Foto: Mandy Jouan
Ja Latvija meklē sev kādu politisko lomu, ko nākotnē spēlēt starptautiskajā politiskajā sistēmā, tai jāattīsta spēcīgs vietējais informācijas tehnoloģiju sektors, kas ieņem spēcīgu vietu pasaulē.
Kādā veidā ASV pašlaik izmanto sociālos medijus savas ārpolitikas atbalstīšanai?
Man nepatīk jēdziens „sociālie mediji”, jo tas nepaskaidro, kā sieviete Afganistānā izmanto mobilo tālruni, lai piekļūtu savam bankas kontam. Tas nestāsta, kā cilvēki Indijā iedarbina apūdeņošanas sistēmas, izmantojot mobilo tālruni. Tas arī nepaskaidro, kā Afganistānas cietumā ieslodzītais pa tālruni sarīko uzbrukumu valdībai ārpus cietuma sienām.
Runājot par šīm tehnoloģijām, es izmantoju jēdzienu „sakaru tehnoloģijas” (connection technologies). Lai saprastu to nozīmi ārpolitikā, par tām jādomā kā par rīkiem, kas cilvēkus savieno ar informācijas avotiem — tos parasti sauc par jaunajiem medijiem —, un kas savieno cilvēkus citu ar citu — tos parasti sauc par sociālajiem medijiem.
Šīs tehnoloģijas pilsoņiem dod plašākas iespējas: finansiālajā jomā — piedāvājot mobilo banku pakalpojumus, telemedicīnā, tālmācībā un daudzās citās jomās — nodrošinot cilvēku pieeju resursiem, kas tiem citkārt nebūtu pieejami. Ir daudz valstu — tādas kā Irāna un Ēģipte, kur ir plaši pilsonisko brīvību ierobežojumi, un arī šeit tehnoloģijas cilvēkiem nodrošina izteiksmes iespējas, kuras tiem citos veidos nav pieejamas.
Šīs tehnoloģijas nodrošina daudz jaunu rīku ārpolitikā. Tomēr lielākā kļūda, ko ārpolitikas veidotāji var izdarīt, ir pieņemt, ka šīs tehnoloģijas ir vienkārši līdzeklis, ko izmantot, lai stāstītu un atbalstītu savu ārpolitiku. Sliktākais, ko var darīt, ir rūpēties tikai par to, lai palielinātu Twitter sekotāju skaitu un domātu vien par to, kā panākt, lai mūsu tīmekļa vietni apmeklē pēc iespējas vairāk cilvēku. Daudz lielāks uzsvars ir jāliek uz to, kā tehnoloģija tiek lietota, lai cilvēkiem visā pasaulē sniegtu lielākas iespējas rīkoties, un kā šīs tehnoloģijas optimizēt, lai panāktu pēc iespējas labāku rezultātu.
Rezultāts ne vienmēr ir labs, tajā skaitā var nebūt ASV izdevīgs.
Tehnoloģijas ir neitrālas, un tās neizvēlas, kurā pusē nostāties. Līdz ar to šīs tehnoloģijas visā pasaulē var izmantot arī teroristi, narkotiku karteļi, pornogrāfijas tīklu uzturētāji — dažādi radikāļi un ekstrēmisti aizvien vairāk izmanto šīs pašas tehnoloģijas savu mērķu sasniegšanai. Ar šīm tehnoloģijām teroristus apturēt nav iespējams. Mēs nevaram panākt, ka viņi šīs tehnoloģijas neizmanto — tas nenotiks. Ir jāatzīst, ka mēs šo tehnoloģiju lietojumu nevaram kontrolēt, bet varam ietekmēt. Ietekmēt tā, lai ekstrēmistus marginalizētu vai izolētu.
Kā to var izdarīt?
