"Neatkarīgā Rīta Avīze", 09.02.2004.

Pacientu un ārstu attiecībām ir vairāk nekā divtūkstoš gadu vēsture, un laika gaitā šajā saskarsmē parādījušās daudzas jaunas nianses. Atzīstami, ka mūsu gadsimta sākumā Latvijā pacienti, pateicoties informācijas tehnoloģiju attīstībai, kļūst arvien izglītotāki un prasīgāki, arvien biežāk cīnās par savām tiesībām.

Pacientu aktivitāte arī no ārstu viedokļa ir tikai atbalstāma, jo stimulē medicīnas attīstību. Tomēr nav pozitīvi vērtējama tendence, kad pacienta un ārsta attiecības kļūst klaji konfrontējošas, jo tas nozīmē, ka pie šīs robežas beidzas ārstniecība.

No vienas puses, pacients objektīvi tiešām ir vājāks, jo ir atkarīgs gan no slimības, gan ārsta, gan farmaceita, gan veselības aprūpes administratora un finansētāja. Taču tas nenozīmē, ka ārsts, būdams stiprākais, visos strīdus gadījumos ir arī vainīgais. Šāda loģiskā ķēde ir absurda.

Jautājumu par pacientu un ārstu attiecībām aktualizē arī patlaban notiekošais tiesas process, kuru pret dzemdību namu ierosinājusi kāda paciente. Neņemšos analizēt šo lietu, jo manā rīcībā nav pietiekami daudz informācijas. Tieši no sasteigtiem, neprofesionāliem publiskiem secinājumiem bez pietiekamas informācijas izpētes un argumentācijas medicīnas joma un tās reputācija pēdējā laikā ir cietusi ārkārtīgi daudz.

Taču konkrētais gadījums atkal rada pārdomas ne tikai par pacientu, bet arī par ārstu un ārstniecības iestāžu tiesībām.

Modernajā pasaulē pacienti arvien aktīvāk cīnās par savām tiesībām, meklē informāciju, veido sabiedriskās organizācijas. Līdz ar to arī saruna ar pacientiem kā ārstēšanas procesa dalībniekiem ir kļuvusi daudzos gadījumos dziļāka, argumentētāka un balstīta uz spēkā esošajiem tiesību aktiem.

Augsti novērtējama Latvijas Pacientu tiesību biroja darbība, kurš tāpat kā analoģiskas organizācijas visur pasaulē centralizēti apkopo pacientu vajadzības un sniedz vienotu atbalstu. Piemēram, Latvijā birojs ir panācis to, ka nu jau Saeimas apritē nonācis pacientu tiesību likums.

Ārstniecības modernizācijas negatīvā iezīme ir tāda, ka veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējus, ja oficiālā valodā tā nosaucam ārstus, medmāsas un citus medicīnas darbiniekus, pacienti arvien biežāk sāk uztvert kā apkalpojošo personālu. Proti, kā jebkuru citu pakalpojumu sniedzējus – frizierus, oficiantus, pārdevējus.

Baidos noniecināt citu amatu nozīmīgumu, jo esmu redzējis pietiekami lielu agresivitāti pret mēģinājumiem ārsta profesiju kaut kā īpaši izcelt, taču ārsts tomēr ir ļoti specifisks arods, kam ir nepieciešama augsta kvalifikācija, ilggadējs, padziļināts un nepārtraukts izglītības process un arī, protams, talants un ļoti liela sabiedrības atbalstīta personīgā motivācija, jo šī profesija uzliek par pienākumu rēķināties ar lieliem personīgās dzīves ierobežojumiem.

Nereti pacientus aizstāvošās un pārstāvošās organizācijas ir sniegušas jūtamu artavu pacientu un ārstu konfrontācijā, apelējot pie pacientu neaizsargātības. Taču vai bieži kāds runā par to, cik aizsargāts ir ārsts?

Latvijas veselības aprūpes jomas likumdošana joprojām nav īsti sakārtota, piemēram, neviens īsti nespēj izsekot Satversmes, Saeimas pieņemto likumu, Ministru kabineta noteikumu, Veselības ministrijas un VOAVA rīkojumu un daudzu citu instrukciju savstarpējai hierarhijai – kā normas ir savstarpēji pakļautas un sinhronizētas. Šāda likumiskā nesakārtotība ir par pamatu situācijai, kad juridiskajā konfliktā ārsta un pacienta pozīcijas tiesību un pienākumu aspektā ne vienmēr ir līdzvērtīgas.

Piemēram, ārstēšanas kvalitāte, kas visvairāk interesē pacientus, ir visnotaļ relatīvs jēdziens. Daudzi ārstēšanu saprot kā pilnīgu atbrīvošanu no slimības vai traumas radītajiem simptomiem un sekām, kas patiesībā iespējams tikai aptuveni pusē gadījumu. Otrai pusei ārstēšana nozīmē ārstu sniegtās iespējas un iemaņas sadzīvot ar esošo veselības stāvokli – piemēram, hronisku slimību gadījumā, pēc smagām operācijām vai nelaimes gadījumiem.

