Raksts

Ārpus visa


Datums:
11. maijs, 2010


Autori

Linda Curika


Esmu beidzot apradusi ar jaunajiem dzīves apstākļiem, kad interneta apmeklējums ir jāplāno līdzīgi kā teātra apmeklējums, un jāietur veselīgs apjoms ne vairāk kā 2 stundu apmērā - tik ilgi velk datora akumulators un vadu sev staipīt līdzi negribas.

Šī nedēļa man ir devusi gan daudz priecīgu brīžu, gan devu nelielas vilšanās – neesmu tik aprobežota, lai uzskatītu, ka šeit ir ideāla valsts, un esmu gatava izvērtēt visus par un pret. Katra mana diena sākas daudz jaukāk, nekā ikviena diena Latvijā, un tas ir tas, uz ko biju likusi lielākās cerības. No rītra dzerot kafiju, man pajautā, kā man iet. Esmu jau iepazinusies ar visiem kaimiņiem (kuri izrāda lielu interesi ienākt iekšā dzīvoklī un paskatīties, kā viss izskatās) un rajona tuvāko veikalu pārdevējiem. Ejot pa ielu, man cilvēki uzsmaida. Un es uzsmaidu pretī.

Tai pat laikā atrasties šeit ar mazu bērnu (manai meitai Sofijai ir 10 mēneši) ir ļoti sarežģīti. Metro ir piemērots bērnu ratiem, bet autobusi nē. Ielas ir tikpat nedraudzīgas (šauruma, nevis augsto trotuāru, kā Rīgā, dēļ) bērnu ratiem, kas apgrūtina kustēšanos pa centru. Lūk, izrādās, šeit bērnu kopšanas atvaļinājums ilgst tikai 4 mēnešus (Latvijā gadu), tāpēc mazus bērnus uz ielām neredz. Rīgā ar bērniem un jaunajām māmiņām pilni parki, tirdzniecības centri un ielas, jo ko gan citu darīt, ja gadu sēdi mājās ar zīdaini? Tādēļ tas, ka šeit atrodos ar bērnu, ir liels pārsteigums ikvienam uz ielas, autobusā, metro, kafejnīcā. Šeit ļoti mīl bērnus. Tik ļoti, ka pie tā jāpierod. Pie mums tomēr nav pieņemts nākt virsū svešam bērnam, aiztikt viņu ar rokām (ja nu iekož?), glāstīt galvu un runāties, vai pat paņemt rokās, ja viņš nav piesiets pie ratiem. Šeit sākumā gan es, gan Sofija bijāmies no tādas uzmācīgas uzmanības. Tomēr tagad pierodam abas, un es pat sāku to izmantot. Ja tev līdzi ir bērns, tev ir pirmā roka jebkur – veikalā, metro, un bērns var autobusā pačaukstināt blakussedētāja krāsaino maisiņu, un nedabūt šņācienu par to, kur lien.

Pārējā laikā intensīvāk nodarbojos ar darba meklējumiem. Rīgā brīžiem sportiskas intereses pēc mēdzu izsūtīt CV- lai nezaudētu iemaņas darba pārrunām un redzētu, vai tirgū pēc manis ir pieprasījums un kādas zināšanas vajag uzlabot. Rīgā pēc manis bija pieprasījums. Šeit pagaidām vienīgie, kas ir atsaukušies uz manu CV, ir Ryanair. Par Ryanair ir dzirdēti briesmu stāsti, tāpēc gribas paskatīties, kā ir patiesībā un uz pārrunām došos.

Laikam tomēr lielāko no baudām šeit man sagādā iespēja palikt ārpus politikas Latvijā. Tas atbrīvo prātu kautkam citam, ne tikai raizēm un bailēm par Latvijas nākotni. Tiesa, nedomāt vienmēr ir vieglāk nekā domāt. Bet es jau nedomāju vispār, es domāju par citām lietām, un tas patiesībā ārstē manu sirdi.


www.miomilo.lv

www.twitter.com/curiha

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!