Izmantojot tehnoloģijas mērķiem, kuros tās ir efektīvas. Tehnoloģijas gadu desmitiem ir piesaistījušas cilvēku laiku un uzmanību. Demokrātiskajās sabiedrībās šis efekts var būt traucējošs — to zinās pastāstīt, piemēram, bērnu vecāki, bet radikalizēšanās neitralizēšanas un pretterorisma gadījumā tas var palīdzēt. Lai cīnītos ar terorismu tādās valstīs kā, piemēram, Pakistāna, kur situācija ir nemierīga, nav obligāti jāpanāk, ka cilvēki atbalsta demokrātiskās vērtības vai demokrātisko kultūru — drīzāk ir jāpanāk, ka jaunieši nepievēršas radikālismam, bet nododas kaut kam citam. Esmu cieši pārliecināts, ka demokrātisko sabiedrību eksportētie šādi tehnoloģiskie rīki ir labākais demokrātisko vērtību eksports.[ 1 ]
Interneta tehnoloģiju kompāniju veidotie savienošanās risinājumi visā pasaulē nodrošina brīvu informācijas plūsmu, tiesības pulcēties un vārda brīvību. Pašlaik pasaulē tiek izmantoti pieci miljardi mobilo tālruņu, un šis skaits strauji pieaug. Tas ASV sniedz milzīgu iespēju tādās valstīs kā Irāna atrast veidus, kā nodibināt kontaktu ar jauniešiem un palielināt viņu iespējas.
Janvārī ASV valsts sekretāre Hilarija Klintone teica svarīgu runu par brīvību internetā, kas ir demokrātijas un cilvēktiesību dienaskārtības centrā.[ 2 ]
Pastāv gan arī viedoklis, ka ASV, atbalstot represīvo režīmu pilsoniskās kustības, nodara tām vairāk slikta. Tās, dažādos veidos saņēmušas atbalstu no ASV, var zaudēt savu neatkarības un uzticamības statusu, jo rodas pamats domāt, ka tās strādā ASV labā.
Tas ir aplams arguments. Jau gadiem esmu dzirdējis izteikumus, ka ASV aicinājums nodrošināt pilsoniskas brīvības un tiesības šādām organizācijām nodara kaitējumu. Pilnībā tam nepiekrītu. ASV atbalsta informācijas brīvību un cilvēku iespējas brīvi izteikties.
Savās lekcijās jūs par vienu no jauno komunikācijas rīku veiksmes stāstiem minat 2008. gadā Kolumbijā sarīkoto akciju pret kaujinieku organizāciju Kolumbijas bruņotie revolucionārie spēki (FARC). 33 gadus vecais bezdarbnieks Oskars Moraless portālā Facebook izveidoja kustību, kas vairāk nekā simts pilsētās sapulcēja vairākus miljonus cilvēku, kas demonstrācijās izteica protestu pret FARC.[ 3 ] Tomēr viena lieta ir sapulcināt cilvēkus, cita — panākt, ka no tā ir kāds efekts.
Kolumbijā man bija vairākas tikšanās ar toreizējo prezidentu Alvaro Uribi, un es viņam uzdevu šo pašu jautājumu. Viņš sacīja, ka tādu daudzumu cilvēku ielās dabūt bez tehnoloģijām nebūtu iespējams. Šī skaita nozīmīgums bija tāds, ka pēdējos 20 gadus cilvēki, kuri cīnījās pret FARC, domāja, ka labākās pozīcijās ir viņi. Šī cīņa nebija efektīva. Tika uzskatīts, ka propagandas informācija, kas tika raidīta džungļos, nāk no anti-FARC pilsoniskajām organizācijām, kuras finansē valdība. Bet demonstrācija bija pirmā reize, kad FARC saprata, ka atrodas zaudētāju pusē.
Nākamo divu nedēļu laikā bija lielākais demobilizāciju un dezertēšanas gadījumu skaits organizācijas vairāk nekā 40 gadu pastāvēšanas vēsturē. Tam sekoja arī militāro operāciju pastiprināšana pret FARC, lai nezaudētu inerci, kas citkārt laika gaitā nenovēršami mazinātos.
