Foto: Fabrizio Tassinari; Foto no personīgā arhīva

Krievija ir izšķirošs tests Eiropas Savienībai – ir jautājums, vai ES spēs demonstrēt vienotu, saskaņotu un pastāvīgu pozīciju attiecībās ar Krieviju.

Intervija ar Kopenhāgenas Universitātes docentu, Eiropas Politisko studiju centra pētnieku Doktoru Fabricio Tasinari.

Kāda, Jūsuprāt, ir ES vienotās ārpolitikas loma starptautiskajā politikā?

ES arvien uzskatāmāk kļūst par starptautisku spēlētāju. Var izšķirt divus motivējošos faktorus kopīgas ES drošības un ārpolitikas veidošanai. Pirmkārt, ES un tās dalībvalstis ir materiāli ieinteresētas veidot šādu politiku – lai dažādos pasaules reģionos veicinātu drošību un ceļu uz labklājību, īpaši ES pietuvinātajos reģionos, jo miers un stabilitāte tajos rada drošību pašā Eiropā. Piemēram, ES paplašināšanās procesu motivēja vēlme paplašināt miera un pārticības telpu Eiropā. Pastāv arī materiālas intereses tirdzniecības jomā.

Otrkārt, kopīgu ārpolitiku paredz arī normatīvais jeb ētiskais faktors. Tas ir saistīts ar pašas ES būtību un tās spēju “eiropeiskot” pasauli. ES koncentrēšanās uz demokrātiju, likuma varu, cilvēktiesību aizsardzību, kā arī sociālo solidaritāti – tas viss atspoguļo ES vērtības, kuras tā cenšas projicēt pasaulē. Taču ir daudz gadījumu, kur atšķirība starp materiālajām un ētiskajām interesēm nav tik skaidri redzama, piemēram, ES attiecībās ar Krieviju vai Ķīnu. ES valstu nostāja nav viendabīga. Tādēļ pastāv uzskats, ka ES nav rīcībspējīga vai ka tā ir neskaidra un divdomīga, kas ir vēl ļaunāk.

Runājot par attiecībām ar Krieviju – kādi gan ir šie ievērojamie šķēršļi, kas neļauj ES īstenot vienotu ārpolitiku attiecībās ar šo valsti?

Ir vairāki iemesli. Pirmkārt, ES ārpolitikā nacionālo valstu loma joprojām ir centrāla. Katra valsts uz Krieviju raugās atšķirīgi. Dažām vecajām valstīm – Francijai, Vācijai un Itālijai – ir īpašas attiecības ar Krieviju, pateicoties to pasaules uzskatam. Piemēram, Francija tradicionāli ir centusies veicināt multipolāru starptautiskās varas līdzsvaru. Protams, pastāv arī enerģētiskā atkarība no Krievijas. No otras puses, ir jaunās ES dalībvalstis, kuras vēsturisku iemeslu dēļ nevēlas tik viegli pielāgoties Krievijas politikai. To liek arī Krievijas attieksme pret šīm valstīm. Vienotā ārpolitika cieš no šo divu dažādo pozīciju pretnostatījuma. Eiropas Komisija ir centusies izlīdzināt šīs dažādās politikas, taču neveiksmīgi.

Un kādi ir Francijas un Vācijas taustāmie ieguvumi, pielāgojoties Krievijai?

Energoresursu piegādes jautājums ir kļuvis ārkārtīgi svarīgs. Pat ja mēs noliekam malā ģeopolitiskos argumentus, enerģijas jautājums tik un tā ir aktuāls – tas diemžēl ir kļuvis jau par drošības jautājumu, lai gan tam tā nevajadzētu būt. Turklāt Vācija un Francija vēlas veidot Eiropu kā spēka centru, kas pasaules politikā līdzsvarotu ASV dominanci. Tāpēc arī ciešākas attiecības ar Krieviju vai, piemēram, ar Ķīnu ieroču tirdzniecības embargo jomā, šīm valstīm spēlē svarīgu lomu.

Vai, Jūsuprāt, šīs valstis vēlas iesaistīt Krieviju ES ārpolitikas veidošanā uz līdzvērtīga dialoga pamata?

