latvija ātrāk nostātos līdzās attīstītām Eiropas valstīm.

Finanšu ministrija (FM) kopīgi ar sadarbības partneriem valsts un nevalstiskajā sektorā jau vairāk nekā pusgadu strādā pie ES naudas plānošanas dokumentiem un nupat ir publicējusi aktuālāko ES fondu programmu versijas. Šis ir mirklis, kad kopīgiem spēkiem būtu jāmēģina atbildēt uz jautājumu, ko esam mācījušies un kur kļūdas atkārtojas, ko varam darīt labāk ar ES fondiem nākamajos septiņos gados.

Caur strīdiem tuvāk patiesībai

Plašāka diskusija par ES fondu apguvi nākamajos septiņos gados sākās jau 2005.gada nogalē, kad FM publicēja pirmo fondu apguves stratēģijas versiju. Pusgada laikā notikušas vairākkārtējas apspriedes starp valsts un nevalstiskajiem partneriem, dokumentu izstrāde un pārstrāde. Kas mainījies šo diskusiju rezultātā, jeb ar ko pašreizējie programmu projekti atšķiras no sākotnējiem priekšlikumiem?

Gan darbā pie Latvijas nacionālās attīstības plāna, gan ES fondiem ir izkristalizējusies vēlme uzmanību pievērst galvenokārt investīcijām cilvēku kapitālā, jeb precīzāk sakot izglītības uzlabošanā, nodarbināto cilvēku kvalifikācijas celšanā, bezdarbnieku un sociālā riska grupu atbalstīšanā, sabiedrības veselības situācijas uzlabošanā. Tieši cilvēkresursu investīcijām attiecīgi novirzīta finansējuma lauvas tiesa – vairāk nekā 40% no 2,6 miljardus eiro lielās struktūrfondu aploksnes. Kā vēl viens svarīgs jautājums, ko šī pusgada laikā īpaši uzsvēra darba devēju, darba ņēmēju organizācijas, kā arī nevalstisko organizāciju pārstāvji, bija nepieciešamība atbalstīt ne tikai skolēnus un studentus kā topošos darba ņēmējus, vai bezdarbniekus, kuri jau izkrituši no darba aprites, bet arī cilvēkus, kuri šobrīd strādā.

Īpaši spraiga diskusija sākās brīdī, kad bija jālemj, cik investēt infrastruktūras un sabiedrisko pakalpojumu jomās, piemēram, autoceļos, sabiedriskajā transportā, ūdens saimniecībās, siltuma apgādē u.c. Visās šajās nozarēs pēdējos 15 gados bijis milzīgs investīciju iztrūkums, infrastruktūras un iekārtas ir nolietotas, tāpēc neatliekami nepieciešama rekonstrukcija. Īpaši pašvaldību pārstāvji diskusijās izceļ tādas jomas kā ūdenssaimniecību, kur jāpilda ES vides standartu prasības, vai energoefektivitāti, kur jānovērš pašvaldību un iedzīvotāju naudas „izkurināšana gaisā”. Uz šīm divām jomām likts papildus uzsvars gan finansiāli, gan sasniedzamo mērķu ziņā.

Latvijas stipro pušu meklējumos

ES fondu plānošana septiņiem gadiem kārtējo reizi ceļ gaismā jautājumus, kas aktuāli katru reizi, mēģinot nospraust vairāku gadu attīstības plānus un vīzijas. Trūkst pietiekoši skaidras atbildes, kas ir Latvijas ekonomikas stiprās puses, kas ir mūsu konkurētspējas priekšrocības Eiropā un pasaulē? Kā Latvija varētu panākt, ka pēc septiņiem gadiem esam krietni tuvāk vidējiem ES attīstības rādītājiem?

Latvijas stratēģiskās plānošanas īpatnība ir tā, ka vienmēr esam spējuši labi sameklēt un aprakstīt savus trūkumus un arī norādīt, kur būtu jāiegulda finansējums, lai tos novērstu. Tajā pašā laikā pietrūkst atbildes, kas ir Latvijas stiprās puses un priekšrocības, kurās pareizi ieguldot ES fondu līdzekļus mēs varētu aizsteigties priekšā pārējai Eiropai un arī pasaulei. Šos jautājumus varētu uzdot Ekonomikas ministrijai, bet skaidrs, ka viena pati institūcija un daži tās eksperti atbildes nevar sniegt un vienīgais veids būtu meklēt pareizo ceļu kopīgi strādājot valsts pārvaldei, akadēmiskajām aprindām, sabiedrības aktīvajai daļai.

