Foto: A. Jansons
Uzskats, ka policijas darbinieks nav cilvēks, bet gan policists, ir plaši izplatīts arī Latvijā. Kritika par policijas darbu bieži vien ir vietā, bet reti tiek pieminēti apstākļi, kādos strādā policijas darbinieki, taču šīs lietas ir cieši saistītas.
Nesen mediji ziņoja par Rīgas municipālas policijas darbinieku, kurš tika sašauts, pildot tiešos darba pienākumus. Vienīgi pateicoties kolēģu palīdzībai un priekšniecības atbalstam viņš saņēma ne tikai morālu, bet arī materiālu palīdzību. Pildot dienesta pienākumus pagājušajā gadā vien ir cietuši 33 policijas darbinieki un viens gājis bojā, bet Latvija diemžēl ir to valstu vidū, kur policijas darbiniekiem nav garantiju par obligāto dzīvības un veselības apdrošināšanu. Turklāt policistiem ir ierobežotas iespējas cīnīties par savām tiesībām, jo, pretēji starptautiskajai praksei, Latvijā viņiem aizliegts apvienoties arodbiedrībās.
Vai jūs ar drošu sirdi dotos uz izsaukumu, kur iespējama sadursme, zinot, ka jūsu veselība un dzīvība nav apdrošināta? Latvijā kopš neatkarības atjaunošanas kārtība, kādā tiek kompensēti policistu veselības kaitējumi ik palaikam ir tikusi mainīta. Nesen pieņemts lēmums par obligātās veselības apdrošināšanas atcelšanu, tā vietā paredzot kompensācijas Ministru Kabineta noteiktajā kārtībā. Šāds lēmums, acīmredzot, pieņemts līdzekļu trūkuma dēļ, jo lētāk ir izmaksāt kompensācijas atsevišķos gadījumos, nevis maksāt noteiktu naudas summu par katru darbinieku visu laiku. Arī likumā par policiju ir teikts, ka tiek izmaksātas kompensācijas[1] un solīti citi labumi, bet līdzekļu trūkuma dēļ dzīvē īstenots tiek stipri maz, jo tas ir atkarīgs gan no naudas līdzekļu pieejamības, gan konkrētās atbildīgās personas pretimnākšanas. Protams, ka policista uzvedībā būs atšķirības, ja viņš skaidri zina, ka darbojas apdrošināšana, vai tikai cer, ka traumas vai ievainojuma gadījumā izdosies paredzētas kompensācijas saņemt pēc attiecīgo dokumentu iesniegšanas un viņam vēl jāšaubās, vai valstī būs nauda vai nē. Gadījumā, ja apdrošināšana jau ir spēkā, policijas darbinieks skaidri zina, kas un kādā kārtībā viņam pienākas un ir sīki informēts par savām tiesībām. Turpretī, ja apdrošināšanas nav, ir gan neziņa par iespējamās kompensācijas apmēriem un naudas līdzekļu pieejamību, gan raizes par gaidāmo dokumentu iesniegšanu, lai pierādītu faktu, ka trauma vai ievainojums ir gūts darba laikā.
Tāpat iekšlietu sistēmā nav pieņemts atklāti runāt par tādām lietām, kā stress vai nespēja tikt galā ar problēmām, ar kurām policijas darbinieks saskaras, jo ikdienā nākas strādāt ne ar to labāko sabiedrības daļu un patīkamākajiem notikumiem. Ir ļoti labi, ka pēc palīdzības var griezties profesionālās institūcijās, piemēram, policijas darbinieki pēc psiholoģiskas palīdzības vēršas arī Krīzes centrā “Skalbes”. Taču nepieciešamības gadījumā iespējām konsultēties ar profesionālu psihologu jābūt arī pašas organizācijas iekšienē. Šādai palīdzībai jābūt pieejamai, piemēram, pēc ieroča pielietošanas gadījuma ar smagām sekām vai draudiem dzīvībai. Ārvalstīs izplatītas ir arī pašpalīdzības grupas policijas darbinieku vidū. Doma ir tāda, ka kolēģis vislabāk saprot otru kolēģi, kas bijis līdzīgā situācijā un nav jābaidās stāstīt savas izjūtas otram. Diemžēl šobrīd Latvijā visai valsts policijai ir tikai trīs psihologi, un pašpalīdzības grupas arī nav izplatītas.
Arī pašnāvības gadījumi policijas darbinieku vidū nav izņēmums, pēc oficiālās statistikas aptuveni četri gadījumi gada laikā. Tāpat slimību dēļ pāragras nāves risks ir liels – pasaulē veiktie pētījumi pierāda, ka policijas darbinieku risks saslimt ar sirds un asinsvadu slimībām ir divas reizes lielāks nekā citu profesiju pārstāvjiem[2]. Akūtu sirds saslimšanu gadījumos ar letālām sekām ir grūti pierādīt tiešo saistību starp nāves cēloņiem un darbu policijā, taču šķiet, ka pēc rūpīgākiem pētījumiem šāda sakarība parādītos daudz biežāk.