Kāda ir veiksmīga pilsoniska organizācija? Visā pasaulē ir daudz cilvēku, kuri cenšas izveidot ietekmīgas kustības, tomēr tādu veiksmes stāstu kā FARC protesta gadījumā ir maz.
Mūsdienās pastāv divu veidu pilsoniskās organizācijas, kurām šajā ziņā ir problēmas.
Pirmās ir tradicionālās nevalstiskās organizācijas, kurām ir zināšanas par savu jomu; to dalībnieki gadu desmitiem ir apmācīti, kā būt līderiem, kā vadīt organizāciju. Šīm organizācijām problēma ir tāda, ka tās joprojām izmanto vecos rīkus un staigā apkārt ar biezām grāmatām un tūkstoš lappušu bukletiem, ko neviens vairs nevēlas lasīt. Tas, ko viņi dara, lieliski bija pirms 15 gadiem.
Un ir otra tipa aktīvistu organizācijas, kurām nav biroju, bet ir tīmekļa vietnes; tām nav apmaksātu darbinieku, bet ir brīvprātīgie; tās izmanto atklātā koda saziņas platformas, nevis piesaista budžeta līdzekļus. Šo organizāciju aktīvistiem ir ļoti maz ekspertu līmeņa zināšanu, viņi nav apmācīti pilsoniskās sabiedrības aktīvismā. Tomēr viņi ļoti labi māk izmantot tehnoloģijas, lai organizētu pasākumus, piemēram, demonstrācijas.
Tomēr, kā jau jūs iepriekš atzīmējāt, cilvēku sasaukšanai demonstrācijās ne vienmēr ir rezultāts. Mūsdienu pilsoniskajā sabiedrībā ir nepieciešama šo abu grupu stipro punktu — speciālo zināšanu un komunikācijas taktikas zināšanu — savienošana.
Vai Irānas opozīcijas protesti pagājušā gada jūnijā, kad notika protesti pret prezidenta vēlēšanu rezultātiem, ir uzskatāma par veiksmīgiem?
Es teiktu, ka grūti to nodēvēt par neveiksmīgu.
Opozīcijas kustība savus mērķus nesasniedza, un vēlēšanu rezultāti netika anulēti. Tomēr, pat ja tas viņiem būtu izdevies, tam nebūtu būtiskas nozīmes, jo augstākā vara šajā valstī pieder augstākajam līderim, nevis valsts prezidentam.
Tomēr parunāsim par veiksmēm. Notikušās bija lielākās demonstrācijas kopš 1979. gada revolūcijas, kas nozīmēja lielu spiedienu režīmam. Tomēr vissvarīgākais ir tas, ka Irāna parādīja jauna veida aktīvismu. Kas līdzīgs 2008. gadā notika Kolumbijā un 2009. gada aprīlī — Moldovā.[ 4 ] Tomēr tas, cik ilgi šie nemieri notika, cik lielu uzmanību mediji tam pievērsa un cik tas bija pārsteidzoši, bija labākā sabiedrisko attiecību kampaņa jaunā veida aktīvismam.
Akciju laikā bija daudz kļūmju. Mobilie sakari tika slēgti, interneta vietnes tika slēgtas, valdībai izdevās panākt, ka daudzi cilvēki vairs nespēj sazināties viens ar otru, izmantojot šos līdzekļus. Tie ir izaicinājumi, kas mums kā cilvēkiem, kuri Irānā vēlas redzēt cilvēkus, kuri izmanto demokrātiskas sabiedrības brīvības, ir jāatrisina. Piemēram, kā lai nodrošina cilvēkiem brīvību kontaktēties, kad valdība slēdz mobilo tālruņu saziņu un internetu. Tās ir tehniskas problēmas, kuras varam risināt.
Līdz ar to var teikt, ka protesti bija neveiksmīgi, tomēr bija arī veiksmes, piemēram, radot spriedzi un atklājot vājās vietas valdībā, kas kādreiz var izvērsties par kaut ko plašāku. Irānas augstākais līderis nedzīvos mūžīgi, un, kad viņa vairs nebūs un izveidosies varas vakuums, var noderēt 2009. gada jūnija mācība par kļūmēm un izmantoto tehnoloģiju ierobežojumiem.