Jā un nē. Ja runa ir par Krievijas iesaisti plašākā, vienotu vērtību Eiropas kontekstā, kur tiek cienīta katras valsts suverenitāte un neatkarība un kur visi spēlētāji ievēro vienus noteikumus, tad atbilde ir “jā”. Krievijas nozīmīgumu Eiropas kontinentā nedrīkst novērtēt par zemu. Mums ir stratēģiska ieinteresētība iesaistīt Krieviju tajā, ko mēs mēģinām būvēt Eiropā. Tomēr šobrīd tam vēl nav pienācis laiks, ja rēķināmies ar to, kā šīsdienas Krievijā tiek traktētas tādas pamatvērtības, kā demokrātija, likuma vara un cilvēktiesību aizsardzība. Ja runa ir par to, ka Krievija varētu būt vieta pie ES lēmumu pieņemšanas galda, tad mana atbilde ir “nē”. Krievija šāda vieta ir NATO-Krievijas padomē. Bet ES ir cits stāsts, ar citām ambīcijām un prioritātēm. Tā nav nejaušība, ka līdzīgs formāts [kā NATO gadījumā] nav ticis izmēģināts ES gadījumā, izņemot nesen neformālajā samitā Lahti. Ļaut Krievijai atrasties pie ES galda nozīmē dod Krievijai iespēju izcelt starp ES valstīm pastāvošās atšķirības un tieši tas arī notika Lahti.

Vai ES rīcībā ir mehānismi, kas varētu ietekmēt Krieviju – ne tikai saistībā ar cilvēktiesību stāvokli tās iekšienē, bet arī tās politiku enerģijas jomā?

Krievija nepieņem domu, ka ES varētu tai uztiept noteikumus un “definīcijas” (piemēram, demokrātijas definīciju). Pēdējos mēnešos Maskava diezgan skaidri iestājusies par šo savu pozīciju. Vienlaikus ir pieejami instrumenti, kas var uzlabot situāciju. Piemēram, auglīgs un miermīlīgs veids, kā uzrunāt jautājumu par abu pušu domstarpībām “kopīgo vērtību” sakarā būtu koncentrēties uz ANO vai Eiropas Padomes konvencijām, kuras paredz cilvēktiesību aizsardzību un spīdzināšanas novēršanu un kuras gan ES, gan Krievija ir ratificējušas. Enerģētikas jomā ES ir mudinājusi Krieviju ratificēt Enerģijas hartu, īpaši protokolu par tranzītu, ko Krievija ir atteikusies darīt. Ja Krievija hartu tomēr ratificētu, tai būtu jāievēro tās nosacījumi un tādas situācijas, kā, piemēram, pagājušā gadā notikusī gāzes blokāde Ukrainai, tiktu risinātas starptautiskā arbitrāžā. Līdz šim Krievija ir spējusi apiet šādas saistības, piekopjot divpusējās attiecības ar tai pielaidīgākajām ES partnerēm.

Runājot par ES kā līdzsvarojošu faktoru ASV globālajai ietekmei – pastāv uzskats, ka ASV īsteno tā dēvēto “stingro” drošības politiku, savukārt ES – “maigo”.

Šis ir ļoti daudzpusīgs jautājums. Ne vienmēr ASV īsteno tikai “stingro” drošības politiku. Ievērojama tā dēvētās “maigās” varas izpausme ir ASV kultūras hegemonija pasaulē, kā arī šīs valsts uzticamība, īpaši Austrumeiropā. Savukārt ES arvien vairāk mēdz īstenot tieši agresīvākas politiskas izpausmes. Piemēram, Balkānos, kur ES ir bijusi pastāvīga, militāra klātbūtne.

Eiropas Komisijas prezidents Žozē Manuels Barrozu sava termiņa sākumā atzina, ka ES nevar būt pretsvars ASV, proti, mēs nevaram būt tas spēlētājs, kurš kontrastēs ar ASV, bet mēs varam būt ASV kolēģis. Tas nozīme, ka mums jābūt uzticamam spēlētājam, kurš pats spēj pieņemt lēmumus un tos ieviest dzīvē. Tas nozīmētu arī to, ka ieguldījums starptautiskajā politikā – varas un diplomātisko resursu izteiksmē – starp ES un ASV izlīdzinātos. Taču ES nav jākļūst par ASV politisko konkurentu vai pretsparu ASV hegemonijai.

ES ir diezgan augstas ambīcijas ārpolitikas jomā. Vai tās iespējams īstenot dzīvē?

Šīs ambīcijas ir pamatotas un leģitīmas. ES ir lielākais iekšējais tirgus pasaulē, kā arī lielākais palīdzības sniedzējs jaunattīstības valstīm. Lai stiprinātu savus ārpolitiskos centienus, bija vajadzīgs konstitucionālais līgums. Ārpolitikas jomā līgums radītu jaunu – ES ārlietu ministra – posteni, kā arī diplomātisko dienestu. Tas būtu devis ārlietu ministram vietu Eiropas Komisijā, kas radītu institucionālo pamatu un ticamību vienotai ES ārpolitikai. Tā kā līgums netika apstiprināts, tad šobrīd ES loma lielā mērā ir atkarīga no personālijām un finansiālajiem līdzekļiem, ko ES iegulda dažādās pasaules vietās. Bet, ja runa ir par tīru varas izpausmi un spēju noteikt starptautisko dienaskārtību, tad šeit ES diemžēl nespēj apmierināt savas ambīcijas.