Kas attiecas uz policijas darbinieka nostrādāto nakts darbu un virsstundām, tas arī tiek uzskatīts par pašsaprotamu, un nekādas kompensācijas netiek praktizētas. Šie darba likumdošanas pārkāpumi Latvijā gan izplatīti ne tikai šajā profesijā.
Par šiem jautājumiem Latvijā un Austrumeiropā ir maz runāts. Uzskats, ka policijas darbinieks nav cilvēks, bet gan policists, ir plaši izplatīts arī pie mums[3]. Kritika par policijas darbu bieži vien ir vietā, bet reti tiek pieminēti apstākļi, kādos strādā policijas darbinieki, taču šīs lietas ir cieši saistītas.
Kādi tad ir pasaulē atzītie mehānismi, lai palīdzētu policijas darbiniekiem? Ļoti liela loma ir policijas arodbiedrībām. Jebkuram policijas darbiniekam ir tiesības iestāties un aktīvi darboties tajās, to paredz arī starptautiskie cilvēktiesību dokumenti. ANO Starptautiskais pakts par pilsoņu un politiskajām tiesībām, kā arī komentāri šim paktam nosaka, ka stingrs aizliegums dibināt un iestāties šajās organizācijās ir pretrunā ar šo dokumentu[4]. Proti, policistu arodbiedrību tiesības ir ierobežotas (piemēram, aizliegums streikot), taču nedrīkst pilnīgi aizliegt arodbiedrību pastāvēšanu un policijas darbinieku darbību tajās. Diemžēl Latvijā likumā par policiju joprojām šis aizliegums pastāv, līdz ar to Latvijas situācija neatbilst mūsu valsts starptautiskajām saistībām.
Atbalsts arodbiedrībām un to lomai policijas darbā ir izteikts arī Eiropas Padomes Deklarācijā par policiju[5]. Protams, ka šim dokumentam ir tikai rekomendējošs raksturs, bet tas norāda uz šīm tiesībām kā svarīgu aspektu un Rietumeiropas valstu praksi.
Domājams, ka Latvijā šādas organizācijas izveide tikai uzlabotu esošo situāciju un nepastāv tādas briesmas kā 90-to gadu sākumā ar neseno vienpartijas valsts pieredzi. Daudzās vietās pasaulē ir ļoti pozitīva pieredze gan policistu arodbiedrību, gan palīdzības centru darbībai. Ļoti laba pieredze ir arī mūsu tuvākajiem kaimiņiem Ziemeļvalstīs un arī Lietuvā, kur eksistē policijas arodbiedrība.
Kādi ir šādas organizācijas uzdevumi?
sniegt palīdzību sociālo garantiju nodrošināšanā;
aizstāvēt dalībnieku profesionālās intereses;
sniegt juridisku palīdzību vai pārstāvēt policijas darbinieku tiesību aizsardzības institūcijās, u.c. jautājumi.
Domājams, ka ar šādas organizācijas palīdzību varētu arī sākt diskusiju par vairākiem jautājumiem, kas saistīti ar policijas darba uzlabošanu. Kā vienu no piemēriem var minēt citu juridisko profesiju pārstāvju biedrības un asociācijas, kas ne tikai rūpējas par savu biedru tiesību aizstāvību, bet arī izmanto šīs tikšanās savas kvalifikācijas celšanai un daudzu citu svarīgu jautājumu izlemšanai. Policiju sauc par sabiedrību sabiedrībā, bet tā var kļūt par sabiedrības daļu, ja tai tiek dota šāda iespēja.
__________________
[1] Likums par Policiju 23.pants “Ja valsts policijas vai Drošības dienesta darbinieks, pildot dienesta pienākumus, ir guvis ievainojumus vai sakropļojumus vai saistībā ar dienesta pienākumu veikšanu viņa veselībai ir nodarīts citāds kaitējums, viņam papildus likumā noteiktajām kompensācijām un pabalstiem izmaksā vienreizēju kompensāciju Ministru Kabineta noteiktajā kārtībā un apmērā. Ja policijas darbinieks gājis bojā, viņa neatraidāmajiem mantiniekiem izmaksā vienreizēju pabalstu 50 000 latu apmērā”
[2] Skat. http://www.apbweb.com/articles-b.htm
[3] Reiner, R., Maruire, M., Morgan, R., The Oxford Handbook of Criminology. Oxford: Claredon Press, 1994, pp. 705.
[4] Nowak, A. UN Covenant on Civil and Political Rights: CCPR Commentary, Rehl am Rein, Engel, 1993, pp. 397.
[5] Rezolūcija 690 (1979) par Deklarāciju par policiju. Pieņemta Eiropas Padomes Parlamentārajā Asamblejā 1979. gada 8. maijā (31 sesija, 2 sēde) Latviskais tulkojums publicēts LU Cilvēktiesību Institūta Cilvēktiesību Žurnāls 13 – 14 /2000. Teksts angļu valodā: http://www.coe.int/T/E/human_rights/Police/5._Reference_Documents/b._Resolution_690_(1979)_on_Decl_police.asp