Par Grozījumiem likumā „Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” (http://politika.lv/temas/5554/)

2003.gada 15.novembrī

LR Satiksmes ministrijai

AS DELFI
Reg.nr.000350435

iesniegums

par likumprojektu “Grozījums likumā “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem.

AS “Delfi” kā viens no Latvijas Interneta asociācijas biedriem un uzņēmums, kas uzkrājis vislielāko pieredzi interneta mediju jomā Latvijā, ierosina svītrot no likumprojekta “Grozījums likumā “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” ierosinātās izmaiņas minētā likuma 7.panta desmitajā daļā, jo šādi likuma grozījumi nonāktu pretrunā gan ar virkni Latvijas Republikā spēkā esošajām likuma normām, gan starptautiskajiem normatīvajiem aktiem un vispārīgajiem tiesību principiem.

1) Aizliegums publicēt likuma 7.pantā noteikto informāciju arī informācijas resursos, kas izveidoti ar mērķi sniegt publiski pieejamus pakalpojumus ar interneta vai citu publisko datu pārraides tīklu starpniecību, nosaka to, ka no šo izmaiņu stāšanās spēkā minētais likums saturēs pretrunīgas normas, jo likuma 2.pants izsmeļoši paredz, kas ir prese un citi masu informācijas līdzekļi, starp kuriem nav minēti informācijas resursi, kas pieejami ar interneta starpniecību. Līdz ar to nav šīm likuma normām nav viennozīmīga un nepārprotama tulkojuma.

2) Nepamatots ir likumdevēja nolūks informācijas resursus ar interneta starpniecību definēt par MIL šī likuma izpratne, jo jāņem vērā to, ka šādi informācijas resursi ar interneta starpniecību ne tikai sniedz informāciju, bet arī sniedz cilvēkiem tehnisko iespēju brīvi paust savu viedokli, realizēt savas vārda brīvības tiesības, kas paredzētas kā Latvijas Satversmē, tā arī citos Latvijas normatīvajos aktos. Tā rezultātā ne vienmēr ir iespējams noteikt patiesos informācijas autorus un resursus tai informācijai, kas tiek izvietota internetā. Līdz ar to persona, kas ir šāda informācijas resursa pakalpojuma sniedzējs, praktiski nevar būt atbildīgs par informāciju, ko šādā resursā ievieto trešās personas. Tas jo īpaši attiecas uz minēto likumā grozījumu, kas noteiktu, kādu informāciju nedrīkst publicēt internetā, pretējā gadījumā paredzot atbildību par šīs normas pārkāpumu. Līdz ar to šis likuma grozījums ir pretrunā ar Civillikuma normām, kas paredz, ka katrs tiesību aizskārums t.i. katra par sevi neatļauta darbība, dod tam, kam tā kaitējusi, tiesību prasīt apmierinājumu no aizskārēja, ciktāl par šo darbību var vainot (CL 1635.p), kā arī to, ka katram ir pienākums atlīdzināt zaudējumus, ko viņš ar savu darbību vai bezdarbību nodarījis (CL 1779.p). Šajā gadījumā šādā informācijas resursā, kurš veidots ar publiski pieejama interneta starpniecību, ievietotās informācijas autori, bieži vien nav nosakāmi, līdz ar to likumpārkāpuma gadījumā nav iespējams atrast vainīgo, kas būtu saucams pie atbildības. Šādā situācija informācijas resursa īpašnieks nevar tikt saukts pie atbildības, jo nav iespējams pierādīt tā vainu. Līdz ar to pilnīgi nepamatoti būtu likumu “Par presi un citiem MIL” attiecināt uz informācijas resursiem ar interneta starpniecību.

3) Ņemot vērā to, ka 2004.gada maijā Latvija kļūs par pilntiesīgu Eiropas Savienības daībvalsti un līdz ar to paralēli nacionālajai likumdošanai, kura tiek saskaņota ar Eiropas Savienības likumdošanu, būs saistoši daudzi jauni starptautiskie normatīvie akti, tajā skaitā tie, kas regulē Interneta kā informācijas resursa un komunikācijas līdzekļa statusu un tiesības. Piemēram, 2003.gada 28.maija EK deklarācija “Par komunikācijas brīvību internetā” paredz to, ka dalībvalstīm ir jānodrošina, ka interneta pakalpojumu sniedzēji ir atbrīvoti no atbildības, par interneta informācijas resursa saturu, tajos gadījumos, kur šī pakalpojuma sniedzēja kontroles funkcijas ir ierobežotas, piemēram interneta portālu sniegtā iespēja brīvi komentēt internetā ievietoto informāciju. Šī deklarācija paredz, ka dalībvalstij šī norma ir jānodrošina caur savu nacionālo likumdošanu. Līdz ar to minētais likuma grozījums ir pretrunā ar šīs starptautiskajām normām, kas neizbēgami izraisīts nepieciešamību šos grozījumus atcelt pēc Latvijas iestājas ES.

Mēs vēlamies norādīt, ka Satiksmes ministrijas likumprojekta anotācijā minētā atsauce uz 1997.gada COM (96) 487 “Nelikumīgais un kaitīgais saturs internetā” nebūtu nopietni ņemama, jo

• 1997.gada dokuments uzskatāms par novecojušu, jo tas ir radies pirms 6 gadiem, kamēr nozares kopējais vecums nepārsniedz 10 gadus;
• ar norādi COM tiek marķēti dokumenti, kuros Eiropas Komisija izsaka PRIEKŠLIKUMUS ES Padomei vai fiksē EK diskusijas. Tiem nav likumdošanas spēka (ieskatam: www.eib.gov.lv apraksts par ES dokumentāciju).

Tādējādi mēs aicinām Satiksmes Ministriju veicināt sakārtotas likumdošanas vides attīstību Latvijā un atteikties no likumprojekta “Grozījumi likumā “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem””.

Ņemot vērā vispārīgos principus (aizliegtais reālajā pasaulē ir aizliegts arī internetā), lai aizkavētu bērnu pornogrāfijas izplatību, mēs aicinām pilnveidot jau esošo likumdošanu, ieviešot attiecīgās izmaiņas Krimināllikuma 166.pantā (īpaši izdalot atbildību par bērnu pornogrāfijas materiālu izgatavošanu un izplatīšanu), kā arī pielietot Administratīvo pārkāpumu kodeksa 173.pantu, īpašu uzmanību pievēršot bērnu pornogrāfijai. Attiecīgās izmaiņas ir paredzētas arī “Koncepcijā par bērnu tiesību aizsardzību internetā”. Tā būtu tieša vēršanās pret nevēlamās parādības cēloņiem un neradītu neskaidrības, pretrunas un sarežģījumus Latvijas likumdošanā.

Ar cieņu –

Juris Mendziņš

AS DELFI direktors