Vēl viens faktors ir arī resursu trūkums, jo nepietiekamo finanšu dēļ daudziem slimniekiem nav pieejama nepieciešamā aparatūra, jaunākie medikamenti, labākie speciālisti utt., tāpēc ir gadījumi, kad pēc labākās sirdsapziņas veiktā ārstēšana neatbilst internetā izlasītajam pasaules standartam.

Normatīvo aktu priekšā ārsts ir tikpat neaizsargāts kā pacients. Neaizsargāta ir arī ārstniecības iestāde. It sevišķi pašreizējā sabiedriski politisko attiecību klimatā, kad zem viena profesionālā zīmoga apvainot ārstus un ārstniecības iestāžu vadītājus nekompetencē un/vai korupcijā jau kļuvis par tradīciju.

Sevišķi svarīgs un ļoti grūti izvērtējams ir jautājums par tā sauktajām jatrogēnajām kļūdām (jatros – ārsts (gr. val.)). Šo gadījumus nosaka medicīnas dotā brīža attīstības un varējuma līmenis, slimību un slimnieku lielā individuālā variabilitāte, ārstu kvalifikācija un pieredze. Nekur pasaulē nevienam pacientam ārsts nav spējīgs sniegt 100 procentu garantiju pirms ārstēšanas. Ir medicīnisko kļūdu statistiskais procents, kas nav novēršams – tāda situācija ir visā pasaulē.

Tāpēc jautājums par ārstu civiltiesisko atbildību iespējamā nodarījuma gadījumā ir svarīgs gan pacientam, gan ārstniecības personai, lai arī cik daudz būtu strādāts pie kvalitātes un kvalifikācijas paaugstināšanas.

Diemžēl valsts sistēmā strādājošajiem ārstiem nav tādu līdzekļu, lai viņi paši varētu apdrošināt savu civiltiesisko atbildību, jo apdrošināšanas iemaksas summas, ņemot vērā risku, ir lielas. Nav tādas naudas arī Latvijas slimnīcām, jo visi pakalpojumi tiek finansēti faktiski zem pašizmaksas un lielākajai daļai slimnīcu šodien ir parādi.

Patlaban valsts no problēmas ir norobežojusies, aizbildinoties, ka slimnīcas ir uzņēmējsabiedrības un jebkurš jautājums tām jārisina patstāvīgi, taču lielākā daļa slimnīcu no gada uz gadu tik tikko spēj nomaksāt uzturēšanas izdevumus, norēķināties par medikamentiem un ar ļoti niecīgajām algām noturēt darbā medicīnas māsas un ārstus.

Ja slimnīca gribētu garantēt savu ārstu civiltiesisko atbildību un iegādātos apdrošināšanas polisi, tai vajadzētu taupīt uz citām vajadzībām, līdz ar to arī uz nākamo pacientu ārstēšanas kvalitāti, tā riskējot iedzīvoties jaunās nepatikšanās…

Tāpēc ārstu civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas pozīcija ir jāplāno nākamā gada valsts budžetā un jāparedz līgumos ar slimnīcām. Neslikts ir Vācijas piemērs, kur slimnīcai atkarībā no riska pacientu pakāpes un īpatsvara ir viena polise par pietiekami lielu summu.

Tiesu procesi medicīnā ir kā džins, kas izlaists no pudeles – process ir aizgājis, un to vairs nav iespējams apstādināt. Vienīgais, kas satrauc no cilvēciskā viedokļa: vai tiesas procesos vienmēr būs nodrošināta absolūta objektivitāte? Ja konfliktē pacients un ārsts vai ārstniecības iestāde, pacients vienmēr tiek uztverts kā vājākā puse.

Un, ja ārstam vai slimnīcai vēl ir arī apdrošināšanas polise, kāpēc gan pacientam šo sāpju naudu nepietiesāt, piemiedzot acis uz objektīvajiem lietas apstākļiem? No šādas pieejas vajadzētu strikti izvairīties. Jo nevar būt loģiskā ķēde: ja pacients ir vājš, tad ārsts ir vainīgs.

Lai aizsargātu arī ārstu tiesības, pēc Latvijas Ārstu biedrības iniciatīvas ir dibināts Ārstu tiesību aizsardzības birojs, kurā darbojas profesionāli juristi. Piecu mēnešu laikā no visām biroja izskatītajām lietām aptuveni 85 procentos gadījumu tika pierādīts, ka pret ārstiem pieņemtie lēmumi ir nepamatoti.

Mūsu interesēs nav aizskart pacientu tiesības, bet gan veicināt, lai lēmumi būtu korekti un likumiski pamatoti. Turklāt, ja arī tiek pierādīts, ka kādos konkrētos gadījumos ārsts bijis vainīgs, nedrīkst nomelnot visu nozari.