Vai ar jau minētajiem jaunievedumiem ārlietās, ko paredzēja ES konstitūcija, tiktu sperti radikāli soļi vai tomēr ceļš uz vienotu politiku būtu pakāpenisks?

Tas, protams, notiktu pakāpeniski. Taču konstitūcija būtu devusi nopietnu signālu, ka ES vēlas būt redzama starptautiskajā arēnā. Pašlaik ES aktivitātes negūst pietiekami lielu redzamību un atpazīstamību.

Un kā tas praksē darbotos? Vai atsevišķo valstu ārpolitikas tādā gadījumā neizkustu šinī vienotajā, koordinētajā ES politikā?

Ārlietu un drošības politikas jomā lielā mērā saglabātos tāda pati, kā iepriekš, jo lēmumi šai jomā tiek pieņemti pēc starpvaldību vienošanās principa, dalībvalstīm joprojām būtu tiesības uzlikt veto ES kopīgajiem lēmumiem. Šī metode paliktu nemainīga. Tomēr konstitūcija būtu ieviesusi vienu jaunu procedūru – “pastiprināto sadarbību”. Tas nozīmētu, ka zināmos apstākļos varētu padziļināt sadarbību starp vismaz vienu trešdaļu ES valstu. Tas iezīmētu jau tagad redzamo tendenci veidot kodola jeb kontakta grupas starp valstīm, kuras apvieno līdzīgas vai identiskas intereses.

Iespējams, ka atsevišķas valstis pretotos ciešajai politiku saskaņošanai, ko tomēr paredzēja konstitūcijas teksts.

Jā, tās jau pretojās – Francija un Nīderlande atteicās no konstitūcijas, neraugoties uz to, ka konstitūcijas pamatlicēju vidū bija gan francūži, gan holandieši. Elites bija vienojušās par šī līguma ieviešanu dzīvē, taču iedzīvotāji nepiekrita. Protams, konstitūcijā noteiktie jaunie ārpolitikas parametri nebija galvenais klupšanas akmens – savu nospēlēja arī “poļu santehniķa” un ES paplašināšanās faktors. Tomēr jāatzīst, ka viens no galvenajiem argumentiem bija tas, ka konstitūcija pārāk radikāli mainītu līdzsvaru starp nacionālo un pārnacionālo, Eiropas, līmeni.

Nedrīkst aizmirst, ka šī nav pirmā reize Eiropas integrācijas projekta gaitā, kad iestājas krīzes vai stagnācijas posms. Arī iepriekšējās desmitgadēs pirms ambicioziem un drosmīgiem lēmumiem bija statiskuma un introspekcijas periodi. Ja ņemam vērā ES kā politiskas sabiedrības un pārvaldes sistēmas īpatnības un inovatīvo raksturu, tad jāatzīst, ka ES jau tagad izgājusi garu ceļu.

Vai esat pamanījis kādu interesantu tendenci ES aizsardzības politikas jomā?

Manuprāt, Libānas piemērs ar eiropiešu karavīru iesaistīšanos ir ļoti pamācošs. Aizsardzības politika katrai ES valstij ir ļoti atšķirīga, taču šis piemērs rāda, ka var rasties ES valstu kodols, kurš virza politiku, uzliekot starptautiskām misijām skaidru Eiropas zīmolu. Teorētiski šādu politiku ir grūti aprakstīt, taču dzīvē tā īstenojas. Daži teorētiķi uzskata, ka ES ietvaros jāveido šīs kodolgrupas – ja kādai valstij ir stratēģiskas intereses kādā jomā vai reģionā, tā bloķējas neformālās kodolgrupās ar līdzīgi domājošām. To es sauktu par “mainīgās ģeometrijas” (variable geometries) principu – ES pielāgotos starptautiskajai videi atkarībā no konkrētās situācijas un vajadzības. Svarīgi, lai šī mainīgā ģeometrija neradītu situāciju, kad kāda no valstīm tiek izstumta no politikas veidošanas procesa. Tas drīzāk nozīmētu to, ka pastāv avangards, kurš virza politiskās iniciatīvas un vienlaikus mudina citas valstis iesaistīties.

Šī publikācija ir tapusi Eiropas Komisijas finansēta projekta ietvaros. Eiropas Komisija nav atbildīga par publikācijā paustajiem viedokļiem un darba tālāko izmantošanu