Jūs bijāt cilvēks, kurš Irānas pēcvēlēšanu nemieru laikā vērsāties Twitter, aicinot atlikt ieplānotos sistēmas apkopes darbus, lai nodrošinātu, ka pakalpojums ir pieejams un irāņi to var izmantot. Kādas kopumā ir ASV valdības un lielo informācijas kompāniju attiecības?
Informācijas tehnoloģiju uzņēmumi, grib tie to vai nē, aizvien vairāk iemanto nevalstisko organizāciju pazīmes. Lai gan tie mēģina pelnīt naudu, tie arī nodrošina lielākas rīcības iespējas daudziem cilvēkiem visā pasaulē, un tas ir īpaši svarīgi valstīs, kuros ir represīvi režīmi. Dažas no šīm kompānijām varētu gribēt distancēties no valdības, tomēr šo rīku pieejamības nodrošināšana nāk kopā ar daļu atbildības par to, ka šie rīki ir ne tikai pieejami, bet arī noderīgi — un noderīgi pareizajos veidos. Šī iemesla dēļ veidojas sociāli atbildīgs privātais sektors.
Tomēr ASV valdība nepieprasa uzņēmumiem kaut ko darīt, tā tos nekomandē, bet, kad es strādāju valdībā, es pret uzņēmumiem izturējos kā pret pilsoniskās sabiedrības daļu. Tādas pašas sarunas, kādas bija ar nevalstiskajām organizācijām, bija arī ar šīm kompānijām.
Kas būtu jādara, lai informācijas tehnoloģiju attīstību veicinātu arī Latvijā?
Vēloties nodrošināt ekonomikas izaugsmi un veidot darbavietas, valdība ir spērusi pirmo soli — nodrošinājusi vietu inovācijām. Bet ir jāsper arī otrs solis — jāsaprot, kā inovācijas sekmēt. Nepietiek ar likumiem, kas atļauj brīvi nodarboties ar inovācijām, ir nepieciešams rīkoties, lai šo procesu veicinātu — jārada investīciju un kapitāla piesaistei labvēlīgi apstākļi, it īpaši informācijas tehnoloģiju sektoram, pretējā gadījumā valsts talantīgākie inženieri aizplūdīs prom. Ja vēlaties novērst šo procesu par spīti ekonomiskajai lejupslīdei, investīcijas informācijas tehnoloģijās ir vispiemērotākā joma.
Ņemot vērā Latvijas mežu bagātības un to, ka daba ir viena no Latvijas nacionālās identitātes sastāvdaļām, šajā jomā paveras plašas pētījumu iespējas, piemēram, saistībā ar atjaunojamajiem enerģijas resursiem, tīro enerģiju un citām zaļajām jomām, kas ir aktuālas Eiropā.
Tam ir vēl kāds aspekts. Valsts, kurai ir spēcīgs inovāciju sektors, ir ieguvusi vēl vienu ārpolitikas aktīvu. Ja Latvija meklē sev kādu politisko lomu, ko nākotnē spēlēt starptautiskajā politiskajā sistēmā, tai jāattīsta spēcīgs vietējais informācijas tehnoloģiju sektors, kas ieņem spēcīgu vietu pasaulē.
Krievija pie Maskavas būvē savu versiju par Silīcija ieleju.[ 5 ]
Krievija nav sapratusi, kas ir patiesais Silīcija ielejas pirmavots. Kad viņi izvēlējās sava projekta vietu, viņi neņēma vērā svarīgāko Silīcija ielejas elementu, kas ir Stenforda universitāte, turpretim Krievijas projekts nav tuvumā nevienai universitātei. Ja Krievija neatradīs veidu, kā projektā iesaistīt universitātes, tai būs grūti panākt tādu rezultātu, kādu tā vēlas.