Kā svarīga prioritāte izvirzītas investīcijas izglītībā un cilvēku prasmju paaugstināšanā, tajā pašā laikā nav vēl ieviesta darba tirgus uzraudzības un prognozēšanas sistēma, kas atļautu pateikt, kādus darbiniekus nākamajās desmitgadēs vajadzēs darba devējiem. Mums ir grūti pateikt arī, kuras tautsaimniecības nozares veidos nākotnes Latvijas mugurkaulu un būtu īpaši atbalstāmas, lai nestu svarīgu pienesumu ekonomikai pēc gadiem desmit. Bez atbildēm uz šiem jautājumiem ir grūti pateikt, kā labāk uzlabot izglītības piedāvājumu un panākt to, ka apgūtās prasmes atbildīs pieprasījumam darba tirgū pēc pieciem vai desmit gadiem. Plānojot bezprecedenta investīcijas Latvijas zinātnes attīstībā, jāapzinās, ka mēs kā maza valsts ar ierobežotiem intelektuālajiem un tehniskajiem resursiem nekad nevarēsim atļauties nopietnu zinātnes potenciālu visās tautsaimniecības jomās. Pasaules līmeņa ekselenci varam sasniegt tikai atsevišķās no tām – jautājums tikai, kurās?

Astotais budžets

Plānojot finanses gan ģimenē, gan uzņēmumā, gan pašvaldībā, gan valstī finansisti vienmēr nonāk pie viena un tā paša secinājuma – visām vajadzībm naudas nepietiek. Jāizdara izvēle, ko darīt tagad un ko vēlāk, kas ir prioritāri un kas vēl var pagaidīt. Līdzīgs secinājums ir arī plānot ES finansējumu nākamajiem septiņiem gadiem. Lai arī četri miljardi eiro ir gluži kā astotais valsts budžets šim septiņu gadu ciklam, tomēr investīcju vajadzības valstī ir daudz lielākas un ar ES finansējumu nevar atrisināt visas valsts attīstības problēmas.

ES finansējums ir ierobežots apjoma ziņā, kā arī piešķirts noteiktiem mērķiem, par kuriem panākta vienošanās ES. Programmās ietvertās investīcijas, piemēram, valsts galveno autoceļu rekonstrukcijā ļauj pavirzīties uz priekšu tikai par kādu desmito daļu no visa tā, ko vajadzētu veikt. Līdzīga situācija ir arī daudzās citās atbalstāmās nozarēs, piemēram, ūdenssaimniecībā, izglītībā, veselības aprūpē.

Ir daudzas jomas, kuras nevar atbalstīt no ES fondiem, vai arī ar ES finansējumu var atrisināt tikai nelielu daļu no miljardiem lielajām vajadzībām, piemēram, vispārējā un sākotnējā izglītībā, dzīvojamo māju siltināšanā, pašvaldību ceļu remontdarbos. Šeit vienīgais risinājums būs meklēt papildus resursus gan valsts, gan pašvaldību budžetos, kā arī domājot, kā īpaši dārgajām infrastruktūras investīcijām piesaistīt privāto kapitālu. Plānojot šo finansējumu, gan arī būs jātbild uz jautājumu, vai varam atļauties sēsties luksus Mercedes, kamēr skatoties uz saviem ienākumiem vēl nevaram atļauties pieliet pilnu degvielas bāku? Pēc jebkurām investīcijām infrastruktūrā nāk arī laiks, kad šīs būves un iekārtas ir jāuztur un jāatjauno – tam atkal būs nepieciešami finanšu resursi. Tādēļ bieži jāvērtē, vai Latvija ar patreizējo tautsaimniecības attīstības līmeni un iedzīvotāju maksātspēju maz var atļauties Eiropas līmeņa infrasturktūru un sabiedriskos pakalpojumus visās jomās. Šajā jautājumā savs slēdziens jāsniedz tām institūcijām, kas atbild par nozīmīgākajiem sabiedriskajiem paklpojumiem valstī, piemēram, transporta, vides saimniecības, enerģētikas jomā.

Vai ES fondi atbildēs uz reģionālās attīstības problēmām

Milzīgās attīstības rādītāju atšķirības starp Rīgu, lielajām pilsētām un pārējo valsts teritoriju ir vispār zināma problēma. Zināms arī tas, ka šīm atšķirībām ir tendence pieaugt. Izstrādājot ES fondu programmas, FM vairrākkārt aicināja visas nozaru ministrijas, iesniedzot savus priekšlikumus ES fondu investīcijām, norādīt, kādi atpalikušajiem reģioniem labvēlīgi projektu atlases kritēriji tiks pielietoti, kā tiks nodrošināts līdzsvarots atbalsts dažādiem reģioniem, vai arī kādi specifiski pasākumi tiks veikti vājāk attīstīto pašvaldību īpašai atbalstīšanai. Tomēr šobrīd ministriju priekšlikumos konkrētības ir ļoti maz un tas arī redzams programmās. Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijai kopīgi ar reģionu pārstāvjiem šobrīd jāsaka, kā būtu uzlabojamas programmas, lai nodrošinātu atbalstu tiem reģioniem, kur vajadzības ir vislielākās.

Vienreizējo iespēju izloze

Skaidrs, ka ES finansējums Latvijas attīstībai nākamajiem septiņiem gadiem ir liela un vienreizēja iespēja. Diezin vai vēl kādreiz Latvijas vēsturē kāds no malas būs gatavs pielikt trīs latus pie katra mūsu nodokļu maksātāja lata, lai samaksātu stipendijas studentiem, atbalstītu mazos uzņēmējus vai noasfaltētu kilometru ceļa. Šobrīd diskusijās „katrs velk deķīti uz savu pusi”, bet maz ir to, kas spēj domāt par valsts attīstību kopumā. Tomēr vēlos uzsvērt, ka ES fondi ir visas Latvijas projekts. Tajā var būt īstermiņa ieguvēji un zaudētāji, bet kļūdoties zaudētāji būsim mēs visi. Līdzīgi kā ar jebkuru kapitālu, to var ieguldīt tā, lai pēc vairākiem gadiem tas nestu lielisku peļņu, bet izdarot nepareizu izvēli – neiegūt neko.

Skaidrs, ka ES finansējums ir ierobežots. Sagatavotās programmas ir kā labs kompromiss starp daudzajām vajadzībām un ierobežotajām finanšu iespējām. Tajā pašā laikā neatbildēti paliek jautājumi, vai ES finansējums ieguldāms tādās jomās kā:

• ūdens saimniecībās, kas jāsakārto, lai nebūtu jāmaksā sodi par ES standartu neievērošanu, vai arī dzīvojamo māju un skolu siltināšanā, kas ļautu pašvaldībām ietaupīt un neizkūpināt gaisā daudzus latus katru ziemu;
• mācīt bezdarbniekus, kuri pēc mācībām var arī nespēt vai negribēt strādāt, vai tomēr labāk mācīt tos, kuri jau stādā, bet kuriem nepieciešamas papildu prasmes;
• investēt lielai daļai autobraucēju un tranzītam svarīgos valsts mēroga autoceļos, vai arī neasfaltētājos vietējo pašvaldību ceļos, kuru stāvoklis ir vissliktākais;
• vai svarīgāk ir atbalstīt valsts un reģionu nozīmes pilsētas, kurās dzīvo un strādā vairums Latvijas iedzīvotāju, vai tieši pretēji rūpēties par mazo pašvaldību centriem, no kuriem drīzumā iedzīvotāji var pazust vispār;
• ja valstī vēl joprojām tek skolu jumti, ir neizbraucami autoceļi un vārgi mazie un vidēji uzņēmumi, vai tiešām būtu svarīgi ieguldīt tādās lietās, kā valsts un pašvaldību ierēdņu mācības un pētījumi par dzimumu līdztiesību;
• vai turpināt atbalstīt lielākos uzņēmumus pilsētās, vai tieši pretēji visu uzmanību vērst uz maziem un vidējiem uzņēmumiem Latvijas laukos;
• vai vienāds atbalsts būtu jāparedz gan Latvijas ekonomikas lokomotīvēm – lielajām pilsētām, gan Latgalei kā nabadzīgākajam reģionam?

Noturot apspriedes un konsultācijas mēs nevaram palielināt pieejamā ES finansējuma apjomu, vai arī samazināt Latvijas vajadzību sarakstu. Tomēr mēs varam mēģināt nonākt pie plāna, kā tuvākajos septiņos gados savus ierobežotos resursus ieguldīt tur, kur tie nesīs lielāku labumu un ļaus Latvijai ātrāk nostāties uz savām kājām bez atbalsta no ārpuses.